Dogmas par Trīsvienību nozīme ticības atjaunotnes procesā mūsdienās

Vai Baznīcas dogma par Vissvētāko Trīsvienību daudziem mūsdienās nešķiet tikai teorija, sausa un pavisam neizprotama formula bez jebkāda sakara ar reālo ikdienas dzīvi? Pr. Ranjero Kantalamessa parādīja pretējo, atklājot, ka Dieva Trīsvienības noslēpums ir ar manu dzīvi šodien šajā pasaulē vitāli saistīts mīlestības noslēpums. Piektdien, 16. martā, kapucīnu tēvs vadīja Lielā gavēņa laika otrās pārdomas. Tās noklausījās pāvests Benedikts XVI un Romas Kūrijas darbinieki. Savā uzrunā viņš balstījās uz sv. Nazianses Gregora mācību. Tāpat kā nevaram apņemt okeānu, bet tomēr varam tajā iebrist, tāpat arī, protams, nevaram ar savu prātu pilnībā aptvert Trīsvienības noslēpumu. Tā ir taisnība. Bet mēs tomēr varam aizvien dziļāk un dziļāk „ieiet” šajā noslēpumā un to izdzīvot – sacīja pāvesta nama sprediķotājs. Taču kuras ir tās „durvis”, pa kurām varam šajā noslēpumā ieiet, un kādi līdzekļi ir mūsu rīcībā?

Divi lielākie kristīgās ticības noslēpumi ir Vissvētākās Trīsvienības un Kristus iemiesošanās noslēpums – sacīja tēvs Kantalamessa. Dievs ir viens trijās personās. Jēzus Kristus ir patiess Dievs un patiess cilvēks. Baznīcas tēvi parāda, ka šīs patiesības nav tikai teorija. Tās ir cieši saistītas ar cilvēka dzīvi. Sv. Gregora no Nazianses (4. gs.) nopelns ir tas, ka viņš ieviesa pilnīgu skaidrību Trīsvienības dogmas jautājumā. Formulējot šo dogmu, kapadociešu tēvu galvenais ieguldījums bija terminu „ousia” un „hipostāze”, „substance” un „persona” noskaidrošana un pastāvīgas konceptuālās bāzes radīšana ticības Trīsvienībai izteikšanai. Sprediķotājs atzina, ka tā bija grandiozākā kristīgo teologu inovācija, pateicoties kurai varēja attīstīties modernais personas kā attiecības jēdziens.

Kādēļ tieši sv. Gregora no Nazianses izvēle? – jautāja tēvs Kantalamessa. Kāpēc, runājot par Vissvētāko Trīsvienību, Lielā gavēņa laika pārdomām tika izvēlēta tieši viņa mācība? Pagājušajā reizē pāvesta nama sprediķotājs pievērsās Atanāzijam kā ticības Kristus dievišķībai izcilākajam skolotājam. Atanāzijs ar stingru pārliecību mācīja, ka Kristus ir īsts Dievs. Šī pārliecība izrietēja nevis no prātošanas, bet no ticības dzīves. Līdz ar to, no viņa varam mācīties to, cik svarīgi savu ticību ir īstenot dzīvē un cik svarīgi ir atvērties pestīšanas žēlastībai. To pašu varam mācīties no sv. Nazianses Gregora. Pāvesta nama sprediķotājs atgādināja, ka Trīsvienība Gregoram nebija tikai dogma vai abstrakta patiesība. Tā bija viņa „aizraušanās”, vitāla realitāte, kuras pieminēšana vien jau izsauca viņā katras sirds stīgas vibrāciju. Tāpēc ne par velti šis Baznīcas tēvs tiek saukts par „Trīsvienības dziedoni”, kurš tāpat kā Atanāzijs un citi autori var mums palīdzēt atjaunoties savā ticībā.

Kapucīnu tēvs Kantalamessa norādīja, ka mācība par Vissvētāko Trīsvienību ir, turklāt, efektīvākais līdzeklis cīņā pret mūsdienu ateismu. Šajā sakarā viņš atgādināja sv. Augustīna mācību par to, ka Dievs ir mīlestība, jo Viņš ir Trīsvienība. Ja Dievs ir mīlestība, tas nozīmē, ka Viņš kādu mīl, jo mīlestība nevar pastāvēt tukšumā. Dievs ir mīlestība, jo kopš mūžības Viņš ir vienots ar Dēlu, kuru Viņš mīl ar bezgalīgu mīlestību, un šī mīlestība ir Svētais Gars. Mīlestībā sastopam trīs realitātes: kādu, kurš mīl, kādu, kurš tiek mīlēts, un mīlestību, kas tos abus vieno. Dievs ir Trīsvienība, jo Viņš ir mīlestības komūnija. Pāvesta nama sprediķotājs piebilda, ka mēs nevaram noskaidrot, „kā” viens Dievs vienlaikus var būt trijās personās (tas paliek noslēpums), taču mēs varam daudzmaz rast atbildi uz jautājumu „kāpēc”.

Lai vienkāršotu dialogu ar citām monoteiskajām reliģijām, daži Trīsvienības dogmu mēģina „ielikt iekavās”. Taču tas ir pašnāvniecisks gājiens – brīdināja tēvs Kantalamessa. Atmest patiesību par Trīsvienību ir tas pats, kas izņemt cilvēkam mugurkaulu. Šajā sakarā sprediķotājs ieteica nevis tikai pētīt, ietvert vārdos un mēģināt izprast šo noslēpumu, bet izdzīvot to un atgriezties pie patiesas Trīsvienīgā Dieva pielūgsmes. Visu mūsu kristīgo dzīvi iezīmē Vissvētākās Trīsvienības noslēpums. Šī dzīve paiet Trīsvienības klātbūtnē. Savas dzīves rītausmā cilvēks tiek nokristīts „Dieva Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā”. Stāvot mūžības sliekšņa priekšā, tiek izteikti vārdi: „Kristīgā dvēsele, tu atstāj šo pasauli Tēva vārdā, kurš Tevi ir radījis, Dēla vārdā, kurš Tevi atpestījis un Svētā Gara vārdā, kurš tevi svētdarījis”. Starp šiem diviem brīžiem – piedzimšanu un nāvi – paiet vesels dzīves posms, kura katrā nozīmīgākajā brīdī pār kristieti tiek piesaukta Trīsvienība, piemēram, vīrietim un sievietei vienojoties laulības saitēm vai kandidātam uz priesterību saņemot ordinācijas sakramentu. Līdz ar to, var apgalvot, ka Trīsvienības noslēpumam ir visciešākā saikne ar mūsu ikdienas dzīvi. Sv. Gregors no Nazianses, runājot par Trīsvienību, pat lieto tādus apzīmējumus kā „mūsu”, „dārgā” un „mīļotā” Trīsvienība.

Pr. Ranjero Kantalamessa noslēgumā norādīja, ka „durvis”, pa kurām varam „ieiet” Trīsvienības noslēpumā, ir tikai vienas, proti, Jēzus Kristus. Ar savu nāvi un augšāmcelšanos Viņš dāvāja mums iespēju kļūt par Dieva bērniem un atstāja mūsu rīcībā līdzekļus ceļā pie Dieva. Galvenais līdzeklis ir pati Baznīca – uzsvēra sprediķotājs. Savukārt Baznīcā visbrīnišķīgākais līdzeklis ir Euharistija. Priesteris pieminēja arī ikonu, kas būtisku vietu ieņem pareizticīgo Baznīcā. Viņš piebilda, ka mīlestība, ko Svētais Gars ir ielējis mūsu sirdīs (sal. Rom 5,5), ir tā pati mīlestība, ar kādu Tēvs kopš mūžības mīl Dēlu. Tātad, mēs ņemam dalību Dieva mīlestībā, Dievs mūsos mājo, un tas ir vēl viens evaņģelizācijas iemesls – sacīja kapucīnu tēvs, norādot uz kristiešiem uzticēto lielo atbildību.

J. Evertovskis / VR