Rumānija: kard. L. Murešana dzīves liecība

Starp kardināliem, kurus šogad iecēla pāvests Benedikts XVI, ir arī Fegerešas-Alba Jūlijas grieķu katoļu kopienas arhibīskaps no Rumānijas, Viņa Svētība Lucians Murešans. Viņš ir dzimis pirms 80 gadiem nelielā Transilvānijas ciematā Firizā 12 bērnu ģimenē. Teoloģiju viņam nācās studēt slepeni, un slepenībā, 1964. gadā, viņš saņēma arī priestera svētības.

Ar Lucianu Murešanu kardinālu konsistorija dienās tikās mūsu kolēģis no rumāņu raidījumu redakcijas, priesteris Adrians Adanka. Kardināls pastāstīja:

„Jo vairāk iedomājos, cik svarīgs ir šis notikums, jo vairāk apzinos, ka neesmu cienīgs – ka neviens nav cienīgs saņemt tik augstu titulu, ka to var tikai Kungs Jēzus. Es pats nekad neesmu pēc tā ilgojies. Man bija tikai dedzīga, ļoti dedzīga vēlēšanās kļūt par priesteri. Mūsu māte mums bieži sacīja: „Kaut no jums, desmit dēliem, vismaz viens veltītu sevi Dievam un kā priesteris kalpotu pie Kunga altāra!” Viņas vārdi man sagādāja milzīgas ciešanas, kad kļuvis jau priesteris, joprojām dzirdēju viņu atgādinot šo savu vēlēšanos. Es taču jau biju priesteris, manas iesvētības notika lielā slepenībā, un es nevienam nedrīkstēju to izpaust, pat savai mātei ne. Es jau biju priesteris un pateicos Dievam no visas savas sirds, jo tā ir vislielākā dāvana manā dzīvē.”

Kā Rumānija reaģēja uz jūsu iecelšanu kardināla kārtā?
Tikai vēlāk uzzināju, cik lielu prieku mūsu grieķu-katoļu kopienā un visā mūsu zemes Katoliskajā Baznīcā bija izraisījusi ziņa par to, ka pāvests Benedikts XVI ir vēlējies iecelt 22 jaunus kardinālus, to skaitā arī Rumānijas grieķu-katoļu metropolītu. Atgādinu, ka personīgi nekad nebiju iedomājies, ka man tiks izrādīta tik liela cieņa. Tomēr, mūsu Baznīcas moceklība, mūsu bīskapu moceklība, kuru kanonizāciju šobrīd gaidām, mani mierina un dod man drosmi, neraugoties uz ierobežojumiem, manu vecumu un visām grūtībām, kuras man ir nācies pārvarēt. Visu esmu saņēmis un turpinu saņemt no Kunga rokām.

Kāda loma jūsu izglītībā ir bijusi ģimenei?
Mūsu laikos tā bija vienkārša ģimene, nabadzīga un pieticīga. Mēs bijām 10 brāļi un 2 māsas. Lai arī mūsu vecāki nevarēja sniegt mums augsta līmeņa izglītību, es viņiem esmu ļoti pateicīgs un pateicos arī savu četru palikušo brāļu vārdā par to, ka viņi mums iemācīja ar visu sirdi ticēt Kungam, tiekties nevis pēc materiālajiem labumiem, bet galvenokārt pēc garīgām vērtībām. Tas ir īstais mantojums, ko mūsu vecāki mums ir devuši, un kuru mēs, sekojot viņu pēdās, esam vēlējušies nodot tālāk.

I. Šteinerte/VR