Tēvs P. Piccaballa: pāvesta vizīte Libānā dos pamudinājumu iet uz priekšu

Kristieši Tuvajos Austrumos ir sākuši gatavoties pāvesta Benedikta XVI vizītei, kas notiks no 14. līdz 16. septembrim Libānā. Par ceļojuma nozīmi Vatikāna radio stāsta Svētās Zemes kustods, franciskāņu tēvs Pjerbattista Piccaballa (attēlā):

Šeit, Svētajā Zemē, ir manāma liela rosība. Esam jau saņēmuši daudzus dalībnieku lūgumus. Apzināmies, ka politiskās situācijas dēļ saņemt vīzas nebūs viegli. Libāna ir ļoti svarīgs atbalsta punkts kultūras, kā arī Baznīcas vitalitātes ziņā visā Tuvo Austrumu reģionā. Tāpēc tik daudzi cilvēki vēlas būt klātesoši vizītes laikā. Draudžu prāvestu sanāksmē patriarha klātbūtnē tika nolemts nākamo gadu veltīt Pēcsinodālā Apustuliskā pamudinājuma studijām visās draudzēs. Šo pamudinājumu pāvests prezentēs vizītes laikā. Šeit ir vērojama liela pacilātība.

Pēc Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes, Baznīca šo Apustulisko pamudinājumu droši vien jau gaida ar lielu nepacietību…
Jā, tas būs darba noslēgums un tam būs arī pozitīvs aspekts: Svētais tēvs mums, Baznīcām Tuvajos Austrumos, dos darbības vadlīnijas nākamajiem gadiem, kuros, kā zināms, norisināsies ļoti svarīga pāreja.

Apmeklējot Libānu, Benedikts XVI tiksies arī ar musulmaņu reliģiskajiem līderiem. Šai tikšanās reizei būs liela nozīme dialoga ziņā starp kristiešiem un musulmaņiem Tuvajos Austrumos…
Protams, viens no Tuvo Austrumu Sinodes svarīgākajiem tematiem bija tieši attiecības ar islāmu. Tuvo Austrumu Baznīcām par šo tematu ir daudz ko teikt, jo to nākotne ir atkarīga arī no spējas veidot nopietnas un skaidras attiecības ar islāmu. Arī tas šeit atrodas lielu pārmaiņu posmā. Tāpēc šī tikšanās būs viena no svarīgākajām. Tāpat liela nozīme būs norādījumiem, kurus pāvests dos mums, kristiešiem, attiecībā uz nākotni.

Šis ceļojums stiprinās kristiešu klātbūtni Tuvo Austrumu kontekstā ar daudzām jaunām situācijām, ko nesis tā dēvētais „Arābu pavasaris”…
Jā, „Arābu pavasaris”, vai arī tas, kas no tā ir palicis pāri, ir pilnīgi izmainījis ierasto lietu kārtību, attiecības un dinamiku. Var teikt, ka Sinode zināmā mērā ir paredzējusi un savā dokumentā sagatavojusies šīm izmaiņām. Šobrīd ir svarīgi pāriet pie celtniecības fāzes: Tuvie Austrumi mainās, islāms, kas caurstrāvo šeit dzīvi, arī mainās, maināmies arī mēs, kristieši, un vēlamies būt par šo pārmaiņu aktīviem dalībniekiem.

Pāvests uz Libānu dosies kā miera svētceļnieks, un miers šeit patiešām ir ļoti nepieciešams. Pietiek atcerēties Sīriju, kas atrodas tik tuvu Libānai…
Libānā neizpaliek krīze, kas norisinās visā Tuvo Austrumu reģionā: izraēliešu un palestīniešu konflikts, krīze Sīrijā, krīze citās Tuvo Austrumu zemēs – Irānā, Irākā – lūk, tas viss nonāk arī Libānā. Tā ir ļoti svarīga un arī nedaudz trausla zeme, un pāvesta klātbūtnei, viņa iedrošinājumam, viņa vadlīnijām, būs ļoti liela nozīme. Varbūt nebūs iespējams mainīt visu, taču šī vizīte dos lielu pamudinājumu iet uz priekšu.

I. Šteinerte/VR