Roma: uguņošana virs mūžīgās pilsētas debesīm

Romas debesīgo aizbildņu – svēto Pētera un Pāvila svētkos mūžīgās pilsētas debesis kārtējo reizi apgaismoja salūts. Svētku uguņošana – protams, ne tādā izskatā, kādu iespējams panākt ar jaunajām tehnoloģijām, šeit ir notikusi jau pirms daudziem gadsimtiem. Pirmoreiz Romas iedzīvotāji to ieraudzīja 1481. gadā. Uguņošana tad bija sarīkota, lai pagodinātu pāvestu Sikstu IV viņa pontifikāta desmit gadu jubilejā. Naksnīgās debesis virs Eņģeļa pils tad apgaismoja vērienīga dzirksteļošana, kas līdzinājusies uguns griešanai pa apli. No šejienes radies nosaukums Girandola, ar kādu romieši sāka apzīmēt šādus pasākumus, kas vēlāk izvērtās par tradīciju. To sāka piekopt dažādos Baznīcas svētkos un pāvestu kronēšanas dienā.

2008. gadā vēsturiskā Girandola tika atklāta, izstudēta un īstenota no jauna, to papildinot ar daudziem elementiem, kurus iespējams izpildīt mūsdienās. Ir aprēķināts, ka no dažādām Eņģeļa pils tuvākās apkārtnes vietām to vēroja vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.

Šogad Girandola bija veltīta ne tikai svēto Pētera un Pāvila piemiņai, bet arī 500. gadskārtas atcerei, kopš izcilais Mikelandželo Buonarotti pabeidza apgleznot Siksta kapelas griestus. Mikelandželo un vēlāk arī Džanlorenco Bernini palīdzējuši attīstīt uguņošanas ideju. Bernini to vēlējies salīdzināt ar Stromboli salas vulkāna izvirdumiem.

Jau senos laikos Girandola salūtu vērot ieradās arī daudzi interesenti no citām Eiropas zemēm. Taču laika gaitā un politisko pārmaiņu ietekmē, tradīcija pamazām tika aizmirsta. Pēdējā izrāde, kas notika agrāko laiku stilā, skatītājus Tibras upes krastā pulcēja 1861. gadā.

Girandola ir pieminēta arī Čārlza Dikensa un romiešu iemīļotā dzejnieka Džoakīno Belli daiļradē. Priekšstatu par to, kā uguņošana virs Eņģeļa pils izskatījās senatnē, var gūt no pagātnes gleznotāju darbiem, kā arī no pāvestu liturģisko ceremoniju meistaru Paride De Grassis, Fulvio Servancio un Paolo Mukancio atstāstiem, kas tapuši laikposmā no 1500. līdz 1600. gadam.

Girandola uguņošanu var uzskatīt par salūta priekšteci Eiropā, taču patiesībā dzirksteļošanas aizsākumi gaisā, ir meklējami Ķīnā. 1044. gada liecībās var rast ziņas par kādu bambusa bultu, kas bijusi piepildīta ar sēra, oglekļa un šaujampulvera savienojumu. Kā zināms, ķīnieši līdz pat mūsdienām izmanto dažādus uguņošanas trikus, ticot, ka tādējādi tiek atbaidīti ļaunie gari. Ar šādu nolūku uguns tiek pielietota arī atsevišķos budistu reliģiskajos svētkos.

Šodien, pateicoties smalkai tehnoloģiskai aparatūrai, tai skaitā nelielām radio centrālēm, tehniķi spēj izpildīt sarežģītus, cilvēku drošībai un videi nekaitīgus pirotehnikas brīnumus. 29. jūnija vakarā skatītāji tika pārsteigti ar vairākiem simtiem dažādu uguns ornamentu, kas izšāvās no pieciem stratēģiskiem punktiem virs Eņģeļa pils. Par šī gada uguņošanu atbildību uzņēmās Pontifikālā Kultūras padome kardināla Džanfranko Ravazi vadībā. To izpildīja pirotehniķu grupa Invicta IX.

Noslēgumā jāatgādina, ka Eņģeļa pils izvēle par uguņošanas vietu nav nejauša. Tā ir saistīta ar brīnumaino vīziju, kuru 590. gada 29. augustā pieredzēja svētais Gregors Lielais. Vīzijā virs imperatora Hadriana mauzoleja apžilbinošā gaismā parādījās eņģelis Miķelis, liekot atpakaļ makstī zobenu. Tādējādi simboliskā veidā tika pasludinātas mēra beigas mūžīgajā pilsētā. Nākamajā dienā mēris patiešām beidzies un pāvests Gregors Lielais Hadriana mauzoleju pārdēvēja par Svētā Eņģeļa cietoksni – Castel Sant’Angelo.

I. Šteinerte/VR