2012-02-27 16:56:59

Katoļi Tibetā: minoritāte budisma zemē


Tibeta. Šī zeme daudziem vispirms asociējas ar Himalajiem, ar tā dēvēto „pasaules jumtu” un tūlīt pēc tam arī ar budismu, ar Dalailamas vēsturisko rezidenci – Potalas pili Lhasā, kas XVII gadsimta beigās, kad tika pabeigta kompleksa izbūve, ir bijusi arī vislielākā celtne pasaulē.

Taču budisms nav vienīgā reliģija Tibetā. Jerkalo ciematā, Čamdo prefektūrā Tibetas austrumos netiek pielūgts vis Sakjamuni Buda, bet gan Jēzus Kristus. Kāpēc lielākā daļa no 900 ciemata ļaudīm, nav budisti, tāpat kā pārējie tibetieši, bet gan kristieši katoļi? Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatskatās vairākus gadsimtus tālā pagātnē, kad kristietība ir mēģinājusi laist saknes šai skarbajā un vienlaikus neizsakāmi skaistajā augstkalnu reģionā.

Katolicisms Tibetā ir attīstījies ilgā laika posmā un tā izplatība ir bijusi vētrainu pārbaudījumu un pretestības pilna. 1624. gadā no Indijas puses uz Ngari reģionu devās divi Rietumu misionāri, priesteris Andrade un Maks, lai pirmoreiz šķērsotu šo ļoti atšķirīgās, no ārpasaules noslēgtās kultūras robežu. Panākuši vietējā pārvaldnieka atbalstu, 1626. gadā viņi uzcēla pirmo katoļu dievnamu Tibetā. Taču sīvās budistu pretestības dēļ, baznīca varēja darboties tikai 4 gadus. Līdz ar to, 1630. gadā, beidzās arī kristīgo misionāru aktivitātes Tibetā.

Apmēram tai pašā laikā, 1628. gadā, no Butānas citā Tibetas reģionā Šigatse bija ieradusies vēl viena Rietumu misionāru grupa. Lai arī viņi, tāpat kā iepriekšējie misionāri, bija izpelnījušies vietējā līdera labvēlību, tomēr jebkādi plāni ieviest kristīgo ticību izjuka budistu mūku pretošanās dēļ.

XVIII gadsimta sākumā vairākas katoļu misionāru grupas apmeklēja Lhasu. Tomēr, neviens tibetietis jauno reliģiju pieņemt nesteidzās. Misionāri rada sev sekotājus tikai nedaudzu nepāliešu, Kašmiras štata indiešu un ķīniešu hanu tautību ieceļotāju vidū. 1741. gadā 26 tibetieši, kas piekalpoja misionāriem, kā pirmie ļāva nokristīt sevi Katoliskajā Baznīcā. Taču spēcīgā konflikta dēļ ar vietējiem budistiem, 1945. gadā Tibetas valdība lika misionārus padzīt. Tika sagrauta arī nelielā baznīciņa, ko viņiem 1921. gadā bija izdevies uzcelt Lhasā.

Pēc XIX gadsimta Rietumu misionāru uzmanība tika pievērsta vairs ne tik daudz Tibetai, cik tibetiešu apdzīvotajiem reģioniem Ķīnā – bijušās Tibetas impērijas sastāvā ietilpstošajām Sičuanai, Sinhai un Junnaņai. Neraugoties uz spēcīgajiem Tibetas budistu iebildumiem, jau pieminētajā Jerkalo ciematā Tibetas, Sičuanas un Junnaņas robežu krustojumā, saglabājās misionāru uzceltā baznīca. Šodien šo vietu vairāk pazīst nevis kā Jerkalo, bet kā Janjinu – pēc tās nosaukuma ķīniešu valodā. Kopš 1865. gada, kad šeit sāka izplatīties katoļticība, dievnamā pavisam ir kalpojuši 17 Rietumzemju priesteri. Šodien Jerkalo – turpināsim ciematu saukt tibetiešu valodā, dzīvo vairāk nekā 900 cilvēku, pārsvarā tibetieši, taču ir arī daži nāši (naxi) etniskās grupas pārstāvji. Katoļu ir ap 750. Neraugoties uz to, ka viņiem ir eiropiešu vārdi, ko Kristībā devuši priesteri, šie cilvēki joprojām ir uzticīgi savai tibetiešu kultūrai, dzīvesveidam, tradīcijām, un ikdienā nēsā tibetiešu etnisko apģērbu. Atšķirības no pārējiem tibetiešiem visvairāk ir manāmas apbedīšanas rituālā, ko Jerkalo ciemata katoļticīgie veic saskaņā ar Baznīcas mācību, nododot cilvēka miesas zemei. Par Jaunā gada sākumu viņi uzskata tibetiešu Jauno gadu. Jerkalo dievnams ir uzbūvēts katoļu un tibetiešu stilos. Tā iekšienē, Jaunavas Marijas attēla priekšā, var redzēt arī tradicionālās tibetiešu hatagas – ceremoniālās šalles dāvanas.

Kā jūtas tibetiešu katoļi savu brāļu un māsu budistu klātbūtnē? Neraugoties uz kādreiz izrādīto pretestību, šodien konflikti starp abu reliģiju piekritējiem nepastāv un nesaskaņas, šķiet, ir palikušas pagātnē. Starp pārējiem tibetiešiem katoļi jūtas kā mājās, apmeklē dievnamu, piedalās dievkalpojumos un citās svinībās, kamēr budisti meditē Budas statuju priekšā un griež lielākus un mazākus lūgšanu riteņus.

Jerkalo katoļu baznīca atrodas skaistā vietā augsta pakalna virsotnē Rietumos no Jinša upes. To ir uzbūvējis franču misionārs Felikss Biē 1865. gadā. Baznīca ir baltā krāsā un no ārpuses izskatās līdzīgi citām tibetiešu arhitektūras stila celtnēm, bet iekšpusē to rotā gotiskas arkas un griestu freskas, kurās attēlotas Svēto Rakstu epizodes.

Drīz pēc tam, kad priesteris Felikss XIX gadsimtā šeit bija uzbūvējis baznīcu, sākās sadursmes starp katoļiem un netālu esošās lamasērijas mūkiem. Savu kulmināciju konflikts sasniedza 1940. gadā, kad bruņojušies lamas ielauzās baznīcā un pārņēma to savā pārziņā. Dievnamu viņi paturēja līdz 1951. gadam, kad vietējā pārvalde, Ķīnas pakļautībā esošā Čamdo Tautas atbrīvošanās komiteja, pēc katoļu kopienas lūguma, lika to atgriezt likumīgajiem īpašniekiem. Līdz ar baznīcas atdošanu pamazām sāka uzlaboties arī attiecības starp katoļiem un budistiem.

Ķīnas Kultūras revolūcijas laikā baznīca Jerkalo katoļiem atkal tika atņemta un no 1966. līdz 1976. gadam tajā bija ierīkota sākumskola. 80. gadu beigās to atjaunoja galvenokārt par Ķīnas valdības piešķirtajiem līdzekļiem.

Šodien par kādreiz pastāvējušajiem konfliktiem starp kristiešiem un Tibetas budistu mūkiem atgādina vienīgi kristīgā mocekļa, augustīniešu regulārkanoniķa Morisa Tornē kaps Jerkalo misijā. Šis šveiciešu misionārs, kurš tika nosūtīts kalpot uz Jerkalo draudzi, tika nonāvēts 1949. gadā pa ceļam uz Lhasu, kur viņš bija iecerējies tikties ar Dalailamu, lai izlūgtos toleranci pret Jerkalo katoļu misiju. 1993. gada 16. maijā pāvests Jānis Pāvils II mocekli Tornē pasludināja par svētīgu. Saskaņā ar kristietības vēsturnieka Žana Šarbonjē pētījumu, pēc vietējo lamu rīkojuma Tibetā pavisam tika nogalināti 44 misionāri, to skaitā priesteri un reliģiskās māsas.

Šodien starp Tibetas katoļiem un budistiem valda mierīgas līdzāspastāvēšanas, pat draudzības attiecības. Jerkalo draudzes prāvests Laurencijs Lu Rendi, tibetietis, kurš priesterisko formāciju ieguvis Pekinas Garīgajā seminārā, apgalvo, ka katoliskās kopienas pastāvēšana šajā reģionā ir pierādījums tam, ka konflikti ar budistiem pieder pagātnei un šodien abas reliģijas var dzīvot harmonijā.

Lielākajos Baznīcas svētkos ciemos uz Jerkalo dievnamu tiek aicināti budistu mūki no netālu esošajām lamasērijām. Arī budisti aicina katoļus ciemos uz savām svinībām, tādām, kā Ļauno garu izdzīšanas festivāls, kas tiek svinēts apmēram tai pašā laikā, kad Rietumu kristieši svin Ziemassvētkus.

Šodien Jerkalo ciematā ir vairākas ģimenes, kurās abi vecāki pieder dažādām reliģijām. Tā piemēram, Vandui ģimenē sieva Marija ir katoliete, bet viņas vīrs Žaksi budists. Abi ir dedzīgi savas reliģijas piekritēji. „Mums taču ir kopēja kultūra un dzīvesstils,” saka Marija. Saviem bērniem viņi ir nolēmuši ļaut izvēlēties reliģiju, kad viņi kļūs pieauguši. Pagaidām tie iegriežas gan katoļu, gan budistu dievnamos.

Turpinot iepazīties ar kristiešiem Tibetā, turpmāk dosimies ārpus Tibetas autonomā apgabala robežām, uz Ķīnas dienvidu provinci Junnaņu. Šo provinci, jo īpaši tās ziemeļu daļu, joprojām apdzīvo tibetieši, jo vēsturiski tā ir bijusi Tibetas zeme. Šeit, netālu no Šangrilas, jeb Žongdianas pilsētas, atrodas arī sens Tibetas budistu klosteris, šodien tūristu iecienītais Ganden Sumtselling Gonpa, bet krāšņo kalnu apkārtni vēl skaistāku dara baltas budistu stupas un krāsaini lūgšanu karodziņi.

Taču Junnaņa ir mājvieta ne tikai tibetiešiem, bet arī daudzām citām, skaitliski nelielām etniskajām grupām, kuras joprojām izceļas ar savām atšķirīgām tradīcijām un spilgto apģērbu. Junnaņā, uz ziemeļiem no Lankangas upes, atrodas Cižonga – šaurs, gar upes krastu izstiepts ciemats. Šeit dzīvo tibetieši, nāši, lisu un ķīniešu vislielākās etniskās grupas – hanu piederīgie, kuri ieradušies pēdējos gadu desmitos.

Ciemata apmeklētājs savā priekšā vispirms ierauga no akmens celtu dievnamu, kura galotni rotā krusts. Pati celtne atgādina franču cietoksni. Baznīcu šai attālajā kalnu ciematā 1905. gadā uzbūvēja Parīzes Ārzemju misiju institūta priesteri. Šodien gandrīz visi Cižongas iemītnieki ir katoļticīgi. Draudzi apkalpo priesteris Jāzeps, kuru uz šejieni atsūtījusi Pekinas katoļu diecēze. Garīdznieks ir dzimis Ķīnas Tautas Republikas sastāvā ietilpstošajā Mongolijas daļā, un ir dedzīgs izvēlētā aroda kalps. Viņa ierašanās Cižongā 2008. gadā vietējiem iedzīvotājiem bija milzīgs notikums, jo iepriekšējais priesteris, kas šeit kalpoja, draudzi bija spiests atstāt 1951. gadā, sākoties Ķīnas kultūras revolūcijai.

Šodien dievkalpojumi Cižongā notiek ķīniešu mandarīnu valodā, bet Svēto Rakstu lasījumi, kā arī lūgšanas – tibetiešu valodā. Tibetieši sastāda arī vislielāko daļu no ciemata iedzīvotājiem. Vairākas ģimenes šeit ir katoļticīgas jau piektajā paaudzē.

Katolicismam Cižongā ir vairāk nekā 100 gadu. Vienlaikus ciemats ir izteikts ticības integrācijas paraugs, kurā Rietumu katoļu kultūra ir saplūdusi ciešā vienotībā ar tradicionālo tibetiešu kultūru. Virs dievnama altāra pie sienas paceļas lotosa pozā sēdoša Jēzus statuja, kurai apakšā atrodas ciborijs, kas novietots uz altāra. Otrs interesants reliģiskā sinkrētisma piemērs šai senās Tibetas reģionā ir lietus izlūgšanas ceremonija, taču par to nedaudz vēlāk.

Turpat Junnaņā, Lankangas upes Rietumu krastā, atrodas ciemats, ko sauc par Čigu. Ar savu iedvesmojošo un vienlaikus traģisko misionāro vēsturi, šim nelielajam ciematam ir nozīmīga vieta katolicisma vēsturē Tibetā.

1850. gadā divi Parīzes Ārzemju misiju institūta locekļi, priesteri Šarls Aleksis Reno un Žans Šarls Fāžs pārgāja kalnu pāreju no Veiksinas ciemata Junnaņā, šķērsoja Biluo sniegoto kalnu un ieradās Tibetas ciematā Bonga. 1862. gadā Reno vēlreiz ceļoja uz Tibetu, šķērsojot sniegiem klāto Meili kalnu, taču šoreiz viņu nogalināja vietējie lamas, tādējādi tēvu Reno padarot par pirmo katoļu mocekli Tibetā. Vēlāk, 1865. gadā, lai pasargātu Tibetas budisma reliģiju no ārpasaules ietekmes, četros lielākajos dzeltencepuru sektas Gelukpa klosteros, šodien tūristu apmeklētajos Drepungā, Sera, Ganden un Tašilhunpo, mūki izlika paziņojumu: „Zvēriet ar savu dzīvību, ka nekontaktēsieties ar nevienu ārzemnieku!” Šis aicinājums nozīmēja ne tikai misionāru atvairīšanu, bet arī jau uzcelto dievnamu un kapelu iznīcināšanu. Tā paša gada nogalē lamas vadīja ap 300 cilvēku lielu bruņotu sekotāju pulku, lai uzbruktu Bonga ielejas katoļu misijai. Misionāri un vairāki nokristītie tibetieši bēga uz Lankangas ieleju, līdz sasniedza nāši cilts pārvaldnieku Junnaņā, kurš apžēlojās par viņiem un piešķīra tiem zemi Čigu ciematā. Tā sāka attīstīties Čigu katoļu kopiena.

Vēlāk bruņojušies lamas ieradās arī Čigu un nodedzināja jaunuzcelto baznīcu. Franču tautības priesteris, kurš bija pieņēmis ķīniešu vārdu Pu, kopā ar septiņām klostermāsām un vairākiem katoļticīgajiem bēga, taču uzbrucēji priesteri saķēra un nocirta tam galvu, savukārt māsas tika noslīcinātas upē. Tibetieši, kas bija pieņēmuši kristietību, ar varu tika piespiesti atgriezties budismā.

Pēc tā dēvētajiem „opija kariem” Ķīnā XIX gadsimtā, kad Ķīnas imperators un vairākas Rietumu nācijas bija parakstījušas virkni miera izlīgumu, kristīgie misionāri nonāca īpašā aizsardzībā. Imperators lika Tibetas budistu klosteriem kompensēt baznīcām nodarītos postījumus. Tā, 1905. gadā tika uzcelts jau pieminētais skaistais dievnams Cižongā, kurš darbojas arī mūsdienās.

Katoļticīgie tibetieši godina mocekļu piemiņu. Pie priestera Pu kapa ticīgie nāk, lai izlūgtu viņa aizbildniecību dažādās vajadzībās, tai skaitā arī lietu brīžos, kad šo zemi pārņem pārmērīgs sausums. Pie kapa notiek Svētās Mises un tiek skaitītas Rožukroņa lūgšanas. Vietējie baznīcēni apgalvo, ka lūgšanas ar priestera Pu starpniecību bieži vien tiek uzklausītas. Jo kā gan citādi šādas lietus izlūgšanas pie mocekļa kapa turpinātos vairāk nekā gadsimtu ilgi?

I. Šteinerte/pēc žurnāla Limes un interneta materiāliem







All the contents on this site are copyrighted ©.