Uzrunā ekleziālo kustību pārstāvjiem, pāvests akcentē sevis dāvāšanās loģiku
Šogad uz savas darbības jubileju atskatās trīs lielu ekleziālo kustību Itālijas nodaļu
dalībnieki. Šai sakarā sestdien, 19. maijā, viņi bija ieradušies Vatikānā, lai tiktos
ar pāvestu Benediktu XVI. Viena no šīm kustībām ir Starptautiskā Brīvprātīgo federācija,
Pavisam tai pieder 65 organizācijas, Itālijā vien kustībā ir iesaistījušies vairāk
nekā 60 tūkstoši cilvēku. Brīvprātīgo federācijas locekļi par savu mērķi ir izvēlējušies
sadarboties ar pasaules dienvidu tautām, kalpot nabadzīgajiem, veicināt cilvēka cieņu
un tiesības. Kustība balstās uz kristīgajām vērtībām un uz Baznīcas sociālo mācību.
Tā īsteno dažādus projektus tādās jomās kā vides aizsardzība, māksla un kultūra, sociālā
komunikācija un informācija, sieviešu un bērnu personas attīstība, izglītība, veselības
aprūpe un citus. Starptautiskās Brīvprātīgo federācijas Itālijas nodaļa šogad atzīmē
40 pastāvēšanas gadus.
Audiencē ar pāvestu tikās arī ekleziālās Kultūras kustības
locekļi. Viņu uzmanība ir veltīta galvenokārt demokrātiskas dzīves kvalitātei, Eiropas
integrācijas procesam, profesionālajam ieguldījumam, laju formācijai. Kustībai šais
dienās aprit 80 pastāvēšanas gadi.
Trešā kustība, kura savā darbībā iedvesmojas
no kristīgajām vērtībām, un kuras dalībnieki sestdien tikās ar pāvestu, ir Kristīgo
strādnieku kustība. Tā ir izveidota 1970. gadā un nodarbojas ar sociāla rakstura jautājumiem.
Arī šī kustība jau 40 gadus praksē cenšas īstenot Baznīcas sociālo mācību, rūpējoties
par strādnieku tiesību, viņu materiālo un garīgo vajadzību apmierināšanu. Audiences
laikā Kristīgās strādnieku kustības locekļi pāvestam Benediktam XVI pasvētīšanai pasniedza
atslēgas no mājām Jeruzalemē, kas kalpos vairāku jauno ģimeņu vajadzībām. Kustība
ir parūpējusies par šo māju celtniecību. Audiencē Kristīgā strādnieku kustība bija
skaitliski vispārstāvētākā – bija ieradušies ap 7000 tās locekļu. Brīvprātīgo federāciju
pārstāvēja ap 200, bet Kultūras kustību 150 dalībnieku.
Uzrunājot viesus, pāvests
teica, ka kultūra, brīvprātīgo ieguldījums un darba pasaule nav atraujami no kristīgo
laju ikdienas devuma, kura mērķis ir liecināt par Kristus klātbūtni gan sabiedrības
privātajā, gan publiskajā sfērā. Ticīgo laju uzdevums ir veicināt cilvēka cieņu vidē,
kurā viņi dzīvo un darbojas. Šīs misijas kopēja iezīme ir sevis dāvāšana. Ieguldījums
kultūrā, jo īpaši, skolās un universitātēs, kas ir veltīts jaunās paaudzes izglītošanai,
neaprobežojas ar tehnisko un teorētisko iemaņu nodošanu, bet prasa arī personīgu liecību.
Savukārt,
brīvprātīgo devums, kas ir sabiedrības neaizvietojams resurss, nozīmē ne tikai dot
lietas, bet dāvāt arī sevi, palīdzot tiem, kam visvairāk nepieciešams. Visbeidzot,
darbs ir ne tikai individuālo ienākumu avots, bet arī iespēja izpaust savas spējas
profesionālajā darbībā.
Vēršoties pie klātesošajiem, pāvests teica, ka viņiem
piemīt kas vairāk – tas ir kristīgais aspekts. Tas nozīmē raudzīties ar Kristus acīm
un dot savam tuvākajam vairāk nekā to, kas viņam ir nepieciešams ārēji – dāvāt viņam
arī draudzīgu skatienu, mīlestības žestu, kas dzimst no Dieva mīlestības, kurš mūs
pirmais ir mīlējis. Benedikts XVI piebilda: „Dārgie draugi, tā ir dāvināšanās loģika,
loģika, pret kuru bieži vien netiek izrādīta pienācīga cieņa: dāvāt savu laiku, savas
spējas un kompetenci, savu izglītību, savu profesionalitāti, īsumā sakot – dāvāt citam
uzmanību, negaidot atlīdzinājumu šīszemes virsū. Tas nozīmē darīt ne tikai labu citam,
bet atklāt arī dziļo personīgo laimi saskaņā ar Kristus loģiku, jo Kristus dāvāja
sevi visu.”
Uzrunas turpinājumā pāvests pievērsās ģimenei, sakot, ka tā ir
pirmā vieta, kurā cilvēks izjūt beznosacījumu mīlestību. Ja tās pietrūkt, ģimenē ienāk
krīze. Bez atlikuma dāvāt sevi citam ir būtiski, lai iemācītu cilvēku dzīvot saskaņā
ar kristīgajām vērtībām arī kultūras, brīvprātīgo un darba pasaulē.
Kas attiecas
uz taisnību, Benedikts XVI uzsvēra, ka ar to vien nepietiek, jo ir vajadzīga arī beznosacījumu
dāvināšanās un solidaritāte. „Solidaritāte ir tur, kur visi jūtas atbildīgi par visiem.
Tātad, solidaritāti nevar deleģēt tikai valstij vien,” piebilda pāvests, citējot savu
encikliku Caritas in veritate – „Mīlestība patiesībā” (38). Turpat teikts arī,
ka beznosacījumu došanu nav iespējams iegādāties nedz tirgū, nedz arī noteikt ar likumu.
Taču, neraugoties uz to, gan ekonomikā, gan politikā tā ir nepieciešama. Ir vajadzīgi
cilvēki, kas to spēj dot (39).
Tikšanās noslēgumā, pievēršoties katrai no trim
ekleziālajām kustībām atsevišķi, pāvests sacīja: „Ekleziālā kultūras kustība, savas
vēstures gaismā ir aicināta uz atjaunotu kalpošanu kultūras videi, kuru iezīmē neatliekami
un sarežģīti izaicinājumi, lai izplatītu šai pasaulē kristīgo humānismu: prāts un
ticība ir sabiedrotie gājumā pretim Patiesībai. Starptautiskās Brīvprātīgo federācijas
organismi ir aicināti uzticēties tuvākmīlestības spēkam, kas nāk no Dieva, lai turpinātu
savu ieguldījumu, apkarojot jebkādu nabadzības un atstumtības formu, un kalpojot nabadzīgo
tautu labā. Kristīgā Strādnieku kustība ir aicināta nest gaismu un kristīgo cerību
darba pasaulē, lai panāktu aizvien lielāku sociālo taisnīgumu. Bez tam, uzmanība ir
jāveltī arī jaunatnei, kas šodien vairāk nekā jebkad meklē veidu, kā savā dzīvē un
darbā savienot ideālus ar konkrētu rīcību.”
Tikšanās noslēgumā ar ekleziālo
kustību pārstāvjiem, pāvests deva tiem savu apustulisko svētību.