Krusta ceļš Kolizejā: katrai ģimenei ir savs Via Crucis
Tāpat kā katrs kristietis, arī katra ģimene nes savu krustu. Tās ir slimības, nāve,
naudas trūkums, nabadzība, nodevība, amorāla uzvedība, nesapratne ar vecākiem, dabas
katastrofas. Lielās piektdienas vakarā Romas Kolizejā Benedikts XVI vadīja Krusta
ceļu. Meditācijas un lūgšanas bija sagatavojuši Danilo (91) un Anna Marija Zanzukki
(82) no kustības “Focolari”. Viņi ir kustības “Jaunās ģimenes” iniciatori un laulībā
nodzīvojuši 59 gadus.
Via Crucis Kolizejā Lielā piektdiena 2012
Ievada
lūgšana Jēzu, stundā, kad izdzīvojam Tavu nāves atceri, vēlamies ar mīlestības
pilnu skatienu uzlūkot Tevis piedzīvotās neiedomājamās ciešanas. Ciešanu kulminācija
ir noslēpumainajā kliedzienā pie krusta pirms izdvest garu: "Mans Dievs, mans Dievs,
kāpēc esi mani atstājis?" Jēzu, šķieti aiz horizonta norietošs Dievs: Dēls bez
Tēva, Tēvs brīvs no Dēla Šis Tavs cilvēciski-dievišķais kliedziens, kas pāršķēla
Golgātu, mūsos rosina jautājumus un mūs izbrīna arī šodien, ka kaut kas nedzirdēts
ir noticis. Kaut kas glābjošs: No nāves iznāca dzīvība, no tumsas gaisma, No
atšķirtības galēja vienotība. Ilgas tapt Tev līdzīgiem, Mūs aicina iepazīt Tevi
pamestu, visur un ikkatrā: mūsu personīgajās un kolektīvajās sāpēs Baznīcas
nabadzībā un cilvēces naktīs, Izplatīt visur un ikvienam Tavu dzīvi, lai tā nestu
Tavu gaismu, radītu Tavu vienotību. Šodien kā vienmēr, bez Tavas atstātības
mums nebūtu Lieldienu.
Ievads Jēzus saka: „Kas vēlas man sekot, lai
aizliedz pats sevi, ņem savu krustu katru dienu un man seko." Tas ir aicinājums, kas
domāts visiem, celibātā esošiem un laulātajiem, jauniešiem, pieaugušajiem un gados
vecākiem, bagātajiem un nabagiem, dažādām nacionalitātēm. Der ikvienai ģimenei, kā
arī tiem, kas ir vieni vai nelielās kopienās.
Pirms ieiet Savu Ciešanu kulminācijā,
Jēzus Olīvdārzā viens, aizmigušo apustuļu atstāts, piedzīvo bailes no tā, kas Viņu
sagaida, un, vēršoties pie Tēva, lūdz: „Ja tas ir iespējams, paņem šo biķeri no manis."
Piebilzdams tūlīt: „Ne mans, bet Tavs prāts lai notiek." Tajā dramatiskajā un svinīgajā
brīdī saprotam ļoti dziļu mācību, kuru Viņš sniedz visiem ar savu piemēru, tiem, kuri
seko Viņam. Kā ikvienam kristietim, tā arī katrai ģimenei ir savs VIA CRUCIS: slimības,
nāves, finansiālās problēmas, nabadzība, nodevība, viena vai otra amorāla uzvedība,
nesaskaņas ar vecākiem, dabas katastrofas.
Bet ikviens kristietis, ikviena
ģimene šajā sāpju ceļā var pievērst skatienu un uzlūkot Jēzu, Cilvēku-Dievu. Iedzīvināsim
kopā šo Jēzus pēdējo pieredzi virs Zemes, pieņemtu no Tēva rokām: sāpīgu un pārveidojošu
pieredzi, kurā Jēzus ir kopsummējis nenovērtējamu piemēru un mācību, kā dzīvot mūsu
dzīvi pilnībā, balstoties uz Viņa dzīves paraugu.
PIRMĀ STACIJA Jēzu
notiesā uz nāvi
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (18, 38b-40) Un,
to pateicis, Pilāts atkal izgāja ārā pie jūdiem un tiem sacīja: "Es neatrodu Viņā
nekādas vainas. Bet jums ir ieradums, ka es jums Pashas svētkos vienu atbrīvoju. Vai
gribat, lai es jums atlaižu jūdu ķēniņu?" Bet tie atkal sāka kliegt, sacīdami: "Ne
Viņu, bet gan Barabu!" Bet Baraba bija laupītājs.
Meditācija Pilāts
neatrod nevienu iemeslu, lai Jēzu sodītu, pakļaujas apsūdzētāju spiedienam un Nācarietis
tiek notiesāts uz nāvi.
Mums šķiet, ka dzirdam Tevi sakām: „Jā, es tiku
notiesāts uz nāvi, daudzi, kuri likās mīlam un saprotam mani, uzklausīja melus
un mani notiesāja. Viņi nesaprata, ko tiem teicu. Nodotu mani pakļāva tiesai
un piesprieda nāvi, Krustā sišanu, visnecienīgāko nāvi."
Nav tik maz mūsu
ģimeņu, kuras cieš no laulātā drauga nodevības, no vistuvākā cilvēka, kurš mums ir
ļoti dārgs. Kur ir palicis šis tuvības prieks - dzīvot saskanīgi? Kur ir palikusi šī
sajūta - justies kā vienam veselam? Kur ir tas vārds „uz mūžu", ko mēs viens otram
esam apsolījuši?
Uzlūko Nodoto Jēzu, un izdzīvo kopā ar Viņu brīdi, kurā
mīlestība sabrūk un draudzība, kas radās mūsu ģimenē, atpazīt sirdī nodotās
uzticības rētas, pazaudēto paļāvību, drošības zaudējumu. Uzlūko mani, Jēzu,
šobrīd, kad tieku tiesāts no to puses, kuri neatceras saistības, kas mūs vienoja, kad
solījām sevi pilnībā dāvāt viens otram. Tikai Tu, Jēzu, mani spēj saprast, spēj
iedrošināt, spēj pateikt patiesības vārdus, arī ja man grūti tos saprast. Spēj
man dot to stiprumu, kas man neļauj savu reizi tiesāt citus, nepadoties tās
mīlestības dēļ, kuri gaida mājās un kuriem tagad esmu vienīgais atbalsts.
OTRĀ
STACIJA Jēzum liek nest Krustu
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis
sv. Jānis (19,16-17) Tad viņš atdeva tiem Jēzu krustā sišanai. Un Jēzus, nesdams
savu krustu, izgāja uz vietu, kura saucas par Galvaskausa vietu, bet ebrejiski par
Golgātu.
Meditācija Pilāts nodod Jēzu Augsto Priesteru un apsardzes
rokās. Kareivji uz pleciem Viņam uzliek purpura apmetni un galvā ērkšķu kroni, Viņu
naktī apsargā,Viņu apsmej un šausta. No rīta Viņam uzliek smagu koka baļķi, krustu,
pie kura tiks piesisti laupītāji, lai visi redzētu, kādu galu ņem ļaundari. Daudzi
savējie aizmūk.
Šis notikums, kas notika pirms 2000 gadiem, atkārtojas Baznīcas
vēsturē un cilvēcē. Arī šodien. Tā ir Kristus Miesa un Baznīca, kas tiek aizskarta
un ievainota no jauna.
Redzot Tevi, Jēzu, tādu, asiņojošu, vienu, atstātu,
piesmietu, mēs jautājam: „Bet tie cilvēki, kurus Tu tik ļoti mīlēji, darīji
labu un apskaidroji, vai tie vīrieši un tās sievietes šodien neesam arī mēs? Arī
mēs noslēpāmies, baidoties, ka tiksim iesaistīti, aizmirstot to, ka esam Tavi sekotāji." Bet
vissmagākais, Jēzu, ir tas, ka arī es esmu līdzdalīgs Tavās sāpēs. Arī mēs laulātie,
mūsu ģimenes.
Arī mēs esam Tev uzlikuši necilvēcīgu smagumu. Katru reizi,
kad mēs neesam mīlējuši, kad esam uzvēluši vainu otram, kad mēs neesam piedevuši, kad
neesam atsākuši savstarpēji vēlēt labu viens otram.
Un mēs, savukārt, turpinām
paklausīt mūsu lepnībai, vēlamies, ka mums būtu vienmēr taisnība, pazemojam
tos, kuri atrodas mums blakus, arī tos, kuri ir saistījuši dzīvi ar mums. Neatceramies,
ka Tu pats, Jēzu, mums teici: „Ikvienu lietu, ko esat darījuši vienam no šiem mazajiem,
esat darījuši man." Teici precīzi tā: „Man".
TREŠĀ STACIJA Jēzus
pirmo reizi pakrīt zem krusta
No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Matejs
(11, 28-30) Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs
atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs
un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams,
un mana nasta viegla.
Meditācija Jēzus krīt. Brūces, krusta smagums,
stāvais ceļa kāpums, izaicinājums. Liels cilvēku pūlis. Bet ne tikai tas To dara par
zaudētāju. Varbūt tas ir traģēdijas smagums, kas paveras Viņa dzīvē. Vairs nespējam
saskatīt Dievu Jēzū, vīrs, kas atklāj savu trauslumu, klūp un krīt.
Jēzu, tur,
uz tā ceļa, pūļa vidū, kas kliedz un zaimo, kad esi nokritis zemē, Tu piecelies
un turpini tālāk kāpšanu Sirds dziļumos zini, ka šīm ciešanām ir jēga, Saproti,
ka Tu esi uzņēmies mūsu trūkumu, nodevību un vainu smagumu.
Jēzu, Tavs kritiens
liek mums ciest tāpēc, ka saprotam, ka šo sāpju iemesls esam mēs; varbūt mūsu
trauslums, ne tikai fiziskais, bet visas mūsu būtības. Mēs vēlētos nekrist nekad; Bet
tad pietiek ar pavisam nedaudz - kāds šķērslis, kārdinājums vai negadījums, un
mēs jau padodamies, un krītam.
Tikām solījuši sekot Jēzum, respektēt un rūpēties
par cilvēkiem, ko Viņš nolika mums blakus. Jā, patiesībā tos mīlam, vai vismaz tā
mums šķiet. Ja šo cilvēku vairs nav, ļoti ciešam. Bet vēlāk tos pieviļam konkrētās
ikdienas situācijās.
Cik daudz kritienu mūsu ģimenēs! Cik atšķirtības, cik
nodevību! Un vēl laulību šķiršanas, aborti, atstāšanas! Jēzu, palīdzi mums saprast,
kas ir mīlestība, māci mūs lūgt piedošanu!
CETURTĀ STACIJA Jēzus
satiek savu Māti
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19,25) Pie
Jēzus krusta stāvēja Viņa Māte un Viņa Mātes māsa, Marija Kleofa sieva, un Marija
Magdalēna.
Meditācija Ejot uz Kalvāriju, Jēzus satiek savu māti.
Viņu skatieni sastopas. Viņi saprot viens otru. Marija zina, kas ir viņas Dēls. Zina
no kurienes Viņš nāk. Zina, kāda ir Viņa misija. Marija zina, ka ir Viņa māte; bet
zina arī to, ka ir Viņa meita. To redz ciešam par visiem cilvēkiem, vakar, šodien
un rīt. Un cieš arī viņa.
Protams, Jēzu, Tu piedzīvo sāpes, redzot kā cieš
Tava māte. Bet Tev viņa ir jāiesaista Tavā dievišķajā un baisajā piedzīvojumā.
Tāds ir Dieva plāns visas cilvēces glābšanai.
Mums visiem šīs pasaules vīriešiem
un sievietēm, bet it īpaši mums ģimenēm, Jēzus satikšanās ar māti uz Kalvārija ceļa
ir vienmēr aktuālais un dzīvais notikums. Jēzus labprātīgi atvēl mums savu māti, lai
mums ikvienam, arī laulātajiem - būtu māte, kas vienmēr ir atsaucīga un klātesoša.
Diemžēl daudzreiz to aizmirstam. Bet, kad par to pārdomājam, mēs apzināmies, ka mūsu
ģimenes dzīvē ir neskaitāmas reizes, kad esam skrējuši pie viņas. Cik daudz viņa mums
ir bijusi blakus grūtos brīžos! Cik daudz reižu viņai esam uzticējuši mūsu bērnus,
esam lūguši parūpēties par bērnu veselību, kā par fizisko, tā arī vēl vairāk par morālo
aizsardzību!
Cik daudz reizes Marija mūs ir uzklausījusi, viņa mums ir tuva,
stiprinot mūs ar savu mātišķo mīlestību.
Ikvienas ģimenes Krustaceļā Marija
ir klusuma paraugs, kas, neskatoties uz visnežēlīgākajām sāpēm, liek atdzimt jaunai
dzīvībai.
PIEKTĀ STACIJA Kirēnas Sīmanis palīdz Jēzum nest krustu
No
Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 26) Viņu vedot, tie aizturēja kādu
Sīmani Kirēnieti, kas atgriezās no lauka, un uzlika tam krustu, lai tas nestu to pēc
Jēzus.
Meditācija Iespējams Kirēnas Sīmanis pārstāv mūs visus brīdī,
kurā negaidīti mūs piemeklē grūtības, pārbaudījums, slimība, neparedzēts smagums,
tik ļoti smagais krusts. Kāpēc? Kāpēc tieši man? Kāpēc tieši tagad? Kungs mūs aicina
Viņam sekot, nesaprotam kurp un kā.
Vislabākais, ko varam darīt, Jēzu, ir
Tev sekot, būt jūtīgiem uz to, ko Tu mums lūdz. Daudzas ģimenes to var apliecināt
no savas personīgās pieredzes: nevajag sacelties, labāk ir Tev teikt „jā", jo Tu
esi Debess un Zemes Kungs.
Bet ne tikai tāpēc varam un vēlamies teikt Tev
jā". Tu mūs mīli ar bezgalīgu mīlestību. Vairāk par tēvu, māti, brāļiem, sievu,
vīru, bērniem. Mūs mīli ar tālejošu mīlestību, mīlestību, kas ir ārpus visa, pāri
mūsu nabadzībai, pāri visam. kas vēlas, lai esam glābti, lai būtu laimīgi ar Tevi
uz mūžiem.
Arī ģimenē, visgrūtākajos brīžos, kad ir jāpieņem atbildīgs lēmums,
ja miers valda sirdī, ja esam uzmanīgi tam, ko Dievs no mums vēlas, tiekam gaismas
apskaidroti, kas mums palīdz pieņemt lēmumu un nest mūsu krustu.
Kirēnietis
mums atgādina daudzo cilvēku sejas, kas ir bijuši mums līdzās tajos brīžos, kuros
smagais krusts ir uzvelts mums vai uz mūsu ģimenes pleciem. Tas liek domāt par neskaitāmiem
brīvprātīgajiem, kuri daudzās pasaules malās pašaizliedzīgi ir veltījušies tam, lai
mierinātu un palīdzētu tiem, kuri cieš un ir nelaimē. Mums māca pazemīgi pieņemt palīdzību,
ja tā mums ir nepieciešama, un arī būt par kirēniešiem priekš citiem.
SESTĀ
STACIJA Veronika noslauka Jēzus seju
No sv. apustuļa
Pāvila otrās vēstules korintiešiem (4, 6) Jo Dievs, kas lika no tumsas spīdēt
gaismai, pats atspīdēja mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus
vaigā.
Meditācija Veronika, viena no tām sievietēm, kura seko Jēzum,
kura ir sapratusi, kas Viņš ir, viņa to mīl un cieš sāpes, redzot Viņa ciešanas. Tuvumā
ierauga Viņa seju, Tā seju, kas tik daudzas reizes tika uzrunājusi viņas dvēseli.
To redz skumju nomāktu, asiņojošu un pārveidotu, kaut arī vienmēr lēnprātīgu un pazemīgu.
Neiztur.
Vēlas mazināt Viņa ciešanas. Ņem kādu audekla gabalu un mēģina noslaucīt asinis un
sviedrus no sejas.
Cik reižu mūsu dzīvē ir bijusi iespēja noslaucīt asaras
un sviedrus cilvēkiem, kuri cieš. Varbūt slimnīcā esam asistējuši kādam slimniekam,
kurš atstāj šo pasauli, esam palīdzējuši kādam ieceļotājam vai bezdarbniekam, uzklausījuši
cietumnieku. Mēģinot atvieglot cilvēka ciešanas, iespējams, esam noslaucījuši viņa
seju, uzlūkojot to ar līdzcietību.
Un tomēr nedaudz reižu mēs atceramies, ka
ikvienā mūsu brālī, kuram ir nepieciešama palīdzība, Esi paslēpies Tu, Dieva Dēls. Cik
gan citāda būtu mūsu dzīve, ja to atcerētos! Maz pamazām sāksim apzināties ikviena,
pasaulē dzīvojoša cilvēka cieņu, Katrs cilvēks, skaists vai neglīts, pārticis vai
mazāk pārticis, no pirmajiem brīžiem mātes klēpī vai jau sirmā vecumā Tev iemieso
Jēzu. Ne tikai. Katrs brālis esi Tu, Jēzu. Uzlūkojot Tevi, kas tiki pazemots
Kalvārijā, kopā ar Veroniku sapratīsim, ka ikvienā cilvēciskā radībā varam atpazīt
Tevi.
SEPTĪTĀ STACIJA Jēzus pakrīt otro reizi
No
sv. apustuļa Pētera pirmās vēstules (2, 24) Viņš mūsu grēkus aiznesa savā miesā
pie krusta, lai mēs, miruši grēkiem, dzīvotu taisnībai; Viņa brūces jūs izdziedināja.
Meditācija Vēl
neliels akmeņaina ceļa gabals bija atlicis līdz Kalvarijai, kad Jēzus pakrīt otro
reizi. Intuitīvi jūtam Viņa fizisko vājumu, pēc baisās nakts, pēc spīdzinašānām, ko
Viņam nācās izciest. Ne tikai spīdzināšana, spēku izsīkums un smagais krusts uz pleciem
spiež Viņu krist. Uz Jēzu gulstas neiedomājams smagums, kaut kas ļoti personisks un
dziļš, kas ik uz soļa liek just arvien lielāku spriedzi.
Tevi redzam kā jebkuru
nabagu, kurš ir nokļūdījies dzīvē un tagad tam ir jāmaksā par to. Un šķiet Tev
nav vairs ne fiziskā, ne morālā spēka nodzīvot jaunu dienu. Un krīti.
Mēs
Tevī, Jēzu, atpazīstam, spēku izsīkumu arī šajā jaunajā kritienā. Bet Tu atkal
piecelies, vēlies doties tālāk. Mūsu dēļ, mūsu visu dēļ, Lai mūs iedrošinātu
piecelties. Atzīstam mūsu vājumu, bet Tava mīlestība ir daudz lielāka par mūsu
nedrošību, Tu vari mūs vienmēr pieņemt un saprast. Mūsu grēki, kurus Esi uzcēlis
plecos, Tevi nospiež, bet Tava žēlsirdība ir bezgala lielāka par mūsu ierobežojumiem. Jā,
Jēzu, paldies Tev, mēs atkal pieceļamies. Esam kļūdījušies. Mēs ļāvāmies pasaules
kārdinājumiem, varbūt apmierinātība mūs apžilbināja, lai mēs vēl dzirdētu sakot,
ka, esam kādam vēlami, ka kāds saka, ka vēl mums labu, mūs mīl. Ar lielām grūtībām
cenšamies uzturēt laulāto uzticības saistības, ko mēs uzņēmāmies. Mums nepiemīt
vairs pirmās reizes svaigums kā kādreiz. Viss ir ierasts, ikviena rīcība šķiet
smaga, Uznāk vēlēšanās visu pamest.
Bet mēs mēģināsim, Jēzu, piecelties, neļaujoties
vislielākam kārdinājumam: neticēt, ka Tava mīlestība spēj visu.
ASTOTĀ
STACIJA Jēzus satiek Jeruzalemes sievietes, kas raud par Viņu
No
Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (23, 27-28) Viņam sekoja liels pulks
ļaužu un sieviešu, kas Viņu apraudāja un nožēloja. Bet Jēzus, pagriezies pret tām,
sacīja: Jeruzalemes meitas, neraudiet par mani, bet raudiet pašas par sevi un savu
bērnu dēļ!
Meditācija Pūlī, kas Viņam seko, bija Jeruzalemes sievietes:
tāsViņu atpazīst. Redzot Viņu tādā stāvoklī, pievienojas pūlim un dodas uz Kalvāriju.
Viņas raud.
Jēzus redz viņas, saprot viņu līdzjūtību. Un pat šajā traģiskajā
brīdī vēlas viņām atstāt mierinājuma vārdus, kas pārsniedz vienkāršu dievbijību. Viņš
vēlas, ka sievietēs, arī mūsos nebūtu tikai līdzcietība, bet patiesa sirds atgriešanās,
tāda, kura atzīst savas kļūdas, kura lūdz piedošanu, kura uzsāk jaunu dzīvi.
Jēzu,
cik reižu noguruma vai neizpratnes, egoisma vai baiļu dēļ pieveram acis un nevēlamies
sastapties ar realitāti! Īpaši, kad neiedziļināmies tajā ar visu savu būtību, neuzņemamies
dziļu un aktīvu dalību dzīvē un savu tuvāk un tālāko esošo brāļu vajadzībās, Turpinām
dzīvot komfortabli, nosodām ļaunumu un tos, kuri tā dara, bet neizmainam mūsu
dzīvi un nejūtamies personīgi atbildīgi, lai kaut ko mainītu un lai ļaunums
tiktu uzvarēts un taisnīgums panākts.
Bieži situācijas neuzlabojas tāpēc, ka
mēs neesam uzņēmušies atbildību, lai tās mainītu. Esam atkāpušies, nenodarot nevienam
ļaunu, bet arī neizdarot to labo, ko varējām un ko mums vajadzēja izdarīt. Un kāds,
šķiet, maksā arī par mums, par mūsu pasivitāti.
Jēzu, lai Tavi vārdi mūs pamodina, mums
dod mazliet tā spēka, kas iekustina Evaņgēlija lieciniekus, bieži arī mocekļus,
tēvus vai mātes vai bērnus, kuri ar savām asinīm vienojušies ar Tavējām, atvēruši
un atver arī šodien ceļu labajam pasaulē.
DEVĪTĀ STACIJA Jēzus
pakrīt trešo reizi
No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Lūkass (22, 28-30a.) Bet
jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. Un es jums novēlu valstību,
kā to man sagatavojis mans Tēvs, Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā.
Meditācija Ceļš
stāvajā kāpumā ir īss, bet Viņa nogurums ir milzīgs. Jēzus ir fiziski, bet arī garīgi
izsmelts. Izjūt uz sevis Augsto priesteru, pūļa naidu, kas, šķiet, vēlas uz Viņu izgāzt
apslāpētās dusmas par pagājušām un tagadējām apspiešanām. Gandrīz kā meklējot otrreizēju
uzvaru, parādot savas varas pārākumu pār Jēzu.
Un krīti, krīti, Jēzu, trešo
reizi. Šķieti, ka padodies. Bet, lūk, ar pēdējiem spēkiem Tu piecelies un
atsāc briesmīgo ceļu uz Golgatu. Noteikti daudzi mūsu brāļi visā pasaulē iztur
pārbaudījumus, jo ir Tavi sekotāji, Jēzu. Viņi dodas kopā ar Tevi uz Kalvāriju Un
līdz ar Tevi krīt zem vajāšanu smaguma, kas jau divtūkstošgadus ievaino Tavu Miesu,
kas ir Baznīca.
Vēlamies sirdī, kopā ar šiem mūsu brāļiem, ziedot mūsu dzīvi,
mūsu trauslumu, mūsu nabadzību, mūsu mazās un lielās ikdienas ciešanas. Bieži dzīvojam
anestizēti no labklājības, neuzņemoties ar visiem spēkiem pienākumu piecelties un
piecelt cilvēci. Bet mēs varam piecelties, jo Jēzus atrada spēkus, lai to izdarītu
un turpinātu ceļu.
Arī mūsu ģimenes ir daļa no šī „vecā audekla", tās atrod,
ka ir sasaistītas ar labklājību, kas kļūst par pašas dzīves mērķi. Mūsu bērni aug:
mēģinam viņos ieaudzināt pieticību, mācām ziedoties, mācām atteikties. Rodam iespēju
nodrošināt viņiem dzīvi, atbilstoši sociālajai videi - sporta un atpūtas videi, bet
ne tā, ka šīs aktivitātes būtu tikai vienīgais veids kā piepildīt dienu un saņemt
visu, ko vēlās.
Tāpēc, Jēzu, mums ir nepieciešams dzirdēt Tavus vārdus, ko
vēlamies dot kā liecību: „Svētīgi ir garā nabadzīgie, lēnprātīgie, svētīgi miera
nesēji. svētīgi ir tie, kas alkst un slāpst taisnības..."
DESMITĀ STACIJA Jēzum
novelk drēbes
No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 23) Tad
kareivji, ... paņēma Viņa drēbes un sadalīja četrās daļās, katram kareivim pa daļai
un svārkus. Bet svārki nebija šūti, tie bija viscaur austi.
Meditācija Jēzus
ir kareivju rokās. Ikvienam nosodītajam tiek novilktas drēbes, lai to pazemotu, parādītu,
ka viņš nav nekas. Vienaldzība, nicinājums un cilvēka cieņas neievērošana savienojas
ar alkatību, skopumu un savtību: „paņēma Jēzus drēbes".
Tavas, Jēzu, drēbes
bija bez vīlēm. Tas vēstī par to, kā par Tevi rūpējās Tava māte un tās personas,
kas Tev sekoja Tagad, Jēzu, Tu esi bez drēbēm, un izjūti diskomfortu par tiem,
kuriem ir vara pār cilvēkiem kuriem nav cieņas pret cilvēku.
Cik gan daudz
cilvēku ir cietuši un cieš no tā, ka pret viņiem izturas, nerespektējot viņu cieņu,
viņu intimitāt. Reizēm arī mēs varbūt neesam respektējuši savu paša cieņu un arī piesavinājušies
to cilvēku cieņu, kuri ir mums līdzās, dēla vai vīra, vai sievas, vai vecāku, paziņu,
vai pavisam nepazīstamo. Mūsu augstprātīgās brīvības vārdā ievainojam citu cilvēku
brīvību: cik nevīžības, cik paviršības savstarpējās attiecībās un veidā, kā mēs vēršamies
viens pie otra!
Jēzus šādā veidā vēlas šodienas pasaulei un mūžīgajai cilvēcei
parādīt personas lielumu, cieņu, ko Dievs ir piešķīris ikvienam vīrietim, ikvienai
sievietei, kā arī to, ka nekas un neviens nedrīkst izturēties pret to vardarbīgi,
jo esam radīti pēc Dieva līdzības. Mums ir uzticēts uzdevums veicināt cilvēka cieņu
un viņa miesas respektēšanu. Īpaši mums kā laulātajiem pāriem ir uzdevums savienot
šīs divas fundamentālās un nešķiramās realitātes: cieņa un pilnīga sevis dāvāšana.
VIENPADSMITĀ
STACIJA Jēzu piesit Krustā
No Evanģēlija, ko uzrakstījis sv.
Jānis (19, 18-19) Tur tie piesita Viņu krustā un kopā ar Viņu divus citus,
vienā un otrā pusē, bet vidū Jēzu. Pilāts uzrakstīja arī vainas apzīmējumus un lika
novietot uz krusta. Bet uzrakstīts bija: „Jēzus Nacarietis, jūdu ķēniņš."
Meditācija Sasnieguši
vietu, sauktu „Kalvārija", kareivji piesita krustā Jēzu. Pilāts lika uzrakstīt:
„Jēzus no Nācaretes, Jūdu ķēniņš", lai To izsmietu un pazemotu ebrejus. To pat negribot,
šis uzraksts atklāj patiesību: Jēzus karaliskumu, kādas Valstības karalis, kurai nav
robežu ne laikā, ne telpā.
Spējam tikai iedomāties Jēzus ciešanas krustā sišanas
laikā, nežēlīgas un sāpīgas. Tas ieved noslēpumā: kāpēc Dievs, kurš kļuva cilvēks,
mūsu mīlestības dēļ ļaujas, lai to pienaglo pie koka un paceļ no zemes šaušalīgās,
gan fiziskās, gan garīgās sāpēs?
Mīlestības dēļ. Mīlestības dēļ. Tas ir mīlestības
likums, kas tiecas uz to, lai atdotu savu dzīvi otra labā. To apliecina tās mātes,
kas dodot dzīvību bērnam, pašas mirst. Vai tie vecāki, kuri, zaudējuši dēlu karā vai
terorisma aktā, izvēlas neatriebties.
Jēzu, Kalvarijā Tu iemieso mūs visus, visus
cilvēkus vakar, šodien un rīt. Uz krusta mūs iemācīji mīlēt. Tagad sākam saprast
pilnīga prieka noslēpumu, par kuru runāji Pēdējo Vakariņu laikā saviem mācekļiem. Tev
vajadzēja nonākt no Debesīm, kļūt kā bērnam, vēlāk pieaugt un tad ciest uz Kalvārijas
kalna, lai ar savu dzīves piemēru mums pateiktu, kas ir patiesa mīlestība.
Uzlūkojot
Tevi tur augšā pie krusta, arī mēs kā ģimene, laulātie, vecāki un bērni mācāmies
savstarpēji mīlēt viens otru un mīlēt. Radīt mūsu vidū sevis dāvājošu viesmīlību,
kas tiek uzņemta ar sapratni. Kas zina ciest, kas zina ciešanas pārveidot mīlestībā.
DIVPADSMITĀ
STACIJA Jēzus mirst pie Krusta
No Evanģēlija, ko uzrakstījis
sv. Matejs (27, 45-46) Bet no sestās stundas tumsa iestājās pār visu
zemi līdz pat devītajai stundai. Bet ap devīto stundu Jēzus sauca stiprā balsī,
sacīdams: Eli, Eli, Lema sabachthani? Tas ir: Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani
atstāji?
Meditācija Jēzus ir uz krusta. Skumju, šausmu, necilvēcīgi
fizisku ciešanu stundas. „Man slāpst," saka Jēzus. Un Viņam pie mutes tiek pienests
sūklis, kas ir piesūcināts ar etiķi.
Izlaužas negaidīts kliedziens: „Mans Dievs,
Mans Dievs, kāpēc esi mani atstājis?" Zaimi? Notiesātais kliedz ar Psalmu vārdiem.
Kā pieņemt tādu Dievu, kurš kliedz, kurš vaid, kurš nezina, nesaprot? Cilvēktapušais
Dieva Dēls, kurš sava Tēva atstāts, mirst?
Jēzu, līdz pat šim brīdim Tu esi
kļuvis viens no mums, Viens ar mums, izņemot grēku! Tu, Cilvēktapušais Dieva
Dēls, Tu esi nepastarpināti ar mums līdz pat tam, ka piedzīvo, Tu, kas esi svēts,
mūsu statusu kā grēciniekiem, attālināšanos no Dieva, to elli, kuru piedzīvo tie,
kas ir bez Dieva. Tu piedzīvoji tumsu, lai mums dotu gaismu. Pieredzēji sašķeltību,
lai mums dotu vienotību. Pieņēmi sāpes, lai mums atstātu mīlestību. Piedzīvoji
izslēgšanu, pamests un atstumts starp Debesīm un Zemi, lai mūs uzņemtu Dieva dzīvē.
Mūs
apņem noslēpums, izdzīvojot katru Tavu Ciešanu brīdi. Jēzu, Tu neesi piesaistījies
kā tādam dārgumam savai līdzībai ar Dievu, bet Tu kļūsti it visā nabags, lai
mūs darītu bagātus.
„Tavās rokās es atdodu savu garu." Kā Tu, Jēzu, varēji,
galējā atstātībā uzticēties Tēva mīlestībai, pamest sevi Viņā, mirt Viņā? Vienīgi
raugoties uz Tevi, vienīgi ar Tevi varam pieveikt traģēdijas, nevainīgo ciešanas, pazemojumus,
varmācību, nāvi.
Jēzus izdzīvo Savu nāvi kā dāvanu man, mums, mūsu ģimenei, ikvienam
cilvēkam, katrai ģimenei, katrai tautai, visai cilvēcei. Šajā aktā atdzimst dzīve.
TRĪSPADSMITĀ
STACIJA Jēzu noņem no Krusta un atdod Mātei
No Evanģēlija,
ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 38) Pēc tam Jāzeps no Arimatejas, kas bija Jēzus
māceklis, bet tikai slepenībā, jo viņš baidījās no jūdiem, lūdza Pilātam atļauju paņemt
Jēzus miesu. Un Pilāts atļāva. Tad viņš aizgāja un paņēma Viņa miesu.
Meditācija Marija
redz, kā mirst Viņas Dēls, Dieva un arī viņas Dēls. Zina, ka Viņš ir nevainīgs, bet
uzņēmies mūsu grūtību smagumu. Māte ziedo Dēlu, Dēls ziedo Māti. Jānim un mums.
Jēzus
un Marija, lūk, viena ģimene, kas Kalvārijā piedzīvo un izcieš vislielāko šķiršanos.
Nāve viņus šķir, vai vismaz šķiet, ka viņi tiek šķirti - māte un Dēls, kurus vieno
neiedomājama, vienlaikus dievišķa un cilvēcīga saikne. To dāvina mīlestības dēļ. Abi
divi paļaujas uz Dieva gribu.
Marijas sirds atvērtajā bezdibenī ienāk cits
dēls, kas pārstāv visu cilvēci. Un Marijas mīlestība pret ikvienu no mums ir tās mīlestības
turpinājums, kuru viņa juta pret Jēzu. Jā, jo mācekļos viņa redzēs Viņa vaigu. Un
Marija dzīvos priekš viņiem, lai viņus atbalstītu, palīdzētu viņiem, vadītu viņus
atpazīt Dieva Mīlestību, lai viņi savā brīvībā vērstos pie Tēva.
Ko saka man,
mums, mūsu ģimenei, šī Māte un šis Dēls Kalvārijas kalnā? Ikviens var tikai pārsteigts
apstāties šīs ainas priekšā. Saprotot, ka šī Māte un šis Dēls sniedz vienreizēju,
neatkārtojamu dāvanu. Viņos rodam spēju izplest mūsu sirdi un atvērt mūsu apvārsni
universālajai dimensijai.
Tur, uz Kalvārijas blakus Tev, Jēzu, par mums
nomirušam mūsu ģimenes pieņem Dieva dāvanu tādas mīlestības dāvanu, kas var
izplest rokas līdz bezgalībai.
ČETRPADSMITĀ STACIJA Jēzu gulda
kapā
No Evaņģēlija, ko uzrakstījis sv. Jānis (19, 41-42) Bet
tajā vietā, kur Viņu piesita krustā, bija dārzs un dārzā - jauns kaps, kurā vēl neviens
nebija guldīts. Tāpēc jūdu Sagatavošanās dienas dēļ viņi tur guldīja Jēzu, jo kaps
bija tuvu.
Meditācija Liels klusums apņem Kalvāriju. Jānis savā Evaņģēlijā
liecina, ka Kalvārija atrodas dārzā, kurā bija vēl neviena neizmantots kaps. Tieši
tur Jēzus mācekļi guldīja Viņa ķermeni.
Tas Jēzus, kuru vēl pavisam nesen viņi
atzina kā iemiesoto Dievu, ir tur, līķis. Nepazīstamajā vientulībā viņi jūtas satriekti,
nezina, ko darīt, kā uzvesties. Viņiem neatliek nekas cits, kā vienam otru atbalstīt,
sniegt spēku, turēties kopā. Bet tieši tur mācekļos nobriest ticība, atceroties to,
ko Jēzus teica un darīja, kad bija viņu vidū un ko tobrīd viņi tikai daļēji saprata.
Tur
viņi sāk kļūt par Baznīcu, gaidot augšāmcelšanos un Sv. Gara atnākšanu. Ar viņiem
ir Jēzus māte, Marija, kuru Dēls uzticēja Jānim. Viņi tuvinās viens otram, ar Viņu,
ap Viņu. Gaidot. Gaidot, kad Kungs parādīsies.
Zinām, ka tas ķermenis pēc trim
dienām augšāmcēlās. Tā Jēzus dzīvo mūžīgi un pavada mūs. Tieši Viņš personīgi - mūsu
zemes ceļojumā, starp priekiem un pārbaudījumiem.
Jēzu, dari, lai mēs viens
otru mīlētu, Lai Tu atkal būtu mūsu vidū katru dienu, kā Tu pats solīji: „Kur
divi vai trīs ir kopā manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū."
Benedikta XVI
uzruna pēc Via Crucis
Dārgie brāļi un māsas, pārdomājot, lūdzoties un
dziedot esam apcerējuši Jēzus ciešanu ceļu, Viņa krusta ceļu, ceļu, kas šķita strupceļš,
bet kas izmainīja cilvēka dzīvi un vēsturi, atvēra vārtus uz „jaunām debesīm un jaunu
zemi" (sal. Ap 21,1). Īpaši šajā dienā - Lielajā piektdienā - Baznīca ar dziļu godbijību
svin Dieva Dēla nāves uz krusta piemiņu, un Viņa krustā redz dzīvības koku, kas dāvā
jaunu cerību.
Ciešanu pieredze apzīmogo cilvēci. Tā iezīmē arī ģimeni. Cik
bieži ceļš kļūst grūts un smags! Neizpratne, šķelšanās, bažas par savu bērnu nākotni,
slimības un dažāda veida grūtības. Ģimeņu situāciju vēl vairāk apgrūtina darba nestabilitāte
un citas ekonomiskās krīzes negatīvās sekas. Via Crucis, ko šovakar garīgi esam veikuši,
ir aicinājums visiem, īpaši ģimenēm kontemplēt krustā piesisto Kristu, lai atrastu
spēkus pārvarēt grūtības. Jēzus krusts ir Dieva mīlestības pret katru cilvēku augstākā
zīme. Tā ir pilnīgā atbilde katras personas vajadzībai būt mīlētai. Kad pārdzīvojam
pārbaudījumus, kad mūsu ģimenes saskaras ar ciešanām un grūtībām, uzlūkosim Kristus
krustu. Tur atradīsim drosmi turpināt ceļu, tur varam ar cerību atkārtot svētā Pāvila
vārdus: „Kas mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas, vai apspiešanas, vai
bads, vai kailums, vai briesmas, vai zobens?... Bet visās šajās lietās mēs uzvaram
Viņa dēļ, kas mūs mīlējis" (Rom 8, 35.37)
Briesmās un grūtībās mēs neesam vieni;
ģimene nav viena: Jēzus ir klātesošs ar savu mīlestību, Viņš atbalsta ar savu žēlastību
un dāvā spēku iet uz priekšu, lai spētu pārvarēt katru grūtību un šķērsli. Kad cilvēciskās
vājības un grūtības draud ievainot mūsu dzīves un mūsu ģimenes vienotību, ir jāvēršas
pie Kristus mīlestības. Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpums iedrošina
iet uz priekšu ar cerību. Ciešanu un pārbaidījumu laiks, ja tas izdzīvots kopā ar
Kristu un ticībā Viņam, ietver sevī augšāmcelšanās gaismu, augšāmceltās pasaules jauno
dzīvību, katra cilvēka, kas tic Viņa Vārdam, Lieldienas.
Šajā krustā sistajā
Cilvēkā, kas ir Dieva Dēls, arī nāve iegūst jaunu nozīmi un ievirzi, tā ir atpirkta
un uzvarēta, tā ir pāreja uz jaunu dzīvi: „Ja kviešu grauds neiekrīt zemē un nenomirst,
tas paliek viens; bet ja nomirst, tad atnes daudz augļu." (Jņ 12,24) Uzticēsimies
Kristus Mātei - viņai, kura pavadīja savu Dēlu sāpju ceļā, kura stāvēja pie krusta
Viņa nāves stundā, kura iedrošināja Baznīcu tās dzimšanas brīdī, lai tā dzīvotu Kunga
klātbūtnē. Viņa vada mūsu sirdis, visu ģimeņu sirdis caur plašo mysterium passionis
uz mysterium paschale, uz gaismu, kas atmirdz Augšamceltajā Kristū un atklāj mīlestības,
prieka un dzīvības galīgo uzvaru pār ļaunumu, ciešanām un nāvi. Amen.