Sakarā ar svētās Klāras gadu, ko Baznīca atzīmē no 2011. gada 16. aprīļa līdz 2012.
gada 11. augustam, pieminot viņas konsekrāciju un atgriešanos, pāvests Benedikts XVI
ir nosūtījis vēstījumu Asīzes bīskapam Domeniko Sorrentino. Palmu svētdienas priekšvakarā,
svinot Vesperes vēsturiskajā svētā Rufīna katedrālē Asīzē, bīskaps šo vēstījumu nolasīja
ticīgās tautas priekšā. Pāvests raksta, ka svētās Klāras „atgriešanās” papildināja
to lielo žēlastību, ko Asīze bija saņēmusi no Dieva līdz ar Pjetro Bernardones dēla
Franciska atgriešanos. „Tāpat kā Franciska gadījumā, arī Klāras izvēlē slēpās jaunas
kopienas sēkla – klarišu ordenis, kas attīstījās par spēcīgu koku un klosteru klusumā
arī šodien turpina sēt labo Evaņģēlija sēklu un kalpot Dieva valstības lietai,” teikts
vēstījumā.
Pāvests atgādina, ka Klāras atgriešanās vēsture ir saistīta ar Palmu
svētdienas liturģiskajiem svētkiem. Viņas biogrāfs raksta: „Tuvojās Palmu diena, kad
jauniete ieradās pie Dieva cilvēka, lai jautātu kā viņai rīkoties, lai atgrieztos.
Svētais Francisks iesaka šai svētku dienā saposties un kopā ar ļaudīm doties Palmu
svētdienas gājienā, bet vakarā, izejot no pilsētas, pasaulīgo prieku nomainīt ar Kristus
ciešanu apceri. Pienākot svētdienai, Klāra kopā ar citām sievietēm, jauna un mirdzoša
svētku gaismā, ieradās baznīcā. Kamēr pārējās sievietes steidzās paņemt palmu zarus,
viņa nekustējās no vietas. Tai brīdī, bīskaps, kurš nokāpa pa kāpnēm, pienāca pie
Klāras un viņas rokās ielika palmu zaru... Bija pagājuši 6 gadi, kopš svētuma ceļu
uzsāka Francisks. Viņa lēmums bija saviļņojis pilsētu. Pirmos Franciska dzīves gadus
iezīmēja grūtības, rūgtums un nesapratne. Taču daudzi sāka pārdomāt. Arī jauno Klāru,
kas toreiz vēl bija pusaudze, skāra šī liecība. Būdama apveltīta ar spēcīgu reliģisko
izjūtu, viņa ietekmējās no Franciska eksistenciālajām pārmaiņām. Klāra viņu uzmeklēja
un viņu pārņēma tā pati mīlestība uz Kristu.”
Pāvests atgādina, ka svētais
Francisks jau iepriekš bija pareģojis Klāras un viņas garīgo māsu gājumu. Kamēr viņš
atjaunoja svētā Damiana baznīcu, kurā Jēzus viņu uzrunāja no krucifiksa, Francisks
pasludināja, ka šai vietā dzīvos sievietes, kas ar savu svēto dzīvesveidu slavinās
Dievu. Šis oriģinālais krucifikss šodien atrodas svētās Klāras bazilikā. „Kristus
lielās acis, kas sajūsmināja Francisku, kļuva par Klāras „spoguli”,” raksta Benedikts
XVI. Viņš piebilst, ka tais gados, kad viņa no Franciska mācījās gājumu pie Dieva,
Asīzes nabags rādīja viņai augstāko skaistumu, kas netiek mērīts ar liekulību, bet
attīstītās autentiskas mīlestības dzīvē, sekojot krustā sistā Kristus pēdās.
„Dievs
ir patiesais skaistums!” uzsver pāvests. „Klāras sirdi apgaismoja šis spožums, un
tas pamudināja viņu nodoties gandarīšanas dzīvei.” Tāpat kā svēto Francisku, arī Klāru
daudzi nesaprata. Taču Klāra tam bija gatava. Pāvests uzsver, ka franciskāņu un klarišu
garīgumā izceļas mīlestība un paklausība Baznīcai.
Francisks zināja, kāpēc
viņš ierosināja Klārai bēgt no mājām tieši Lielās nedēļas sākumā. „Tātad, visa kristīgā
dzīve, un īpašās konsakrācijas dzīve ir Lieldienu noslēpuma auglis,” raksta Benedikts
XVI. „Palmu svētdienas liturģijā savijas sāpes un godība. Šis temats attīstīsies nākamajās
dienās līdz ar Ciešanu tumsu līdz Lieldienu gaismai,” vēstījumā turpina pāvests. Sekot
svētās Asīzes Klāras piemēram viņš aicina arī mūsdienu jauniešus. „Nekad vēl laiks
nav rosinājis tik daudz sapņu ar tūkstošiem dažādu dzīves kārdinājumu, kur viss šķiet
iespējams un atļauts,” teikts vēstījumā. Pāvests atzīst, ka joprojām tomēr pastāv
dzīves piepildījuma trūkums. Tiekšanās pēc laimes un pašīstenošanās bieži vien ved
pie „mākslīgām paradīzēm”, pie narkotikām un nesakārtotām jūtām. Apvāršņus aptumšo
arī grūtības atrast cilvēka cieņai atbilstošu darbu. Vēstījuma noslēgumā pāvests akcentē,
ka Klāras un Franciska dzīves stāsts ir aicinājums pārdomāt par eksistences jēgu un
meklēt Dievā patiesā prieka noslēpumu.