Pontifikālās „Cor Unum” padomes prezidents, kardināls Roberts Sara Vatikānā prezentēja
Benedikta XVI vēstījumu 2012. gada Lielajā gavēnī. Tā tēma ir svētā Pāvila vēstules
ebrejiem fragments: «Rūpēsimies par to, ka mēs cits citā rosinātu mīlestību un labos
darbus» (Ebr. 10,24).
Lielais gavēnis dāvā iespēju no jauna pārdomāt
par mīlestību, kas ir kristīgās dzīves centrs. Tas ir piemērots laiks, lai ar Dieva
Vārda un sakramentu palīdzību, stiprinātu savu un kopienas ticību. Gavēnim jākļūst
par lūgšanas un dalīšanās, klusuma un gandares laiku, lai sagatavotos Lieldienu noslēpuma
svinēšanai – vēstījumā raksta pāvests. Benedikts XVI norāda uz aicinājumu «rūpēties»,
proti, būt atbildīgam par savu brāli. Grieķu vārds katanoein nozīmē uzmanīgi
vērot, nebūt vienaldzīgam un saskatīt realitāti. Arī šodien pasaulē atskan Jēzus balss,
kas aicina katru no mums rūpēties par savu tuvāko. Arī šodien Dievs mūs aicina būt
par sava brāļa «sargu», veidot sirsnīgas attiecības un rūpēties par kopējo labumu.
Dieva dotais mīlestības bauslis liek apzināties, ka esam atbildīgi par citiem, kuri,
tāpat kā mēs, ir Dieva pieņemtie bērni.
Rūpes par tuvāko liecina, ka vēlamies,
lai viņam būtu labi ne tikai fiziskajā, bet arī morālajā un garīgājā plāksnē. Pāvests
atzīst, ka mūsdienu kultūra ne vienmēr spēj atsķirt labo no ļaunā. Viņš atgādina,
ka labais pastāv un uzvar, jo Dievs ir «labs un dara labu» (sal. Ps 119). Būt
atbildīgam par savu tuvāko nozīmē darīt labu, cerot, ka arī viņš spēs atvērties labajam.
Svētie Raksti brīdina no sirds nocietināšanās briesmām, jo tā sauktā «garīgā nejūtība»
mums aizver acis uz citu cilvēku ciešanām.
Vēstījumā pāvests norāda arī uz
pienākumu izteikt aizrādījumu brālim, kas grēko. Baznīca māca, ka «aizrādīt grēciniekam»
ir viens no žēlsirdības darbiem. Mēs nedrīkstam klusēt ļaunuma priekšā. Aizrādījuma
mērķis nav pazemot, nosodīt vai apvainot. Tam vienmēr ir jāizplūst no mīlestības un
žēlsirdības. Individuālisma pārņemtajā pasaulē nepieciešams no jauna atklāt brālīgā
aizrādījuma nozīmi, lai kopīgi īstenotu aicinājumu uz svētumu. Ļoti svarīgi ir atklāt
patiesību pašiem par sevi. Šī atklāšana palīdzēs pilnveidot dzīvi un rīkoties saskaņā
ar Dieva gribu. Tāpēc ir vajadzīgs kāds, kas mūs mīl un koriģē, zina un atzīst, pieņem
un piedot, tāpat kā to dara Dievs attiecība uz katru no mums.
Rūpes par citiem
ir pretstatā mūsdienu mentalitātei, kas uz dzīvi raugās tikai caur šīs zemes prizmu,
aizmirstot par trascendentālajām vērtībām. Šāda sabiedrība pamazām kļūst vienaldzīga
ne tikai pret cilvēka fiziskajām ciešanām, bet arī viņa garīgajām un morālajām vajadzībām.
Tā nedrīkst būt kristiešu kopienā, atgādina pāvests. Tāpat kā Kristus mācekļi, arī
mēs caur Euharistiju esam vienoti ar citiem. Tāpēc viņu dzīve un viņu pestīšana ir
saistīta ar mūsu dzīvi un mūsu pestīšanu. Baznīcā ticīgie ne tikai gandara un lūdz
piedošanu par savu dēlu grēkiem, bet arī priecājas par tikumiem un mīlestības liecībām.
Vēstījumā Benedikts XVI skaidro, ka vārdi «rosināt mīlestību un labos darbus»
izsaka kopīgu ceļu uz svētumu. Laiks, ko esam saņēmuši kā dāvanu, mudina mūs īstenot
labos darbus no mīlestības pret Dievu un tuvāko. Pateicoties tam, Baznīca aug un attīstās.
Svētais tēvs atzīst, ka joprojām pastāv kardinājums apspiest Garu un atteikties no
«talantu izmantošanas», kas paredzēti mūsu un citu labumam. Citējot Jāņa Pāvila II
apustulisko vēstuli «Jaunajā tūkstošgadē ieejot», Benedikts XVI uzsvēra, ka ir pienācis
laiks tiekties uz kristīgās dzīves «augstāko pakāpi» (Novo millenio ineunte, 31).
Vēstījums Lielājā gavēnī datēts ar 2011. gada 3. novembri.