Dienvidāfrika: Āfrikas Nacionālajam kongresam – 100
“Vienotība daudzveidībā” – tāds ir Āfrikas Nacionālā kongresa 100 gadu jubilejas moto.
Āfrikas Nacionālais kongress ir kustība, kas tika nodibināta, lai cīnītos par civilajām
tiesībām Dienvidāfrikā. Šodien tā ir arī lielākā šīs zemes partija.
Jubilejas
svinības ir izdevīgs brīdis, lai atcerētos nozīmīgākos cīņas momentus gan Dienvidāfrikā,
gan visā kontinentā, kas ir veltīti, lai iegūtu tautu pašnoteikšanās tiesības, un
pieminētu visus, kuri līdz pēdējam elpas vilcienam iestājās pret koloniālismu un aparteīdu.
Āfrikas
Nacionālā kongresa simtgadē to sveic ANO ģenerālsekretārs Bans Kimūns. Viņš atzīmē,
ka tas ir kas vairāk nekā politiska partija vien. „Tā ir kustība, kuras locekļi ir
bijuši gatavi upuriem, pateicoties kuriem, iegūta nācijas brīvība,” raksta Kimūns.
Taisnības lieta, par kuru cīnījās kongress, ir piesaistījusi visas pasaules, visu
rasu un reliģiju uzmanību.
Āfrikas Nacionālā kongresa vadībā Dienvidāfrika
ir spējusi uzcelt stipru demokrātijas pamatu un uzsākusi mierīgas demokrātiskas pārejas
procesu. Valstī ir izstrādāta progresīva Konstitūcija, saskaņā ar kuru, trešdaļa vietu
parlamentā tiek atvēlēta sievietēm.
Āfrikas nacionālā kongresa dibināšanā lielu
lomu spēlēja kristīgās Baznīcas. Arī tā dibinātājs Džons Dube bija protestantu mācītāja
dēls. Viņa tēvs kalpoja Vaihoekas baznīcā Blūmfontēnā, kur 1912. gada 8. janvārī radās
kongress. Vēsturē tas ir iegājis kā nevardarbīga kustība, un diviem tās līderiem –
Albertam Luthuli un Nelsonam Mandelam, respektīvi 1960. un 1993. gadā, tika piešķirta
Nobela Miera prēmija.
Mūsu kolēģe no franču valodas raidījumu redakcijas Āfrikai
Marī Žozē Muando atzīmē, ka viens no vislielākajiem kustības sasniegumiem cilvēcīgākas
sabiedrības celtniecībā ir izlīgšanas ceļš, lai risinātu netaisnības situācijas, kas
radušās apspiestības gados. Šī izlīgšana balstās uz tradicionālo Ubuntu – jeb
harmonisku sadzīvi, kas kā vērtība ir iekļauta arī Dienvidāfrikas Konstitūcijā.
Neraugoties
uz to, ka taisnības un izlīgšanas jēdzieni Dienvidāfrikā, šķiet, vēl nav pilnīgi saprasti,
jo daži analītiķi, piemēram, uzskata, ka izlīgšana bez materiālās zaudējumu atlīdzības,
ir nepilnīga, tomēr šis process dienvidafrikāņiem ir ļāvis izveidot plaukstošu nāciju
un pierādīt pasaulei, ka savas atbildības apzināšanās, patiesa grēku nožēla un piedošana,
var atveseļot pagātnes ievainojumus un ļaut uzcelt patiesu demokrātiju.
Ceļš
pretim Dienvidāfrikas sabiedrībai, kas ir brīva no sociālās nevienlīdzības, vēl ir
tāls, taču gājums, kas jau ir paveikts līdz šim, vieš cerību.