Sludināšanas efektivitāte atkarīga no mūsu ticības lieluma

Benedikts XVI un viņa līdzstrādnieki piektdienas rītā Redemptoris Mater kapelā noklausījās Gavēņa laika pārdomas. To temats: „Atminieties savus priekšniekus! Sekojiet viņu ticībai!” (Ebr 13, 7). Gatavojoties pāvesta pasludinātajam ticības gadam (12.10.2012 - 24.11.2013), četras Lielā gavēņa laika pārdomas ir vērstas uz to, lai atjaunotu savu ticības sparu un piešķirtu tai svaigumu – norādīja kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa. Līdz ar to, ceļā uz norādīto mērķi sprediķotājs piedāvā balstīties uz pagātnes „ticības milžu” pieredzi, proti, katru reizi ielūkoties viena ievērojama Austrumu Baznīcas doktora mācībā. Šogad priesteris ir izvēlējies pievērsties Atanāzijam, Bazīlijam, Nazianses Gregoram un Gregoram no Nissas, un saskatīt, ko mēs šodien varam no viņiem mācīties par Kristus dievišķību, Svēto Garu, Trīsvienību un Dieva iepazīšanu. Ja Kungam labpatiks, nākošajā reizē tiks aplūkoti Rietumu Baznīcas doktori – Augustīns, Ambrozijs un Leons Lielais.

No Baznīcas tēviem varam mācīties ne tik daudz veidu, kā sludināt pasaulei ticību jeb kā evaņģelizēt, ne arī kā aizstāvēt ticību pret maldiem, bet drīzāk varam no viņiem mācīties padziļināt savu ticību, atklāt tās lielumu un skaistumu, un mācīties iespējami pilnīgāk īstenot to savā dzīvē – sacīja tēvs Kantalamessa, uzsverot, ka tieši Baznīcas locekļu ticības lielumā un kvalitātē slēpjas sludināšanas spēks un efektivitāte. Viņš piebilda, ka Baznīca gadsimtu gaitā varēja vienmēr atjaunoties pateicoties tam, ka notika atgriešanās pie Baznīcas tēviem. Tam spilgts piemērs ir pirms 50 gadiem notikušais Vatikāna II koncils. Nozīmes ziņā Baznīcas tēvu darbi nostājas otrajā vietā aiz Svētajiem Rakstiem.

Pirmajā tikšanās reizē pr. Kantalamessa pievērsās sv. Atanāzijam, kurš, neraugoties uz ciešanām un izsūtījumu, drosmīgi un nelokāmi aizstāvēja ticības patiesību par Kristus dievišķību. Atanāzijs dzimis 295. gadā. Aleksandrijas bīskapa nopelns ir tas, ka viņš novērsa šķēršļus, lai Kristus varētu tikt atzīts par patiesu Dievu. Izcelt viņa ticību Kristus dievišķībai ir svarīgi, taču vēl svarīgāk, pēc tēva Kantalamessas domām, būtu noskaidrot, kas viņam lika iesaistīties cīņā pret kristoloģiskajiem maldiem un no kurienes viņam radās tik pilnīga pārliecība, ka Jēzus ir īsts Dievs. Tā radās nevis no prātošanas, bet no ticības dzīves – sacīja pāvesta nama sprediķotājs. Viņš precizēja, ka šīs pārliecības avots bija iedziļināšanās tanī, kā Baznīca izdzīvo pestīšanu Kristū. Atanāzijs apzinājās, ka Kristus ir Vidutājs, tas ir, ka Viņš savieno Dievu un cilvēku, un Viņā Dievs kļūst par cilvēku un cilvēks tiek dievišķots. Cilvēku var atpestīt vienīgi Kristus, kurš ir ne tikai īsts cilvēks, bet arī īsts Dievs.

Ko mēs varam mācīties no sv. Atanāzija? – jautāja kapucīnu tēvs. Viņš atzina, ka jautājums par Kristus dievišķību mūsdienās ir sevišķi aktuāls. Mums vajadzētu uzdot sev jautājumu, ko kādreiz saviem mācekļiem uzdeva Kristus: „Bet jūs, ko jūs sakāt, kas es esmu?” Vai jūs ticat? Vai tu patiesi tici? Sprediķotājs norādīja, ka šodien esam aicināti atgriezties pie ticības saknēm. Mēs esam aicināti atklāt tās savā sirdī. Pēterim Jēzus jautāja trīs reizes, vai tu mani mīli. Viņš zināja, ka pirmās divas atbildes bija pārāk sasteigtas, lai būtu patiesas. Tās nenāca no sirds. Tikai pēc trešā jautājuma Pēteris saprata pa īstam. No Atanāzija varam mācīties to, cik svarīgi savu ticību ir īstenot dzīvē, cik svarīgi ir atvērties pestīšanas žēlastībai. Pretējā gadījumā Kristus dievišķība paliek tikai teorija un ideja.

Pr. Ranjero Kantalamessa norādīja, ka pestīšanas pieredzi gūstam lasot Dieva vārdu, saņemot sakramentus, piedaloties Euharistijā, liekot lietā harizmas, uzturot dzīvu saikni ar Baznīcu un lūdzoties. Joprojām ir aktuāli 4. gadsimtā Evagra teiktie vārdi par to, ka teologs ir tas, kurš lūdzas, un tikai tas, kurš lūdzas ir īsts teologs. Šajā kontekstā kapucīnu tēvs norādīja uz teoloģijas studiju un teoloģijas fakultāšu esamības universitātēs lielo nozīmi. Turklāt viņš piebilda, ka teologiem vajadzētu būt pietiekoši pazemīgiem, lai atzītu savu zināšanu robežas.

Noslēgumā sprediķotājs atgādināja, ka patiesība par Kristus dievišķību ir būtiski saistīta ar visu mūsu dzīvi. Ja to noliedzam un neticam, ka Kristus ir patiess Dievs, tad Dievs paliek tāla būtne, uz Kristu raugāmies tikai kā vēsturisku personu, uz Evaņģēliju kā vienu no daudzām reliģiskajām grāmatām, uz Baznīcu kā vienkāršu institūciju, evaņģelizāciju kā propagandu, liturģiju kā pagātnes notikumu atceri, bet morālo dzīvi kā lielu slogu. Ja, turpretī, ticam Kristus dievišķībai, tad saskatām, ka Dievs ir Emanuels, tas ir „Dievs starp mums, Kristus ir patiesi augšāmcēlies un mājo mūsu vidū, ka Evaņģēlijs ir Dieva pēdējais vārds cilvēcei, ka Baznīca ir visas cilvēces pestīšanas sakraments, evaņģelizācija ir dalīšanās ar ļoti vērtīgu dāvanu, liturģija – prieka pilna tikšanās ar Augšāmcēlušos Kungu, bet šīs zemes dzīve – mūžības sākums. Tēvs Ranjero Kantalamessa piebilda, ka ticība Kristus dievišķībai ir īpaši svarīga mūsdienās, lai mēs saglabātu dzīvu cerību Baznīcas un pasaules nākotnei.

J. Evertovskis / VR