Atkarība no Radītāja atklāj cilvēka lielumu un augstāko cieņu

Itālijas kūrortpilsētā Rimini jau 33. reizi notiek gadskārtējais Tautu draudzības mītiņš. Šogad tā temats saucas „Cilvēka dabā ir attiecības ar bezgalīgo”. „Runāt par cilvēku un viņa tiekšanos pēc bezgalīgā, nozīmē atzīt viņa nesaraujamās attiecības ar Radītāju,” vēstījumā Rimini tikšanās dalībniekiem raksta pāvests Benedikts XVI. Viņš atzīmē, ka šodien uzskatīt cilvēku par radību šķiet neērti, jo sabiedrībā tiecas dominēt pārliecība, ka cilvēks ir sava likteņa absolūts noteicējs. Mūsdienu modernais cilvēks grib atteikties no savas atkarības no Dieva, kurš tomēr būtiskā veidā turpina noteikt viņa identitāti, kuras pamatā ir attiecības, vispirms jau sākotnējā un ontoloģiskā atkarība no sava Radītāja. Šī atkarība atklāj cilvēka lielumu un augstāko cieņu, kurš ir aicināts uz dzīvību, lai ienāktu pašā Dzīvībā ar Dievu.

Pāvesta vēstījumā, kuru pirmdienas rītā nolasīja Rimini bīskaps Frančesko Lambiazi, teikts, ka arī tad, ja cilvēks Dievu noliedz, viņā nepazūd alkas pēc bezgalīgā, jo Dievs tās ir ierakstījis viņa dabā. Šāds, Dievu noliedzošs cilvēks, tad meklē dažādas „viltus bezgalības”, kas viņu var apmierināt vismaz uz īsu brīdi.

„Lai atrastu sevi un savu identitāti, un lai dzīvotu saskaņā ar savas būtības cieņu, cilvēkam sevi ir jāatzīst kā radību, kas ir atkarīga no Dieva,” raksta pāvests. Atzīt sevi par Dieva bērnu, nozīmē dzīvot patiesi brīvu un pilnvērtīgu dzīvi.

Benedikts XVI piebilst, ka šai ziņā var rasties sekojoši jautājumi – varbūt cilvēkam tomēr ir strukturāli neiespējami dzīvot saskaņā ar savas dabas augstumiem? Varbūt viņa tieksme pēc bezgalīgā īstenībā ir viņa lāsts? Svētais tēvs paskaidro, ka šie jautājumi ved tieši pie kristietības būtības. Lai atbildētu uz tiem, pats Bezgalīgais Dievs pieņēma laicīgu, ierobežotu formu. Mūžīgais Dievs ienāca laikā un ienira cilvēka formā, lai mūsu cilvēcību pievilktu savas dievišķās būtības augstumiem.

Pāvests raksta, ka šādā veidā varam atklāt cilvēciskās eksistences vispatiesāko dimensiju: katra lieta, katras attiecības, katrs prieks, tāpat arī katras grūtības, ir attiecību iespēja ar Bezgalīgo. Mums nav jābaidās no tā, ko Dievs no mums prasa caur dažādiem dzīves apstākļiem, tai skaitā arī no sekošanas Viņam priesterībā, vai reliģiskajā dzīvē.

Benedikts XVI vēstījumā apgalvo, ka Dievs rūpējas par mūsu laimi un mūsu pilnīgu cilvēcisku īstenošanos. Pāvests aicina raudzīties ar svētajiem piemītošu ticības skatienu, lai saskatītu labā sēklas, ko Kungs izsēj mūsu dzīves ceļā, un ar prieku pildītu mūsu aicinājumu.

I. Šteinerte/VR