Tibeta. Šī zeme daudziem vispirms asociējas ar Himalajiem, ar tā dēvēto „pasaules
jumtu” un tūlīt pēc tam arī ar budismu, ar Dalailamas vēsturisko rezidenci – Potalas
pili Lhasā, kas XVII gadsimta beigās, kad tika pabeigta kompleksa izbūve, ir bijusi
arī vislielākā celtne pasaulē.
Taču budisms nav vienīgā reliģija Tibetā. Jerkalo
ciematā, Čamdo prefektūrā Tibetas austrumos netiek pielūgts vis Sakjamuni Buda, bet
gan Jēzus Kristus. Kāpēc lielākā daļa no 900 ciemata ļaudīm, nav budisti, tāpat kā
pārējie tibetieši, bet gan kristieši katoļi? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatskatās
vairākus gadsimtus tālā pagātnē, kad kristietība ir mēģinājusi laist saknes šai skarbajā
un vienlaikus neizsakāmi skaistajā augstkalnu reģionā.
Katolicisms Tibetā ir
attīstījies ilgā laika posmā un tā izplatība ir bijusi vētrainu pārbaudījumu un pretestības
pilna. 1624. gadā no Indijas puses uz Ngari reģionu devās divi Rietumu misionāri,
priesteris Andrade un Maks, lai pirmoreiz šķērsotu šo ļoti atšķirīgās, no ārpasaules
noslēgtās kultūras robežu. Panākuši vietējā pārvaldnieka atbalstu, 1626. gadā viņi
uzcēla pirmo katoļu dievnamu Tibetā. Taču sīvās budistu pretestības dēļ, baznīca varēja
darboties tikai 4 gadus. Līdz ar to, 1630. gadā, beidzās arī kristīgo misionāru aktivitātes
Tibetā.
Apmēram tai pašā laikā, 1628. gadā, no Butānas citā Tibetas reģionā
Šigatse bija ieradusies vēl viena Rietumu misionāru grupa. Lai arī viņi, tāpat kā
iepriekšējie misionāri, bija izpelnījušies vietējā līdera labvēlību, tomēr jebkādi
plāni ieviest kristīgo ticību izjuka budistu mūku pretošanās dēļ.
XVIII gadsimta
sākumā vairākas katoļu misionāru grupas apmeklēja Lhasu. Tomēr, neviens tibetietis
jauno reliģiju pieņemt nesteidzās. Misionāri rada sev sekotājus tikai nedaudzu nepāliešu,
Kašmiras štata indiešu un ķīniešu hanu tautību ieceļotāju vidū. 1741. gadā 26 tibetieši,
kas piekalpoja misionāriem, kā pirmie ļāva nokristīt sevi Katoliskajā Baznīcā. Taču
spēcīgā konflikta dēļ ar vietējiem budistiem, 1945. gadā Tibetas valdība lika misionārus
padzīt. Tika sagrauta arī nelielā baznīciņa, ko viņiem 1921. gadā bija izdevies uzcelt
Lhasā.
Pēc XIX gadsimta Rietumu misionāru uzmanība tika pievērsta vairs ne
tik daudz Tibetai, cik tibetiešu apdzīvotajiem reģioniem Ķīnā – bijušās Tibetas impērijas
sastāvā ietilpstošajām Sičuanai, Sinhai un Junnaņai. Neraugoties uz spēcīgajiem Tibetas
budistu iebildumiem, jau pieminētajā Jerkalo ciematā Tibetas, Sičuanas un Junnaņas
robežu krustojumā, saglabājās misionāru uzceltā baznīca. Šodien šo vietu vairāk pazīst
nevis kā Jerkalo, bet kā Janjinu – pēc tās nosaukuma ķīniešu valodā. Kopš 1865. gada,
kad šeit sāka izplatīties katoļticība, dievnamā pavisam ir kalpojuši 17 Rietumzemju
priesteri. Šodien Jerkalo – turpināsim ciematu saukt tibetiešu valodā, dzīvo vairāk
nekā 900 cilvēku, pārsvarā tibetieši, taču ir arī daži nāši (naxi) etniskās
grupas pārstāvji. Katoļu ir ap 750. Neraugoties uz to, ka viņiem ir eiropiešu vārdi,
ko Kristībā devuši priesteri, šie cilvēki joprojām ir uzticīgi savai tibetiešu kultūrai,
dzīvesveidam, tradīcijām, un ikdienā nēsā tibetiešu etnisko apģērbu. Atšķirības no
pārējiem tibetiešiem visvairāk ir manāmas apbedīšanas rituālā, ko Jerkalo ciemata
katoļticīgie veic saskaņā ar Baznīcas mācību, nododot cilvēka miesas zemei. Par Jaunā
gada sākumu viņi uzskata tibetiešu Jauno gadu. Jerkalo dievnams ir uzbūvēts katoļu
un tibetiešu stilos. Tā iekšienē, Jaunavas Marijas attēla priekšā, var redzēt arī
tradicionālās tibetiešu hatagas – ceremoniālās šalles dāvanas.
Kā jūtas tibetiešu
katoļi savu brāļu un māsu budistu klātbūtnē? Neraugoties uz kādreiz izrādīto pretestību,
šodien konflikti starp abu reliģiju piekritējiem nepastāv un nesaskaņas, šķiet, ir
palikušas pagātnē. Starp pārējiem tibetiešiem katoļi jūtas kā mājās, apmeklē dievnamu,
piedalās dievkalpojumos un citās svinībās, kamēr budisti meditē Budas statuju priekšā
un griež lielākus un mazākus lūgšanu riteņus.
Jerkalo katoļu baznīca atrodas
skaistā vietā augsta pakalna virsotnē Rietumos no Jinša upes. To ir uzbūvējis franču
misionārs Felikss Biē 1865. gadā. Baznīca ir baltā krāsā un no ārpuses izskatās līdzīgi
citām tibetiešu arhitektūras stila celtnēm, bet iekšpusē to rotā gotiskas arkas un
griestu freskas, kurās attēlotas Svēto Rakstu epizodes.
Drīz pēc tam, kad priesteris
Felikss XIX gadsimtā šeit bija uzbūvējis baznīcu, sākās sadursmes starp katoļiem un
netālu esošās lamasērijas mūkiem. Savu kulmināciju konflikts sasniedza 1940. gadā,
kad bruņojušies lamas ielauzās baznīcā un pārņēma to savā pārziņā. Dievnamu viņi paturēja
līdz 1951. gadam, kad vietējā pārvalde, Ķīnas pakļautībā esošā Čamdo Tautas atbrīvošanās
komiteja, pēc katoļu kopienas lūguma, lika to atgriezt likumīgajiem īpašniekiem. Līdz
ar baznīcas atdošanu pamazām sāka uzlaboties arī attiecības starp katoļiem un budistiem.
Ķīnas
Kultūras revolūcijas laikā baznīca Jerkalo katoļiem atkal tika atņemta un no 1966.
līdz 1976. gadam tajā bija ierīkota sākumskola. 80. gadu beigās to atjaunoja galvenokārt
par Ķīnas valdības piešķirtajiem līdzekļiem.
Šodien par kādreiz pastāvējušajiem
konfliktiem starp kristiešiem un Tibetas budistu mūkiem atgādina vienīgi kristīgā
mocekļa, augustīniešu regulārkanoniķa Morisa Tornē kaps Jerkalo misijā. Šis šveiciešu
misionārs, kurš tika nosūtīts kalpot uz Jerkalo draudzi, tika nonāvēts 1949. gadā
pa ceļam uz Lhasu, kur viņš bija iecerējies tikties ar Dalailamu, lai izlūgtos toleranci
pret Jerkalo katoļu misiju. 1993. gada 16. maijā pāvests Jānis Pāvils II mocekli Tornē
pasludināja par svētīgu. Saskaņā ar kristietības vēsturnieka Žana Šarbonjē pētījumu,
pēc vietējo lamu rīkojuma Tibetā pavisam tika nogalināti 44 misionāri, to skaitā priesteri
un reliģiskās māsas.
Šodien starp Tibetas katoļiem un budistiem valda mierīgas
līdzāspastāvēšanas, pat draudzības attiecības. Jerkalo draudzes prāvests Laurencijs
Lu Rendi, tibetietis, kurš priesterisko formāciju ieguvis Pekinas Garīgajā seminārā,
apgalvo, ka katoliskās kopienas pastāvēšana šajā reģionā ir pierādījums tam, ka konflikti
ar budistiem pieder pagātnei un šodien abas reliģijas var dzīvot harmonijā.
Lielākajos
Baznīcas svētkos ciemos uz Jerkalo dievnamu tiek aicināti budistu mūki no netālu esošajām
lamasērijām. Arī budisti aicina katoļus ciemos uz savām svinībām, tādām, kā Ļauno
garu izdzīšanas festivāls, kas tiek svinēts apmēram tai pašā laikā, kad Rietumu kristieši
svin Ziemassvētkus.
Šodien Jerkalo ciematā ir vairākas ģimenes, kurās abi vecāki
pieder dažādām reliģijām. Tā piemēram, Vandui ģimenē sieva Marija ir katoliete, bet
viņas vīrs Žaksi budists. Abi ir dedzīgi savas reliģijas piekritēji. „Mums taču ir
kopēja kultūra un dzīvesstils,” saka Marija. Saviem bērniem viņi ir nolēmuši ļaut
izvēlēties reliģiju, kad viņi kļūs pieauguši. Pagaidām tie iegriežas gan katoļu, gan
budistu dievnamos.
Turpinot iepazīties ar kristiešiem Tibetā, turpmāk dosimies
ārpus Tibetas autonomā apgabala robežām, uz Ķīnas dienvidu provinci Junnaņu. Šo provinci,
jo īpaši tās ziemeļu daļu, joprojām apdzīvo tibetieši, jo vēsturiski tā ir bijusi
Tibetas zeme. Šeit, netālu no Šangrilas, jeb Žongdianas pilsētas, atrodas arī sens
Tibetas budistu klosteris, šodien tūristu iecienītais Ganden Sumtselling Gonpa, bet
krāšņo kalnu apkārtni vēl skaistāku dara baltas budistu stupas un krāsaini lūgšanu
karodziņi.
Taču Junnaņa ir mājvieta ne tikai tibetiešiem, bet arī daudzām citām,
skaitliski nelielām etniskajām grupām, kuras joprojām izceļas ar savām atšķirīgām
tradīcijām un spilgto apģērbu. Junnaņā, uz ziemeļiem no Lankangas upes, atrodas Cižonga
– šaurs, gar upes krastu izstiepts ciemats. Šeit dzīvo tibetieši, nāši, lisu un ķīniešu
vislielākās etniskās grupas – hanu piederīgie, kuri ieradušies pēdējos gadu desmitos.
Ciemata
apmeklētājs savā priekšā vispirms ierauga no akmens celtu dievnamu, kura galotni rotā
krusts. Pati celtne atgādina franču cietoksni. Baznīcu šai attālajā kalnu ciematā
1905. gadā uzbūvēja Parīzes Ārzemju misiju institūta priesteri. Šodien gandrīz visi
Cižongas iemītnieki ir katoļticīgi. Draudzi apkalpo priesteris Jāzeps, kuru uz šejieni
atsūtījusi Pekinas katoļu diecēze. Garīdznieks ir dzimis Ķīnas Tautas Republikas sastāvā
ietilpstošajā Mongolijas daļā, un ir dedzīgs izvēlētā aroda kalps. Viņa ierašanās
Cižongā 2008. gadā vietējiem iedzīvotājiem bija milzīgs notikums, jo iepriekšējais
priesteris, kas šeit kalpoja, draudzi bija spiests atstāt 1951. gadā, sākoties Ķīnas
kultūras revolūcijai.
Šodien dievkalpojumi Cižongā notiek ķīniešu mandarīnu
valodā, bet Svēto Rakstu lasījumi, kā arī lūgšanas – tibetiešu valodā. Tibetieši sastāda
arī vislielāko daļu no ciemata iedzīvotājiem. Vairākas ģimenes šeit ir katoļticīgas
jau piektajā paaudzē.
Katolicismam Cižongā ir vairāk nekā 100 gadu. Vienlaikus
ciemats ir izteikts ticības integrācijas paraugs, kurā Rietumu katoļu kultūra ir saplūdusi
ciešā vienotībā ar tradicionālo tibetiešu kultūru. Virs dievnama altāra pie sienas
paceļas lotosa pozā sēdoša Jēzus statuja, kurai apakšā atrodas ciborijs, kas novietots
uz altāra. Otrs interesants reliģiskā sinkrētisma piemērs šai senās Tibetas reģionā
ir lietus izlūgšanas ceremonija, taču par to nedaudz vēlāk.
Turpat Junnaņā,
Lankangas upes Rietumu krastā, atrodas ciemats, ko sauc par Čigu. Ar savu iedvesmojošo
un vienlaikus traģisko misionāro vēsturi, šim nelielajam ciematam ir nozīmīga vieta
katolicisma vēsturē Tibetā.
1850. gadā divi Parīzes Ārzemju misiju institūta
locekļi, priesteri Šarls Aleksis Reno un Žans Šarls Fāžs pārgāja kalnu pāreju no Veiksinas
ciemata Junnaņā, šķērsoja Biluo sniegoto kalnu un ieradās Tibetas ciematā Bonga. 1862.
gadā Reno vēlreiz ceļoja uz Tibetu, šķērsojot sniegiem klāto Meili kalnu, taču šoreiz
viņu nogalināja vietējie lamas, tādējādi tēvu Reno padarot par pirmo katoļu mocekli
Tibetā. Vēlāk, 1865. gadā, lai pasargātu Tibetas budisma reliģiju no ārpasaules ietekmes,
četros lielākajos dzeltencepuru sektas Gelukpa klosteros, šodien tūristu apmeklētajos
Drepungā, Sera, Ganden un Tašilhunpo, mūki izlika paziņojumu: „Zvēriet ar savu dzīvību,
ka nekontaktēsieties ar nevienu ārzemnieku!” Šis aicinājums nozīmēja ne tikai misionāru
atvairīšanu, bet arī jau uzcelto dievnamu un kapelu iznīcināšanu. Tā paša gada nogalē
lamas vadīja ap 300 cilvēku lielu bruņotu sekotāju pulku, lai uzbruktu Bonga ielejas
katoļu misijai. Misionāri un vairāki nokristītie tibetieši bēga uz Lankangas ieleju,
līdz sasniedza nāši cilts pārvaldnieku Junnaņā, kurš apžēlojās par viņiem un piešķīra
tiem zemi Čigu ciematā. Tā sāka attīstīties Čigu katoļu kopiena.
Vēlāk bruņojušies
lamas ieradās arī Čigu un nodedzināja jaunuzcelto baznīcu. Franču tautības priesteris,
kurš bija pieņēmis ķīniešu vārdu Pu, kopā ar septiņām klostermāsām un vairākiem katoļticīgajiem
bēga, taču uzbrucēji priesteri saķēra un nocirta tam galvu, savukārt māsas tika noslīcinātas
upē. Tibetieši, kas bija pieņēmuši kristietību, ar varu tika piespiesti atgriezties
budismā.
Pēc tā dēvētajiem „opija kariem” Ķīnā XIX gadsimtā, kad Ķīnas imperators
un vairākas Rietumu nācijas bija parakstījušas virkni miera izlīgumu, kristīgie misionāri
nonāca īpašā aizsardzībā. Imperators lika Tibetas budistu klosteriem kompensēt baznīcām
nodarītos postījumus. Tā, 1905. gadā tika uzcelts jau pieminētais skaistais dievnams
Cižongā, kurš darbojas arī mūsdienās.
Katoļticīgie tibetieši godina mocekļu
piemiņu. Pie priestera Pu kapa ticīgie nāk, lai izlūgtu viņa aizbildniecību dažādās
vajadzībās, tai skaitā arī lietu brīžos, kad šo zemi pārņem pārmērīgs sausums. Pie
kapa notiek Svētās Mises un tiek skaitītas Rožukroņa lūgšanas. Vietējie baznīcēni
apgalvo, ka lūgšanas ar priestera Pu starpniecību bieži vien tiek uzklausītas. Jo
kā gan citādi šādas lietus izlūgšanas pie mocekļa kapa turpinātos vairāk nekā gadsimtu
ilgi?
I. Šteinerte/pēc žurnāla Limes un interneta materiāliem