Iznākušas "Pastorālās vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu"
Katoliskās Izglītības kongregācija laidusi klajā dokumentu „Pastorālās vadlīnijas
aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu”. Preses konferencē, iepazīstinot
ar dokumentu, minētās kongregācijas prefekts Zenons Grohoļevskis pastāstīja, ka tā
temats tika izvēlēts jau 2008. gada janvārī, bet publicēšanai sagatavots un pāvesta
apstiprināts 2012. gada 25. martā – dienā, kad apritēja 20 gadi, kopš Apustuliskā
pamudinājuma Pastores Dabo Vobis iznākšanas.
„Pastorālās vadlīnijas
aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu” ir iedalītas trijās daļās. Pirmajā
tiek izvērtēta pašreizējā situācija gan aicinājumu ziņā uz priesterisko kalpošanu
dažādās pasaules malās, gan arī pastorālā situācija, rūpējoties par paaicinājumu veicināšanu.
Otrajā
dokumenta daļā lasītāji tiek iepazīstināti ar priesteriskās kalpošanas identitāti
un kandidātu atbilstības garīgo izšķiršanu. Trešajā daļā rodama virkne ierosinājumu,
kas ir noderīgi pastorālajā darbā, kas veltīts aicinājumu veicināšanai.
Vadoties
pēc dokumentā izteiktā apgalvojuma, ka „aicinājumu veicināšana uz priesterību, ir
pastāvīgs Baznīcas izaicinājums,” kardināls Grohoļevskis uzsvēra, ka Baznīcai ir nemitīgs
pienākums izšķirt, sargāt un veicināt aicinājumus uz priesterību. Tāpat arī ekleziālajām
kopienām ir nemitīgs uzdevums rūpēties par to, lai tās būtu Svētā Gara augļiem bagātas
kopienas, no kurām dzimst jauni aicinājumi uz garīgo kārtu. Tie ir atkarīgi no ticības
kvalitātes, no kristiešu liecības, no tā, cik stipra ir viņu piederība Kristum.
Šai
perspektīvā dokumentā īpaša uzmanība pievērsta Baznīcām ar senu kristīgo tradīciju,
kurās reliģiskā vienaldzība un kristīgās liecības novājināšanās, mūsdienās ietekmē
aicinājumu sarukumu. Lielā mērā tas attiecas uz Eiropas kontinentu, jo īpaši uz tā
Rietumu daļu, kas jau ilgus gadus visvairāk cieš no priesterisko aicinājumu trūkuma.
Dokumenta
pirmajā daļā izcelti galvenie iemesli, kas radījuši šādu situāciju. Tiek pieminēta
ģimenes un demogrāfiskā krīze, sekulārās mentalitātes izplatība, priesteru dzīves
apstākļu un kalpojuma smagie apstākļi – no vienas puses, viņu atstumtība un priesteriskās
lomas mazvērtējums, no otras – centieni ierindot priesteru kalpošanu līdzās citiem,
laicīgiem amatiem.
Apzinoties šīs grūtības, dokumentā norādīts uz aicinājumu
veicināšanai nepieciešamajiem apstākļiem: vispirms ir vajadzīga auglīga kristīgās
dzīves vide, kurā noris lūgšanas, integrāla pastorālā darbība, evaņģelizācija un misionārās
aktivitātes. Ir vajadzīgas labvēlīgas ģimenes, priesteru dzīves liecība, skolu un
universitāšu devums kristīgās pieredzes padziļināšanā.
Dokumenta „Pastorālās
vadlīnijas aicinājumu veicināšanai uz priesterisko kalpošanu” otro daļu žurnālistiem
prezentēja Katoliskās Izglītības kongregācijas sekretārs Žans Luī Bruges. Šī daļa
ir veltīta priesteriskās kalpošanas identitātei. Dokumentā ir atgādināts, ka aicinājums
uz priesterību galvenokārt ir atkarīgs no mīlestības dialoga starp Dievu un cilvēku.
Svarīgas ir dzīvas un nemitīgas attiecības ar Jēzu Kristu, veltot tām laiku un cenšoties
šīs attiecības stiprināt ik dienas. Tās, savukārt, liek ienākt jaunajās un specifiskajās
attiecībās ar kristīgo kopienu.
Īpaši akcentēts ir otrās nodaļas 7. punkts,
kas ir veltīts priesteriskās kalpošanas trīsvienīgajai dimensijai. Priestera dzīve,
līdz ar Svētā Gara dāvanu, iekļaujas tai kopībā, kas vieno Tēvu un Dēlu, un kļūst
par neizsmeļamu mīlestības avotu, kas dod spēku ganīt sev uzticēto ganāmpulku.
Ar
pēdējo, trešo dokumenta nodaļu preses konferencē iepazīstināja Katoliskās Izglītības
kongregācijas sekretāra palīgs Vinčenco Dzani. Aplūkojis priesterisko aicinājumu statistiku
dažādos pasaules kontinentos, viņš pastāstīja, ka šai nodaļā, kas ir veltīta pastorālajam
darbam aicinājumu labā, visvairāk ir izcelta lūgšanas nepieciešamība. Dokumentā izteikta
pārliecība, ka aicinājumi uz priesterisko kalpošanu, ir atkarīgi no visiem Baznīcas
locekļiem.
Trešās nodaļas 15. punktā uzmanība pievērsta kandidātu sagatavošanai
garīgajos semināros. Tiek uzsvērts, ka viņi ir jāaudzina par spējīgiem ticības lieciniekiem.
Dokumentā izvērtēts ceļš, kurš ir jāiet katram, kurš ir saņēmis aicinājumu kalpot
Kunga druvā. Šai ziņā izcelti dažādi kristīgās dzīves aspekti – no Dieva Vārda klausīšanās
līdz katehēzei, no grēksūdzes un Svētās komūnijas biežuma līdz dzīvei saskaņā ar liturģisko
gadu, brālīgas mīlestības liecībai un dāsnai kalpošanai sabiedrības vājākajiem un
nabadzīgākajiem locekļiem.
Dokumentā noslēgumā vēlreiz atkārtots, ka aicinājumi
uz priesterību ir atkarīgi no kristīgās kopienas, kas pati klausās Dieva Vārdu, lūdzas,
ievēro Baznīcas liturģiju un savos darbos liecina par tuvākmīlestību.