Pāvesta katehēze par svētā Dominika deviņiem lūgšanas veidiem

8. augustā Baznīca atceras svēto Dominiku Guzmanu – Sprediķotāju, jeb dominikāņu ordeņa dibinātāju. Viņam bija veltīta arī pāvesta katehēze, tiekoties ar svētceļniekiem vispārējā audiencē. Lai arī Benedikts XVI par svētā Dominika devumu Baznīcai ir stāstījis kādā no savām iepriekšējām katehēzēm, šoreiz viņš vēlējās izcelt būtisku aspektu viņa garīgumā, proti, viņa lūgšanu dzīvi.

Pāvests atzīmēja, ka visvairāk par visu Dominikam rūpēja dvēseļu pestīšana, jo īpaši to, kas bija kritušas sava laika herēziju tīklos. Būdams Kristus atdarinātājs, viņš radikāli iemiesoja trīs evaņģēliskos padomus, Vārda sludināšanu apvienojot ar nabadzīgas dzīves liecību. Katrā brīdī lūgšana bija viņa spēks, kas atjaunoja un darīja auglīgus viņa apustuliskos darbus.

Svētīgais Džordano no Saksijas, kas vēlāk kļuva par Dominika sekotāju, vadot Sprediķotāju ordeni, liecināja, ka dienas laikā viņš sevi veltīja tuvākajam, bet naktī Dievam, šo laiku izmantojot lūgšanām. Benedikts XVI, runājot par svēto Dominiku, izcēla viņā harmonisku integrāciju starp kontemplāciju un apustuliskās darbības dievišķajiem noslēpumiem. Pēc Dominikam tuvo cilvēku liecībām, viņš „vienmēr runāja ar Dievu, vai par Dievu”. „Šāds vērojums,” teica pāvests, „ norāda uz dziļu vienotību ar Kungu, un tai pašā laikā uz nemitīgu apņēmību pretim šādai vienotībai ar Dievu vest arī citus cilvēkus.

Svētais Dominiks nav atstājis rakstus par lūgšanu, taču viņa dibinātā ordeņa locekļi ir savākuši un tālāk nodevuši savu pieredzi darbā, kam dots nosaukums „Svētā Dominika lūgšanas deviņi veidi”. Šī grāmata ir sastādīta laikposmā starp 1260. un 1288. gadu, un tā palīdz iedziļināties svētā Dominika iekšējā dzīvē, un māca lūgties arī mūs. Katrs no šiem veidiem tika praktizēts krucifiksa priekšā. Benedikts XVI paskaidroja, ka tas izsaka miesas un gara attieksmi, kas veicina koncentrēšanos un dedzību.

Pirmie septiņi lūgšanas veidi, līdzīgi gājēja soļiem, ved pretim kopībai ar Svēto Trīsvienību – svētais Dominiks lūdzās gan stāvot kājās, taču noliecies, lai apliecinātu pazemību, gan nogūlies uz vēdera, lai izlūgtos grēku piedošanu, gan ceļos, vēloties dalīties Kunga ciešanās, gan ar atvērtām rokām, ar krucifiksam pievērstu skatienu kontemplējot Visaugstāko Mīlestību, gan arī raugoties uz debesīm, izjūtot Dieva pasaules valdzinājumu.

Pēdējie divi svētā Dominika lūgšanas veidi atbilst divām viņa praktizētajām dievbijības formām. Vispirms tā bija personīgā meditācija, kur lūgšana pieņēma vēl intīmāku, dedzīgāku un mieru raisošu dimensiju. Pēc Stundu liturģijas un Svētās Mises svinībām, svētais Dominiks turpināja sarunu ar Dievu. Mierīgi sēžot, viņš iegrima Dieva klausīšanās attieksmē, tai pašā laikā lasot Svētos Rakstus, vai lūkojoties uz krucifiksu. Laikabiedri liecināja, ka dažreiz viņš pieredzēja ekstāzi, kura laikā pārveidojās viņa seja, taču drīz pēc tam atkal atgriezās pie saviem ikdienas pienākumiem tā spēka stiprināts, kas nāk no Debesīm.

Katehēzes noslēgumā pāvests teica: „Svētais Dominiks liek atcerēties, ka liecības pamatā, kuru katrs kristietis ir aicināts sniegt ģimenē, darbā, sociālajā vidē, kā arī atpūtas brīžos, atrodas lūgšana, personīgais kontakts ar Dievu. Tikai šīs reālās attiecības ar Dievu piešķir spēku intensīvi izdzīvot katru notikumu, jo īpaši vissmagākos brīžus. Šis svētais atgādina mums arī par ārējās attieksmes nozīmi lūgšanā.”

Tā kā vasara daudziem ir atpūtas laiks, Benedikts XVI aicināja atlicināt daļu no tā arī lūgšanai klusumā un sarunai ar Dievu.

I. Šteinerte / VR