Svētīgais Pjerdžordžo Frassati – zvaigzne, ko atdarināt?
Mūsdienu jaunieši, kas raugās pēc atdarināšanas cienīgiem paraugiem, vēlas identificēties
ar vērtībām, kuras piedāvā mūzikas, kino un sporta pasaules zvaigznes. Jaunieši atdarina
viņu dzīvesveidu, bieži vien pat nešķirojot, kas tajā labs un kas ļauns. Zvaigznēm
piemīt liels pievilkšanās spēks, un atdarināts tiek viss, kas ar tām saistīts – no
izskata un ģērbšanās stila līdz pat sīkākajām uzvedības detaļām.
Nevar noliegt,
ka pat vispretrunīgākajās personās ir atdarināšanas cienīgas vērtības, pie tam, izcilas
vērtības. Iespējams, ka tieši tās uzrunā un turpmāk saista jauniešu uzmanību kādai
noteiktai zvaigznei. Zvaigznes, jeb slavenības pie saviem piekritējiem nonāk ar masu
mediju starpniecību. To pirmavots ir lielās kino, mūzikas un sporta kompānijas, kuras
ir ieinteresētas zvaigžņu un to piekritēju radīšanā.
Vai arī Baznīca var piedāvāt
mūsdienu jauniešiem kādu zvaigzni un veidot ap to fanu loku? Kāds būtu vislielākais
kritērijs, pēc kura šādu zvaigzni izvēlēties? Baznīca visus cilvēkus aicina uz svētumu,
tāpēc nebūtu jābrīnās, ka zvaigzne tiktu izvēlēta starp svētajiem un svētīgajiem,
kurus Baznīca pati ir beatificējusi un kanonizējusi, pamatojoties tieši uz vērtībām,
kādas ir piemitušas šiem cilvēkiem viņu dzīves laikā. Viens no svētīgo loka, ko Baznīca
kā paraugu piedāvā trešā gadu tūkstoša jauniešiem, ir Pjerdžordžo Frassati. 4. jūlija
Baznīca godināja viņa piemiņu.
Ko mūsdienu jaunie cilvēki var mācīties no Pjerdžordžo?
Viņš, izrādās, ir dedzīgi kalpojis nabadzīgajiem un visiem spēkiem centies veicināt
kristīgos ideālus sabiedrībā, kurā dzīvoja. Pjerdžordžo Frassati piedzima 1901. gadā
Turīnā. Viņa tēvs bija liberālās avīzes La Stampa dibinātājs un direktors.
Viņam bija liels iespaids Itālijas politikā, laika gaitā viņš tika iecelts par senatoru
un Itālijas vēstnieku Vācijā. Taču Pjerdžordžo tēvs nebija ticīgs. Savukārt, dēls
izjuta paaicinājumu uz dziļu un aktīvu garīgu dzīvi, kurā viņš vēlējās dalīties arī
ar draugiem. 1918. gadā viņš iestājās svētā Vincenta no Paulas Sadraudzībā un savu
brīvo laiku veltīja, kalpojot slimniekiem un trūcīgajiem. Gadu vēlāk Pjerdžordžo pievienojās
Katoļu Studentu organizācijai un politiskajai partijai, kas savā darbībā balstījās
uz kristīgo mācību. “Ar žēlsirdību vien nepietiek. Ir vajadzīga sociāla reforma!”
norādīja jaunais partijas dalībnieks.
Pjerdžordžo vecāki bija materiāli nodrošināti,
taču tēvs dēlu nelutināja. Lielāko daļu no savā rīcībā esošajiem līdzekļiem, puisis
tērēja nabadzīgo vajadzībām. Braucot vilcienā, viņš vienmēr izvēlējās lētāko – trešo
klasi. Kad draugi viņam vaicājuši, kāpēc viņš pērk biļeti trešajā klasē, Pjerdžordžo
atbildējis: “Tāpēc, ka ceturtās klases taču nav!”
Jaunietis bija aktīvs sportists,
visvairāk viņam patika kalnu slēpošana. Viņš bija iemīlējis arī teātri, gleznotājmākslu,
savā neilgajā dzīvē izlasīja daudz grāmatu, no galvas spēja atcerēties vairāku literatūras
klasiķu citātus. Taču gan sportu, gan literatūru, gan daudzās sociālās aktivitātes
viņš vienmēr savienoja ar ilgstošu lūgšanu, kurai veltīja pat nakts stundas. Ik dienas
viņš apmeklēja baznīcu, lai piedalītos Svētajā Misē un adorētu Vissvētāko Sakramentu.
Pjerdžordžo
nebija pieņemamas fašisma idejas. Piedaloties Baznīcas organizētā demonstrācijā Romā,
viņš saskārās ar policijas vardarbību un iedvesmoja citus jauniešus, saķerdams un
augsti paceldams karogu, ko policisti bija izsituši no kāda demonstrācijas dalībnieka
rokām. Kad demonstranti, tai skaitā arī Pjerdžordžo, tika arestēti, viņš necentās
izmantot sava tēva politisko ietekmi, lai ātrāk atbrīvotos no apcietinājuma, bet izvēlējas
palikt līdzās saviem draugiem. Kādu nakti, kad fašistu grupa ielauzās Frassati ģimenes
mājā, Pjerdžordžo, aizstāvoties, nekavējās tos arī iekaustīt un pirms padzīšanas nosaukt
par gļēvuļiem.
Nav iespējams noliegt, ka vērtības, ko savā dzīvē apliecināja
Pjerdžordžo, nepiemistu arī dažām no masu mediju piedāvātajām zvaigznēm. Tuvākmīlestība,
žēlsirdības darbi, cīņa par sociālo taisnību, drosme izaicināt tos, kam pieder vara,
kā arī ticība Dievam, ir rekvizīti, ar ko pārējo vidū atšķiras arī dažs labs iemīļots
mākslinieks, mūziķis, sportists. Iepazīstoties ar Turīnas jaunekļa dzīvi, no mūsdienu
zvaigznēm prātā nāk amerikāņu reperis Tupaks Šakurs (2pac). Arī viņš mira 25 gadu
vecumā. Arī viņš cīnījās par sociālo taisnību, mīlēja daudz lasīt, no galvas spēja
citēt vairākus Šekspīra un citu klasiķu darbus, dedzīgi palīdzēja trūkumcietējiem,
nelaimē nonākušiem bērniem, tāpat kā Pjerdžordžo, bija apcietināts, savā lirikā bieži
atsaucās uz Dievu, uz muguras bija uztetovējis pat lielu krustu, bet uz rokas augšdelma
– ar ērkšķiem kronētu Jēzus galvu. Šakurs mēdza sacīt, ka viņš jūtoties tā, it kā
Jēzus viņu vadītu cauri dzīvei un būtu nolicis tieši tai jomā, kurā viņš darbojās.
Varētu
jautāt – ar ko tad Baznīcas izvirzītais jauniešu identifikācijas paraugs Pjerdžordžo
būtu labāks par jau pieminēto, dzīvē un mākslā drastisko Šakuru, kuru tūlīt pēc viņa
nāves 1996. gadā, savā sirdī jau ir kanonizējuši miljoniem jauno cilvēku visā pasaulē,
tai skaitā arī Latvijā? Kāpēc Baznīca ir vēlējusies, lai Pasaules Jauniešu dienās
Sidnejā klāt būtu tieši Pjerdžordžo relikvijas kā atgādinājums par ideāliem, pēc kuriem
jātiecas?
Nenoliedzot vērtības, ko savā dzīvē ir apliecinājušas un turpina
apliecināt atsevišķas zvaigznes, Baznīcas vēlēšanos par atdarināšanas cienīgu piemēru
izvirzīt Pjerdžordžo Frassati personību, varbūt vislabāk varētu izskaidrot ar pāvesta
Jāņa Pāvila II teikto Frassati beatifikācijas svinībās 1990. gada 20. maijā. Pāvests
sacīja: “šīsdienas svinības mūs visus aicina saņemt vēsti, ko Pjerdžordžo Frassati
sūta mūsdienu vīriešiem un sievietēm, bet jo īpaši, jauniešiem, kuri vēlas sniegt
konkrētu ieguldījumu pasaules garīgajā atjaunotnē.” Pāvesta norādījums ir skaidrs
un precīzs – tātad, Pjerdžordžo zvaigzne kalpo par pamudinājumu garīgi atjaunot pasauli.
Pasaule “šķiet jūk un brūk, jo tai trūkst ideālu,” toreiz, beatifikācijas ceremonijā
piebilda Jānis Pāvils II. Viņš paskaidroja, ka Pjerdžordžo Frassati personīgais piemērs
liecina, ka dzīve, kas tiek dzīvota saskaņā ar Kristus Garu, ar Kalna Svētību garu,
ir “svētīga” dzīve, un ka tikai tas, kurš kļūst par “svētību vīru”, spēj gūt panākumus,
sludinot citiem mīlestību un mieru.
Atliek vien cerēt, ka Pjerdžordžo Frassati
apliecinātais dzīves stils izrādīsies pietiekami pievilcīgs un mudinās aizvien lielāku
jauniešu loku sniegt savu devumu pasaules garīgajā atdzimšanā, pamatojoties uz visaugstāko
tikumu – uz mīlestību.