Čenstohovas Dievmātes svētglezna gadsimtu griežos

Akcijas „No okeāna līdz okeānam” ietvaros Latvijā viesojas Čenstohovas Dievmātes svētbildes kopija. Pasākuma mērķis ir veicināt dzīvības svētumu un atjaunot mīlestības kultūru visā pasaulē. Jasnaguras Dievmātes ikona ceļo no Klusā okeāna līdz Atlantijas okeānam, caurbraucot 23 valstis un veicot 18 tūkstošus kilometru. Šobrīd tā viesojas Kurzemē. 3. augustā Čenstohovas Dievmāti pagodināja Talsu un Ventspils ticīgie. Svētbilde ir slavena ar neskaitāmiem brīnumiem ne tikai Polijā, bet visā pasaulē.

Tiek uzskatīts, ka Čenstohovas Dievmātes svētgleznu uzgleznojis kāds nezināms mākslinieks IX gadsimta sākumā Grieķijā. Taču, kā vēstī tradīcija, Dievmātes un Bērna Jēzus portrets ir daudz senāks – to esot gleznojis evaņģēlists Lūka vēl tad, kad Svētā Ģimene dzīvojusi Nācaretē.

Pāvests Jānis Pāvils II ir rakstījis, ka viņa dzimtās Polijas vēsture visdziļāk sakņojas tieši Jasnaguras klosterī, kurā atrodas šī brīnumainā Jaunavas Marijas ikona. Vēl zēna gados viņš bieži to apmeklējis, bet atgriezies Polijā jau kā pāvests, uzturējās šeit vairākas dienas.

Kāpēc Čenstohovas Dievmāti sauc arī par Melno Dievmāti? Viduslaikos vairāku Eiropas, Latīņamerikas un Austrumzemju svētbilžu un statuju materiāli tika izvēlēti no augstvērtīga tumšas nokrāsas koka. Turklāt liturģijas laikā pie šiem priekšmetiem tika dedzinātas sveces un kūpināts vīraks, kas, iespējams, varēja izraisīt to nomelnēšanu.

Tradīcija vēstī, ka Melnās Dievmātes svētglezna pārvesta no Jeruzalemes uz Konstantinopoli un uzdāvināta Kijevas kņaza Vladimira sievai. Vēlāk tā nogādāta Polijas pierobežas pilsētā Belzā, Ukrainā.

Seno gadsimtu rakstos var atrast izziņas par Čenstohovas Dievmāti, tās brīnumainajām īpašībām un tālāko dramatisko ceļojumu uz Austrumeiropas katolicisma centru – Poliju.

1382. gadā svētgleznu apdraudēja tatāru barbariskie sirojumi. Ticīgais poļu kņazs Ladislavs Opoļskis bēdzis no Belzas pils, līdzi paņemot arī Dievmātes svētgleznu. Sasniedzot Čenstohovas ciematu, kas atrodas Polijas dienvidu centrālajā daļā, viņa zirgs negribējis iet tālāk. Kņazs to uztvēris kā zīmi no debesīm, kā norādījumu, ka svētgleznai ir jāpaliek tieši šai vietā, kas toreiz bijusi vientuļš, mazapdzīvots ciemats. Vēlāk Čenstohovā viņš uzcēla kapelu un nodibināja klosteri, kura aprūpi uzticēja paulīņu mūkiem. Tā Jasnagura kļuva par vienu no ievērojamākajām Austrumeiropas un Centrāleiropas svētnīcām, kur Brīnumdarītājas Dievmātes glezna glabājas jau 700 gadus.

V gadsimtā Polijā notika vairāki svešzemnieku iebrukumi. 1430. gadā tur ieradās Bohēmijas reformatori hussīti. Viņi izpostīja Čenstohovu un gatavojās sev līdzi aizvest arī Jasnaguras pērli – Melno Dievmāti.Taču, kā stāsta leģenda, glezna kļuvusi tik smaga, ka laupītāji to nespējuši pacelt. Savukārt citā leģendā teikts, ka to atteikušies vest hussītu zirgi. Laupītāji dusmās pārcirtuši attēlu ar zobenu, atstājot Dievmātes sejā trīs lielas svītras. Kad glezna tikusi atjaunota, no zobena cirstajām svītrām, jeb rētām ritējušas asinis. Līdz pat šodienai rētas ir atstātas neskartas, lai ticīgie atcerētos pirmo Melnās Dievmātes brīnumu.

1665. gadā Jasnagurā ielauzās pret pāvestu noskaņotais, spēcīgais zviedru karaspēks. Čenstohovā pret to cīnījās tikai 70 mūki un daži artilēristi, kas varonīgi aizstāvēja svētnīcu pret seši tūkstoši kareivju lielo pārspēku. Līdz ar šo uzvaru cieši nostiprinājās ticība Jaunavas Marijas brīnumainajai aizbildniecībai. Gadu vēlāk karalis Jans Kazimirs Melno Dievmāti pasludināja par Polijas Karalieni.

Mūsdienās aiz Jasnaguras iespaidīgajām mūra sienām atrodas divas baznīcas. Viena no tām celta aizkustinoši skaistā baroka arhitektūrā, otra ir ārēji mazāk iespaidīgā Dievmātes kapela. Tieši šeit glabājas slavenā svētglezna. Kapelas gotiskā stila sienas ir gandrīz pilnīgi noklātas ar vērtīgām piemiņas votām, ko, sākot no XIV gadsimta, dāvinājuši bagātnieki un valstsvīri. Čenstohovas svētnīca tiek atzīta par vienu no bagātākajām pasaulē. Dievmātes gleznu sedz sudraba aizsegs, kuru noņem tikai nozīmīgākajos gadījumos. 1717. gadā, pēc pāvesta iniciatīvas, notika svētgleznas liturģiskā kronēšana.

Čenstohovas pilsētai, izņemot Jasnaguras klosteri, nepiemīt nekas ārēji pārsteidzošs. Komunistu varas gados, lai iedragātu tās reliģisko nozīmi, valdība pilsētu centās pārvērst par smagās rūpniecības centru. Taču Jasnagura visos laikos ir pastāvējusi kā ticības cietoksnis. Līdzās pilsētas dūmeņiem, debesīs majestātiski slejas klostera baznīcas tornis. Gan komunistu, gan nacistiskās Vācijas režīms pūlējās pārtraukt ticīgo plūsmu uz Jasnaguras klosteri, bet neviens no ienaidniekiem neuzdrīkstējās to iznīcināt.

Kad valsts atguva savu politisko neatkarību, Čenstohovu ik gadus sāka apmeklēt vairāk nekā miljons svētceļnieku. Tūkstoši ierodas kājām, lai Dievmātes altāra pakājē svinētu nozīmīgākos mariāniskos svētkus. Polijas iedzīvotāju ticīgā daļa nešaubās, ka viņu zemes politiskā un reliģiskā brīvība ir atgūta, pateicoties Dievmātes aizbildniecībai. Viņas attēls šai zemē rotā ikvienu baznīcu un ticīgo dzīvesvietu.

S. Krivteža, I. Šteinerte/Our Sunday Visitor