Saruna ar Meksikas vēstnieku pie Svētā Krēsla H. L. Altamirano
Kāda atmosfēra pirms pāvesta vizītes valda Meksikā? Šādu jautājumu Vatikāna
radio žurnālists Luiss Badiļja uzdeva Meksikas vēstniekam pie Svētā Krēsla Hektoram
Lingam Altamirano:
Saskaņā ar informāciju, ko esmu saņēmis līdz šim, varu teikt,
ka oficiālais paziņojums par Svētā tēva vizīti 12. decembrī, ir izraisījis lielu entuziasmu.
Pēc ceļojuma apstiprināšanas, šis entuziasms, ja tā var teikt, pieauga ģeometriskā
progresijā un kļuva par nacionālā līmeņa gaidīšanas svētkiem. Ir zināms, ka daudzi
cilvēki jau tagad plāno veikt ap 2000 kilometru attālu ceļu, lai nokļūtu uz Guanahuato
– vietu, kur ieradīsies pāvests.”
Kā jūs izskaidrojat šo entuziasmu? Domāju,
ka tas apliecina Meksikas katoļticības dabu. Katolicisms pie mums ir ļoti latīnisks
un spānisks, pie tam, ar daudziem meksikāņu elementiem. Pietiek atcerēties Gvadalupes
Dievmāti, cīņas par mūsu zemes neatkarību, kurās piedalījās arī Baznīcas klēra locekļi,
kā arī reliģiskās brīvības iegūšanu. Domāju arī par mantojumu, par atmiņām, ko meksikāņu
sirdī iedegusi svētīgā Jāņa Pāvila II vizīte, kurš mūsu zemi apmeklēja piecas reizes.
Atceros, kā viņš 150 tūkstošu cilvēku priekšā Acteku stadionā teica: „Es esmu meksikānis”.
Šis kristietības tips, ko spēcīgi iezīmē mariāniskā dievbijība, ir Meksikas lielais
spēks.
Pakavēsimies pie vardarbības problēmas, kas skar svarīgus Meksikas
reģionus, lai labāk saprastu, kas notiek, un kā atbilstoši reaģēt. Kādu palīdzību
varētu sniegt pāvests? Domāju, ka Svētais tēvs vairāk vai mazāk šo cerību pauž
savos vēstījumos. Mums svarīgs ir viņa garīgais un fiziskais tuvums, viņa morālā autoritāte,
ko atzīstam mēs visi, bet jo īpaši 87 miljoni katoļticīgo, kas sastāda 83% no kopējā
iedzīvotāju skaita. Pāvests ir cerības nesējs, sursum corda – siržu pacilātājs,
kurš aicina vairs neliet asaras, bet kopā strādāt, lai pārvarētu izaicinājumus – gluži
tāpat, kā tas jau ir noticis citos smagos brīžos mūsu zemē.
Meksikas Senāts
diskutē par Konstitūcijas 24. punkta maiņu, kas attiecas uz reliģisko brīvību, jo
īpaši uz ticības paušanu publiskā un privātā kārtā. Daži preses izdevumi uzskata,
ka pāvesta vizīte varētu ietekmēt šīs debates. Kā, jūsuprāt, šīs lietas noris patiesībā? Man
šķiet dabiski, ka daži cilvēki, kas parasti tur aizdomas uz visu, saskata ļaunus nodomus
un izdara secinājumus, kuru vienīgais pamats ir šīs pašas aizdomas. Ja vēlamies būt
patiesi objektīvi un godīgi, tad ieraudzīsim, ka neviens nespēj diktēt pāvesta ceļojuma
plānu, lai to saskaņotu ar citiem notikumiem, kuriem nav nekāda sakara ar viņa pastorālo
misiju. Meksikā jau ilgu laiku noris diskusijas par jautājumiem, kas attiecas uz reliģisko
brīvību un droši vien tās norisināsies arī nākotnē, jo manuprāt, ir pienācis laiks,
lai šo jautājumu padziļinātu, proti, lai iedziļinātos visos aspektos, kas skar reliģisko
brīvību un to, kā tā iekļaujas sekulāras valsts rāmjos.
Meksikas vēsture
rāda, ka tā spēj stāties pretim izaicinājumiem, problēmām un pārmaiņām. Vai tā notiks,
risinot arī šībrīža sasāpējušos jautājumus? Jā, protams! Runa ir par ārkārtējiem
izaicinājumiem. Domāju, ka Meksika, tāpat kā vairākas citas Latīņamerikas zemes, ir
pratusi risināt krīzes situācijas, protams, ne jau bez tautas sviedriem un asarām.
Mūsu zeme, pateicoties arī autoritatīvu ekonomistu ieguldījumam, ir spējusi novērst,
vai ierobežot zaudējumus, ko nes šī krīze. Neraugoties uz krīzi, gan Meksika, gan
arī Čīle un citas zemes turpina savu izaugsmi. Taču liela problēma ir organizētā noziedzība.
Šai ziņā pastāv viens risinājums: likums, tā piemērošana praksē un ievērošana.
Kas
attiecas uz vardarbību Meksikā, ir vērts atgādināt, ka šīs zemes ģeogrāfiskais stāvoklis
to ir pārveidojis par noziedzības „koridoru” no dienvidiem uz ziemeļiem. Vai piekrītat
šim apgalvojumam? Tā gluži nav, lai arī šī ir viena no problēmas sastāvdaļām.
Nevar būt vieglas attiecības ar ziemeļiem, ja pa vidu pastāv 3000 kilometru garš dzelzs
mūris, kas aizšķērso migrācijas plūsmu no Meksikas uz Amerikas Savienotajām Valstīm.
No vienas puses, viņiem ir nepieciešams meksikāņu darbaspēks, taču no otras, šādā
veidā tiek veicināta nelegāla ieceļošana. Bez tam, neraugoties uz mūri, no ASV puses
ieplūst ieroči, ko izmanto organizētās noziedzības grupējumi.
Liela problēma
ir narkotikas. Meksikai, kas agrāk bija narkotiku tranzīta zeme, tagad ir jārēķinās
ar ASV kontroles mēriem lidostās, muitā, uz robežas. Narkotiku tranzīts nu ir apstādināts,
taču narkotikas palikušas Meksikā un kļuvušas par tās problēmu – dažos nozīmīgos valsts
reģionos ir vērojams aizvien lielāks narkotiku patēriņš. Šai kontekstā ir radušās
arī vietējā līmeņa noziedznieku bandas, kas apmierina pieprasījumu pēc narkotikām,
reklutē jaunus bandu locekļus – ne tikai nabadzīgos un mazizglītotos ļaudis, bet arī
tādus, kam ir nozīmīgi studiju tituli. Bez tam, ir jāatceras, ka līdz ar narkotiku
patēriņu, Meksikā ir pieaugusi arī to ražošana, un tas problēmu sarežģī vēl vairāk.
Dažos gadījumos organizēto noziedzību veicina bezdarbs. Visbeidzot, ir jāatgādina
par lielo migrācijas vilni no Centrālamerikas zemēm. Tūkstošiem hondurasiešu, salvadoriešu
un citu zemju migrantu cenšas sasniegt Amerikas Savienoto Valstu robežu. Taču viņi
saskaras ar to pašu problēmu, ar kādu saskaras meksikāņi, proti, robežu pāriet nav
iespējams!
Atgriežoties pie pāvesta vizītes, šķiet ļoti nozīmīgi, ka Meksika
kopā ar Brazīliju, Kolumbiju, Kubu un Amerikas Savienotajām Valstīm, atkal tiek iekļauta
to nedaudzo Amerikas zemju skaitā, kuras ir apmeklējuši pāvesti… Man šķiet,
ka šis fakts ir ļoti nozīmīgs, jo īpaši tāpēc, ka formālās, oficiālās attiecības starp
Meksiku un Svēto Krēslu ir jaunas, nesenas. Mūsu attiecības ir nostabilizētas pirms
20 gadiem, 1992. gadā, tāpēc gada beigās atzīmēsim šo nozīmīgo atceri. Veselas piecas
reizes esam uzņēmuši pāvestu Jāni Pāvilu II un pirmajās divās viņa apmeklējuma reizēs
formālas diplomātiskās attiecības starp Meksiku un Svēto Krēslu vēl nepastāvēja. Bez
tam, ir jāpieskaita arī Huana Diego kanonizācija un tagad pāvesta Benedikta XVI vizīte.
Manuprāt, Svētā tēva vizīte var piedāvāt daudz materiāla dziļām reliģiskām, socioloģiskām
un kultūras rakstura pārdomām par to, ko Meksikai nozīmē katoļticība. Mūsu attiecības
ir bijušas ļoti labas un to var pateikt vadoties pēc intensīvas savstarpējas sadarbības
abpusējas un starptautiskas intereses jomās.