Sv. Laurencijs no Brindizi – kapucīns, diplomāts, Baznīcas doktors

21. jūlijā Baznīca atzīmē kapucīnu tēva, svētā Laurencija no Brindizi piemiņas dienu. Viņš ir viens no Baznīcas doktoriem, dzimis 1559. gadā ostas pilsētā Brindizi Apūlijas novadā. Jau agras bērnības gados zēns izrādīja interesi par reliģisko dzīvi. Par viņa izglītību rūpējās konventuālie brāļi. Bērnībā mazais Guljelmo Rossi – tāds bija no vecākiem saņemtais vārds, vienmēr uzrunāja ticīgos Ziemassvētku laikā, stāstot tiem par Bērniņu Jēzu. 12 gadu vecumā Guljelmo zaudēja tēvu un tika nosūtīts uz Venēciju, kur dzīvoja viens no viņa tēvočiem. 1575. gadā jauneklis iestājās kapucīnu ordenī un pieņēma Laurencija vārdu. Pēc svētsolījumu salikšanas, viņš uzsāka filozofijas un teoloģijas studijas Padovas universitātē.

Brālim Laurencijam veicās svešvalodu apguve un drīz vien viņš iemācījās ne tikai galvenās Eiropas valodas, bet arī vairākas semītu valodas. Daži laikabiedri liecināja, ka viņš no galvas zinājis Veco un Jauno Derību.

Savu neparasto talantu Laurencijs no Brindizi apvienoja ar reti tikumisku dzīvi. Viņš ceļoja pa Itāliju un Eiropu, kur izplatīja Kristus Evaņģēliju. Laurencija sprediķi vienmēr atbilda cilvēku garīgajām vajadzībām un tas viņus piesaistīja sprediķotājam.

No 1596. līdz 1602. gadam Laurencijs no Brindizi bija kapucīnu ordeņa ģenerāldefinitors ar sēdekli Romā. Pāvests Klements VIII viņam uzticēja apmācīt ebrejus. Pateicoties ebreju valodas zināšanām un izcilajām prāta spējām, uzcītīgajam kapucīnam izdevās iepazīstināt ebrejus ar kristīgo ticību. Daudzi kristījās.

Ievērojot Laurencija panākumus Romā, viņš tika sūtīts uz dažādām citām pilsētām. Arī šeit vairāki ebreji pieņēma kristīgo ticību. Tai pašā laikā viņš atvēra kapucīnu ordeņa mājas Vācijā un Austrijā. Neraugoties uz herētiķu sludināšanu, Laurencijs dibināja klosterus Vīnē, Prāgā un Grācā, kas kļuva par trīs provinču sēdekļiem.

1602. gada kapucīnu ģenerālkapitulā Laurencijs no Brindizi tika iecelts par ordeņa ģenerālvikāru. Tolaik kapucīnu ordenis, kurš 1528. gadā bija atšķēlies no observantiem un kam bija sava konstitūcija, savam pirmajam vadītājam deva tikai ģenerālvikāra nosaukumu. 1618. gadā pāvests Pāvils V to mainīja pret nosaukumu „ģenerālministrs”. Jau pirmajā savas izvēlēšanas gadā jaunais ordeņa vadītājs uzsāka vizitācijas provincēs. Viņu uzņēma Milānas, Parīzes, Marsiļas un Spānijas kapucīni. Tā kā Laurencija ierašanos ikreiz pavadīja plaši izplatījusies svētuma reputācija, cilvēki steidzās uzklausīt viņa sprediķus un saņemt svētību. Ģenerālvikārs izturējās vienlaikus kā nelokāms ticības aizstāvis un kā mīlošs tēvs. 1605. gada kapitulā Laurencijs atteicās no iecelšanas par ordeņa vadītāju uz otro termiņu, taču līdz pat nāvei bija labākais konsultants saviem sekotājiem.

1601. gadā Laurencijs tika nozīmēts par Romas Svētās impērijas armijas kapelānu. Viņam piederēja ievērojama loma kristīgo armiju galējā uzvarā pār turkiem. Pēc Lepanto kaujas (1571) bija nepieciešams nostiprināt kristiešu pozīcijas, tāpēc imperators sūtīju Laurenciju pie vācu hercogiem, lai lūgtu viņu sadarbību. Laurencijs un trīs citi kapucīni piedalījās kaujā. Tā kā vājie fiziskie spēki neļāva soļot kopā ar citiem kareivjiem, Laurencijs jāja zirga mugurā pašā armijas priekšgalā. Ar krucifiksu rokās viņš vadīja karaspēku. Lai arī drošsirdīgais mūks bija visvairāk pakļauts briesmām, viņš netika pat ievainots. Ticīgie to uzskata par brīnumaina veida aizsardzību. Līdzīga situācija atkārtojās arī nākamajā kaujā. Laurencijs devās visiem pa priekšu un turki atkal tika sakauti.

1605. gadā, kad Laurencijs atstāja ģenerālvikāra pienākumu pildīšanu, pāvests viņu sūtīja evaņģelizēt Vāciju. Viņš stiprināja tās iedzīvotājus ticībā un atgrieza daudzus herētiķus. Viņš bija Bavārijas armijas garīgais vadītājs, vidutājs hercogu disputā un samierinātājs starp Mantovas hercogu un vācu augstmaņiem.

Personīgajā plānā Laurencijs pieredzēja daudzas ekstāzes. Pēc laikabiedru liecībām, ekstāzēs viņš krita gandrīz katras Svētās Mises laikā. Kapucīnu mūks bija liels Dievmātes godinātājs. Viņa iemīļotā lūgšana bija Rožukronis.

1618. gadā Laurencijs vēlējās nodoties dažu dienu klusumam Kazertas klosterī, taču Neapoles vadošie vīri viņu aicināja doties diplomātiskā misijā pie Spānijas karaļa Filipa III. Šī misija guva panākumus, taču pārgurušais mūks sāka zaudēt spēkus. Viņš vairs nespēja atgriezties mājās un pēc dažām lielu fizisku ciešanu dienām, nomira Lisabonā – svētā Antonija dzimtajā zemē, kā viņš pats bija pareģojis uzsākot šo ceļojumu. Viņu apglabāja Nabadzīgo klarišu ordeņa kapsētā Villafrankā.

1783. gadā Laurencijs no Brindizi tika pasludināts par svētīgu, bet 1881. gadā par svētu. Kopā ar svētajiem Antoniju, Bonaventūru un Džonu Dunu Skotu, Laurencijs no Brindizi ietilpst Baznīcas doktoru sarakstā, kas nākuši no franciskāņu ordeņa. Viņa pazīstamākie darbi ir astoņu sprediķu sējumi, divi didaktiski traktāti, komentāri par Radīšanas un Ezehiela grāmatām, un trīs reliģisko polemiku sējumi.

Universālās Baznīcas doktoru sarakstā svēto Laurenciju no Brindizi ierindoja pāvests Jānis XXIII 1959. gadā.

I. Šteinerte