Kobres Dievmāte. 400 gadi, kopš statujas atrašanas

Šogad Kuba atzīmē 400. gadskārtu, kopš atrasta Kobres Dievmātes statuja. Kubiešu godbijība pret savu debesīgo aizbildni ir tik dziļa un pamatīga, ka tā nemitīgi iezīmē arī ikdienas dzīvi.

Saskaņā ar tradīciju, Kobres Dievmātes statuja tika atrasta 1612. gadā Nipes līcī Kubas Austrumu krastā. Divi brāļi Huans un Diego de Hoijosi kopā ar melnādainu bērnu Huanu Moreno – Āfrikas vergu pēcteci, ūdenī ieraudzīja peldam statuju, uz kuras bija rakstīts „Es esmu Žēlsirdības Jaunava”. Brāļi to aiznesa uz Hato de Barahagua – zemnieku ciematu, kurā viņi dzīvoja un strādāja. Pēc tam tie nogādāja statuju uz Real de Minas de Kobre. Šeit tika uzcelta baznīca, kurā glabāt Dievmātes attēlu. Jau XVII gadsimta beigās tā kļuva par svētceļojumu vietu.

XX gadsimtā, kubiešu vēsturnieks Levi Marrero arhīvā Siviļā atrada deklarāciju, kurā Huans Moreno, kļuvis jau 85 gadus vecs, liecināja par to, kā statuja tika atrasta. Tiesa, līdz pat mūsdienām nav izdevies noskaidrot, no kurienes tā nākusi un kādā veidā nokļuvusi pie Kubas krastiem. Lai arī Žēlsirdības Dievmāte daudzus gadsimtus tiek godināta Spānijā, Kobres statuja nebūt nelīdzinās tām, kuras ar šo titulu pazīst Eiropas kontinentā.

Gandrīz tūlīt pēc 1492. gada, kad Karību jūras reģionā ieradās Amerikas atklājējs Kristofors Kolumbs, notika pirmie centieni evaņģelizēt iezemiešu tautas. Sistemātiska kristietības sludināšana norisinājās XVI gadsimtā, kad sākās Kubas salas kolonizācija. Kobres Dievmātes statujas atrašana tiek uzskatīta par providenciālu, jo pirmie to pamanīja zemnieki un melnādainais puisēns – vergu bērns, tātad, sabiedrības zemāko kārtu pārstāvji. Tieši šis fakts iezemiešos visvairāk palīdzēja nostiprināties evaņģēliskajām vērtībām, kamēr ārzemju misionāru centieni vairāk saistījās ar koloniālo kundzību un tāpēc vietējos iedzīvotājos neguva tik lielus panākumus.

Jau XVIII gadsimtā Kobres Dievmātes godināšana bija izplatījusies tiktāl, ka svētceļnieki nemitīgi ieradās svētnīcā un tika gatavotas arī statujas kopijas citiem Kubas dievnamiem. Jau toreiz visintensīvākais svētceļojumu laiks bija septembris, kad 17 dienas pēc kārtas tika svinēti Kobres Dievmātes svētki.

Sākoties neatkarības kariem, kuru mērķis bija atbrīvoties no spāņu koloniālās kundzības, karotāji lūdza Kobres Dievmātes palīdzību un aizsardzību. Daudzi, pirms došanās karā, ieradās svētnīcā saņemt Viņas svētību. Nodibinoties Kubas Republikai, neatkarības cīņu veterāni 1915. gada 24. septembrī rakstīja vēstuli pāvestam Benediktam XV, kurā aicināja Kobres Dievmāti pasludināt par Kubas debesīgo aizbildni.

1916. gada 10. maijā kopā ar Svēto Ritu kongregāciju, Benedikts XV izpildīja Kubas neatkarības cīņu veterānu lūgumu. Šo lēmumu ar milzīgu prieku uzņēma visa kubiešu tauta. Dažas dienas vēlāk pāvests rakstīja vēstuli Kubas bīskapiem, kurā teikts: „Mūs iepriecina šī, tik nozīmīgā ticības un kristīgās dievbijības liecība, un iedrošina cerība. Lai tradicionālā Dievmātes godināšana turpina iesakņoties vēl dziļāk un liek izplaukt kristīgās dzīves priekam un nes visāda veida labumus.”

Šodien Kobres Dievmātes kults tiek piekopts arī citās zemēs, kurās dzīvo kubieši. Atsevišķas svētnīcas ir uzceltas Maiami, Mehiko, Karakasā, Madridē un citviet. 1998. gadā, apmeklējot Santjago de Kubu, Žēlsirdības Dievmātes statuju kronēja pāvests Jānis Pāvils II. Statuja uz šejieni tika atvesta no El Kobre svētnīcas. Kopš tā laika, ir sākušies arī statujas svētceļojumi pa Kubu, lai piedalītos dažādos nozīmīgos Baznīcas dzīves brīžos. Milzīgais ļaužu entuziasms, kas ikreiz pavada Kobres Dievmātes ierašanos, kā arī pāvesta Benedikta XVI gaidāmā vizīte, ļauj cerēt par patiesa ticības pavasara atnākšanu Kubā.

I. Šteinerte/Osservatore Romano