Benedikta XVI katehēze par sv. Alfonsu Liguri – biktstēvu un lūgšanas skolotāju
1. augustā Baznīca atzīmē svētā Alfonsa Marijas Liguri dienu. Viņam bija veltīta arī
pāvesta katehēze. Tiekoties ar svētceļniekiem trešdienas vispārējā audiencē, Benedikts
XVI atgādināja, ka Alfonss Liguri ir viens no Baznīcas doktoriem, Svētā Pestītāja
kongregācijas dibinātājs, morālteologu un biktstēvu debesīgais aizbildnis. Viņš ir
viens no iemīļotākajiem XVIII gadsimta svētajiem, kurš savu popularitāti izpelnījās
ar vienkāršo dzīvesveidu un ar savu mācību par Grēksūdzes sakramentu. Lielā pacēluma
laikā, ko ietekmēja jansenisma kustība, Liguri ieteica biktstēviem administrēt šo
sakramentu kā priecīgu apskaušanos ar Dievu Tēvu, kas savā bezgalīgajā žēlsirdībā
nepagurst pieņemt ikvienu savu bērnu, kas ir nožēlojis grēkus.
1759. gadā Alfonss
Liguri uzrakstīja traktātu „Lūgšanas lielais spēks”, ko viņš pats uzskatīja par vispraktiskāko
no saviem rakstiem. Lūgšanu viņš apraksta kā „vajadzīgu un drošu līdzekli, lai saņemtu
pestīšanu un visas žēlastības, kuras mums ir nepieciešamas, lai to iegūtu”. Pāvests
norādīja, ka šai frāzē sintētiskā veidā izteikta svētā Alfonsa izpratne par lūgšanu.
Benedikts XVI paskaidroja: „Sakot, ka lūgšana ir līdzeklis, viņš atgādina par mērķi,
kas cilvēkam ir jāsasniedz. Dievs mūs ir radījis mīlestībā, lai varētu dāvāt mums
dzīvi pilnībā, taču grēka dēļ šis mērķis ir attālinājies, tāpēc tikai Dieva žēlastība
var darīt to pieejamu.”
Svētajam Alfonsam pieder pazīstamā frāze: „Tas, kurš
lūdzas, tiks atpestīts, bet kurš nelūdzas, pats sevi nolādē!” Pats komentējot šo frāzi,
viņš piebilda: „Būt atpestītam bez lūgšanas ir ļoti grūti, pat neiespējami… bet lūdzoties,
atpestīšana ir droša un viegla”. Svētā Alfonsa traktātā ir rodama arī šāda atziņa:
„Ja nelūdzamies, tad mums nav attaisnojuma, jo lūgšanas žēlastība ir dota ikvienam…
ja netiksim atpestīti, tad tā būs mūsu pašu vaina, jo pirms tam nebūsim lūgušies”.
Aplūkojis
šīs trīs frāzes, Benedikts XVI teica, ka ticīgajiem vienmēr ir jāklauvē pie Kunga
durvīm, apzinoties, ka Viņš rūpējas par saviem bērniem visā. „Tāpēc esam aicināti
vērsties pie Viņa un uzticēt Viņam mūsu vajadzības drošā paļāvībā, ka tās saņemsim,”
iedrošināja Svētais tēvs. Turpinājumā viņš uzdeva jautājumu: „Kas mūsu dzīvē patiešām
ir nepieciešams?” Pāvests aicināja atbildēt ar svētā Alfonsa vārdiem no jau pieminēta
traktāta: „Veselība un visas žēlastības, kuras tās dēļ ir vajadzīgas”. Benedikts XVI
paskaidroja, ka runa ir ne tikai par miesas, bet pirmkārt, par dvēseles veselību,
ko mums dāvā Jēzus. Vairāk par visu mums ir vajadzīga Viņa atbrīvojošā klātbūtne,
kas mūs padara par īstiem cilvēkiem un mūsu eksistenci piepilda ar prieku. Pāvests
piebilda: „Tikai caur lūgšanu varam pieņemt Viņu, Viņa žēlastību, kas apgaismojot
mūs katrā situācijā, māca atšķirt patieso labumu, un stiprinot mūs, padara efektīvu
mūsu gribu, proti, piešķir tai spēju īstenot iepazīto labumu. Kunga māceklis apzinās,
ka viņš vienmēr ir pakļauts kārdinājumam, tāpēc viņš nekavējas lūgt palīdzību Dievam,
lai to pārvarētu.”
Benedikts XVI aicināja apzināties savu vājumu un pazemīgi
lūgt palīdzību Dievam, uzticoties tikai Viņa žēlastības bagātībai. Noslēdzot katehēzes
mācību, pāvests teica: „Dārgie draugi, svētais Alfonss mums atgādina, ka attiecības
ar Dievu ir būtiskas mūsu dzīvē un ka tikai ar ikdienas personīgo lūgšanu un ar piedalīšanos
Svētajos sakramentos, mūsos var augt dievišķā klātbūtne, kas rāda mums ceļu, apgaismo
to un padara drošu un mierīgu arī grūtību un briesmu priekšā.”