Šodien apmēram stundas laikā ērtā vilcienā no Romas var aizbraukt uz Viterbo – uz
senu Itālijas pilsētu, kas Baznīcas vēsturē iegājusi kā pāvestu pilsēta un pirmā konklāva
vieta. Taču Baznīcai Viterbo ir devusi arī divus ievērojamus svētos – jaunavu Rozi
un diakonu Laurenciju. Šoreiz vairāk pievērsīsimies svētajam Laurencijam, jo 10. augusts
ir viņa svētku diena.
Viens no septiņiem Romas diakoniem – Laurencijs (Latvijā
saukts arī par Lauri), tika nomocīts 258. gadā, imperatora Valeriana veiktajās kristiešu
vajāšanās. Arī šodien svētais Laurencijs, gluži tāpat kā viduslaiku jaunava, svētā
Roze, turpina dzīvot Viterbo iedzīvotāju piemiņā. Vairāki vēsturnieki uzskata, ka
Laurencija kults Viterbo ir iesakņojies tāpēc, ka viņa moceklība notika divas dienas
pirms pagānu dievības Herkulesa svētkiem. Šī mītiskā dievība bija saules personifikācija.
Tā kā Itālijā, sevišķi tās vidienē, augusts ir viskarstākais mēnesis, tad vēsturnieki
pieļauj iespēju, ka svētā Laurencija moceklība īpašā veidā savijās ar šiem saules
pielūgsmes svētkiem, kas bija labvēlīgi viņa kulta attīstībai. Arī pirmo gadsimtu
kristieši centās izmantot pagānu svētkus kristīgās vēsts sludināšanai. Tāpēc nebūtu
jābrīnās, ka svētais Laurencijs, kurš mira saules svētkos, un tika nomocīts uz kvēlojošām
oglēm, drīz vien aizvietoja pagānisko Herkulesu un kļuva par sava veida jauno saules
simbolu.
Kā zināms, uz bijušajiem pagānu tempļiem ir uzceltas daudzas baznīcas.
Arī vietā, kur šodien paceļas svētā Laurencija vārdā nosauktā Viterbo katedrāle, antīkajā
pagātnē atradās Herkulesam veltīts templis. Pašreizējais dievnams ir celts XII gadsimtā
uz iepriekšējās, VII gadsimta baznīciņas. Šodien skatāmā katedrāles fasāde ir izveidota
1570. gadā pēc diecēzes bīskapa, kardināla Džovanni Frančesko Gambaras ierosinājuma.
II Pasaules karā katedrālei tika nodarīti smagi postījumi. 1944. gadā tās iekšienē
sprāga bumba. Restaurācijas laikā bija iespējams labāk apzināt kādreizējā tempļa struktūru
un daļu no tempļa atliekām darīt redzamu dievnama apmeklētājiem.
Svētā Laurencija
baznīcas nozīme pieauga tūlīt pēc tam, kad uz Viterbo no Romas tika pārcelts pāvesta
sēdeklis. Šeit tika ekskomunicēts arī pēdējais Svēvu dinastijas hercogs, gibelīnu
piekritējs Korradino. Katedrālē atrodas divu pāvestu – Jāņa XXI un Aleksandra IV kapi.
Dante Jāni XXI ir vēlējies attēlot „Dievišķās komēdijas” Paradīzē. Baznīcas vēsturē
viņš ir vienīgais portugāliešu izcelsmes pāvests. Jānis XXI gāja bojā pāvestu pilī
zem ugunsgrēkā ielūzušiem griestiem. Viņa kaps joprojām ir skatāms katedrāles kreisajā
pusē. Savukārt Aleksandra IV kapavieta laika gaitā ir izzudusi. Vēsturnieki pieļauj
divas iespējas, kāpēc tas noticis. Viņi uzskata, ka Aleksandra IV miesas tika noglabātas
slepenā vietā, lai pasargātu tās no gibelīnu frakcijas vandālismiem, vai arī, ka tās
ir pazudušas XV un XVI gadsimtu mijā, kad bijusī romānikas stila baznīciņa tika pārveidota
par baroka katedrāli.
Pāvests Benedikts XVI, 2009. gada 9. septembrī apmeklējot
Viterbo, pasvētīja svētā Laurencija katedrāles jaunās durvis. Tās ir veidotas no bronzas
un nosauktas par „Gaismas durvīm”, jo tajās ir attēloti jaunie Rožukroņa noslēpumi.
Tāpat durvīs ir iemūžināti Viterbo debesīgie aizbildņi – svētie Laurencijs un Roze.