Lai Jānis Kristītājs pirmo vietu vienmēr palīdz atvēlēt Dievam!

29. augustā Baznīca atceras svētā Jāņa Kristītāja moceklību. Romas kalendārā viņš ir vienīgais svētais, kuram tiek atzīmēta gan dzimšanas diena, gan arī nāves piemiņa. Tiekoties ar svētceļniekiem trešdienas vispārējā audiencē, pāvests pastāstīja, ka šai dienā Sebastē, Samarijā, savulaik tika iesvētīta kripta, kurā jau IV gadsimta vidū ticīgie godināja Jāņa Kristītāja nocirsto galvu. Vēlāk kults izplatījās arī Jeruzalemē, Austrumu Baznīcās un Romā, kur tika celti dievnami, pieminot svētā Kristus priekšgājēja galvas nociršanu. Romas martiroloģijā ir minēts par otrreizēju šīs dārgās relikvijas atrašanu un par tās pārvietošanu uz svētā Silvestra baznīcu Romas Campo Marzio laukumā.

Pāvests teica, ka šīs nelielās vēsturiskās atsauces palīdz saprast, cik sena un dziļa ir svētā Jāņa Kristītāja godināšana. Evaņģēlijos ir skaidri norādīts uz viņa lomu Jēzus dzīvē. Svētais Lūka stāsta par Jāņa dzimšanu, dzīvi tuksnesī, sludināšanu, bet svētais Marks, Evaņģēlija fragmentā, ko lasām šodien, – par viņa dramatisko nāvi. Jānis Kristītājs savu sludināšanu sāk imperatora Tibērija laikā 27.-28. gadā, aicinot sapulcējušos ļaudis sagatavot ceļu Kungam, iztaisnot savas dzīves ceļus ar radikālu sirds pārveidošanu.

Pāvests teica, ka šīs nelielās vēsturiskās atsauces palīdz saprast, cik sena un dziļa ir svētā Jāņa Kristītāja godināšana. Evaņģēlijos ir skaidri norādīts uz viņa lomu Jēzus dzīvē. Svētais Lūka stāsta par Jāņa dzimšanu, dzīvi tuksnesī, sludināšanu, bet svētais Marks, Evaņģēlija fragmentā, ko lasām šodien, – par viņa dramatisko nāvi. Jānis Kristītājs savu sludināšanu sāk imperatora Tibērija laikā 27.-28. gadā, aicinot sapulcējušos ļaudis sagatavot ceļu Kungam, iztaisnot savas dzīves ceļus ar radikālu sirds pārveidošanu.

Pāvests uzsvēra, ka Jānis Kristītājs neaprobežojas ar grēku nožēlas un atgriešanās sludināšanu, bet atzīstot Jēzu kā „Dieva jēru”, ir atnācis izdeldēt pasaules grēkus (Jņ 1, 29). Kristītājs ar dziļu pazemību rāda Jēzu kā patieso Dieva sūtīto, noliedzot sevi, lai Kristus varētu augt, tikt uzklausīts un lai Viņam sekotu ļaudis. Viņa dzīves pēdējais žests ir uzticības Dieva baušļiem apliecināšana ar asinīm. Jānis neattālinās un nebēg, bet savu misiju paveic līdz pašam galam.

Benedikts XVI vaicāja, no kurienes radusies šī, tik spēcīgā interioritāte, kas ir tik taisna, korekta, pilnīgi veltīta Dievam un Jēzus ceļa sagatavošanai? Svētais tēvs teica, ka atbilde ir vienkārša: tā radusies no attiecībām ar Dievu, no lūgšanas, kas vada visu Jāņa Kristītāja dzīvi. Jānis ir dievišķā dāvana, ko ilgi lūdza viņa vecāki Zaharijs un Elizabete. Tā ir liela dāvana, cilvēciski neizprotama, jo viņi abi jau bija lielā vecumā, pie tam, Elizabete bija neauglīga. Taču Dievam nekas nav neiespējams!

Jāņa piedzimšanas pasludināšana notiek lūgšanu vietā, Jeruzalemes templī, kad Zaharijam ir dota lielā privilēģija ienākt tempļa vissvētākajā vietā, lai ziedotu vīraku Kungam. Arī Jāņa Kristītāja dzimšanu iezīmē lūgšana – Zaharija prieka, slavas un pateicības dziesma, kuru skaitām rīta laudēs.

Pāvests paskaidroja, ka „Benedictus” dziesma slavē Dieva darbību vēsturē un norāda uz Jāņa misiju – sagatavot ceļu Dieva Dēlam, kas tapis miesa. Benedikts XVI atgādināja, ka visu Jēzus priekšgājēja eksistenci vada attiecības ar Dievu, jo īpaši tuksnesī pavadīto laiku. „Tuksnesis”, teica pāvests, „ir kārdināšanas vieta, kā arī vieta, kur cilvēks apzinās savu nabadzību, jo viņam šeit nav atbalsta un materiālā nodrošinājuma. Vienīgais atbalsts ir Dievs. Taču, kā uzsvēra pāvests, Jānis Kristītājs nav tikai lūgšanas vīrs, pastāvīga kontakta ar Dievu vīrs, bet arī ceļvedis uz šīm attiecībām. Noslēdzot katehēzi, Benedikts XVI teica:

„Jāņa Kristītāja moceklības piemiņa arī mūsdienu kristiešiem atgādina, ka nevaram nolaisties līdz kompromisiem ar Kristus mīlestību, Viņa Vārdu, Viņa Patiesību. Patiesība nav pakļaujama kompromisiem. Kristīgā dzīve prasa, ja tā var teikt, „ikdienas moceklību”, dzīvi uzticībā Evaņģēlijam, drosmi ļauties Kristus izaugsmei mūsos, kā arī paļāvību, ļaujot Viņam vadīt mūsu domas un rīcību. Taču tas var notikt tikai tad, ja mums ir stabilas attiecības ar Dievu. Lūgšana nav pazaudēts laiks, līdz ar to mēs „nenozogam” laiku aktivitātēm, tai skaitā, apustuliskajām. Patiesībā ir gluži pretēji – tikai tad, ja spējam dzīvot nemitīgu un uzticīgu lūgšanu dzīvi, Dievs pats mums dāvā spēju dzīvot laimīgi un mierīgi, pārvarēt grūtības un drosmīgi liecināt par Viņu citiem.”

Pāvests aicināja lūgt svēto Jāni Kristītāju, lai viņš mūsu dzīvē palīdz pirmo vietu vienmēr atvēlēt Dievam.

I. Šteinerte/VR