R. Kantalamessa: Lai evaņģelizētu, jābūt dziļai Dieva pieredzei

„Neviens nevar dot to, kā nav viņam pašam” („nemo dat quod non habet”) – šis latīņu spārnotais teiciens ļoti labi iederas, runājot par jauno evaņģelizāciju. Kārtējo reizi vēršoties pie Benedikta XVI un Romas kūrijas darbiniekiem, kapucīnu tēvs Ranjero Kantalamessa uzsvēra, ka evaņģelizācijai jāizriet no dziļas Dieva pieredzes. Atklāt Dievu saviem līdzcilvēkiem varam tikai tad, ja paši dzīvojam ar Viņu ciešā vienotībā. Trešo Adventa laika pārdomu temats: „Līdz pat zemes robežām. Amerikas kontinenta pirmā evaņģelizācija”.

Šodien Pāvesta nama sprediķotājs pievērsās trešajam evaņģelizācijas vilnim, kas notika 16. gadsimtā, kad tika atklāta „jaunā pasaule” un, pateicoties reliģisko ordeņu locekļiem, aizokeāna tautas pievērsās kristīgajai ticībai. Tēvs Kantalamessa atgādināja savā laikā svētīgā Jāņa Pāvila II atzinumu, ka Amerikas tautu evaņģelizācijā tika pieļautas kļūdas un novirzes. Tai bija savas gaismas un ēnas puses. Tomēr vairāk gaismas, nekā ēnu, un par to liecina misiju darba augļi. Pēc pieci simti gadiem redzam, ka Baznīca Latīņamerikā ir dzīva un dinamiska. Atklājot, ko varam mācīties no minētā vēstures perioda, kapucīnu tēvs sevišķu uzmanību pievērsa harizmām Baznīcā, skaidroja, kāpēc mūsdienu cilvēkus piesaista sektas, un parādīja, kāds ir visefektīvākais aicinājumu uz garīgo kārtu veicināšanas veids. Viņš atgādināja, ka Baznīcas atjaunotne var notikt tikai pateicoties Svētajam Garam un mūsu atvērtībai Viņa darbībai.

Trešais lielais evaņģelizācijas posms Baznīcas vēsturē sākās pēc „jaunās pasaules” atklāšanas – sacīja tēvs Ranjero Kantalamessa. Misiju darbā Amerikas iedzīvotāju vidū galveno lomu spēlēja ubagotāju ordeņu locekļi – franciskāņi, dominikāņi, kā arī augustīnieši un jezuīti. Tieši viņu vidū atradās daži drosmīgie, kuri vērsās pret iekarotāju nejēdzīgajām izdarībām un aizstāvēja iezemiešu tiesības. Jāņem vērā, ka pēc tam, kad Kristofers Kolumbs 1492. gādā atgriezās no Amerikas ar ziņu par jauno zemju eksistenci, spāņi uzskatīja, ka šo zemju iedzīvotājiem obligāti jāpieņem kristīgā ticība un jāatzīst Viņa majestāte, Spānijas karalis. Baznīcas tēvu teiciens „ārpus Baznīcas nav pestīšanas” tika interpretēts burtiski. Misionāri uzskatīja, ka pēc iespējas ātrāk jānokristī iespējami lielāks cilvēku skaits. Līdz ar to, 1992. gadā Jānim Pāvilam II nācās atzīt, ka Amerikas evaņģelizācijas darbā tika pieļautas kļūdas.

Tēvs Kantalamessa paskaidroja, ka, patiesībā, sākotnēji minētais teiciens attiecās nevis uz nekristiešiem, bet herētiķiem un shizmatiķiem. Tas bija domāts tiem, kuri atšķēlās un aizgāja no Baznīcas, nevis tiem, kuri tajā vēl nebija ienākuši. Taču tad, kad kristietība kļuva par valsts reliģiju, sāka maldīgi uzskatīt, ka tas attiecināms arī uz pagāniem un jūdiem. Ja jau kristīgā vēsts ir kļuvusi visiem zināma, tad to nepieņemot – tā savā laikā domāja – cilvēks ir vainojams un pakļauj sevi pazudināšanai. Tāpēc dominikāņu teologi un jezuīti sāka iebilst pret šo nostāju un atzina, ka cilvēks var atrasties ārpus Baznīcas un nebūt par to vainojams. No tā izriet, ka ne katrs, kurš atrodas ārpus Baznīcas, būs pazudināts. Minēto ordeņu locekļi drosmīgi iebilda gan pret to, ka Evaņģēlija sludināšana iezemiešiem reizēm notika nepieņemamā veidā, gan arī pacēla jautājumu, vai tiešām visi tie, kuri, iepazinuši un tomēr nepieņēmuši kristietību, jāuzskata par vainīgiem.

Runājot par šo laiku, Ranjero Kantalamessa atzina, ka vislielākais notikums bija nevis tas, ka Kristofers Kolumbs atklāja Ameriku, bet gan tas, ka Amerika atklāja Jēzu Kristu. Sprediķotājs norādīja uz misionāru lielo drosmi un upurgatavību. Atšķirībā no iekarotājiem, kuri devās pāri okeānam, lai kaut ko paņemtu, reliģisko ordeņu locekļi brauca uz Ameriku, lai dotu, tas ir, lai atklātu cilvēkiem Kristu.

Ko mēs varam mācīties šodien? – jautāja Pāvesta nama sprediķotājs. Lai evaņģelizācijas darbs būtu efektīvāks, pirmkārt, vajadzētu izvairīties no dažādu dāvanu un harizmu pretnostatīšanas. Vieniem ir aicinājums nodarboties, piemēram, ar Vārda sludināšanu, citiem vairāk ar žēlsirdības darbiem trūkumcietēju vidū un tml. Dažreiz pastāv risks izcelt vienu elementu, bet citu nonicināt. Katoliskās Baznīcas lielā bagātība pastāv tieši tanī, ka tā ir „katoliska”, tas ir, „atvērta visdažādākajām Svētā Gara dāvanām” – uzsvēra tēvs Kantalamessa. Vieni ir aicināti uz kontemplatīvo dzīvi, citi – aktīvi darboties pasaulē. Taču uz to visu vajadzētu raudzīties kā uz harmonisku veselumu.

Otrkārt, jāveido dialogs ar citādi domājošajiem, kā arī jājautā, kādus trūkumus mēs, katoļi, pieļaujam, ja cilvēki drīzāk izvēlas sektas nevis katoļu Baznīcu. Tas, kas dažiem liek pievērsties sektantiskajām grupām, ir nevis alternatīvās dievbijības formas – skaidroja Kantalamessa – bet veids, kādā tiek pasniegts Dieva vārds. Sektās, pat ja Evaņģēlija vēsts netiek pasniegta visā tās integritātē, cilvēks piedzīvo, ka Jēzus ir viņa personīgais Kungs un Glābējs, sajūt, ka pārējie grupas biedri patiešām interesējas un rūpējas par viņu un lūdzas viņa vajadzībās. No vienas puses varam priecāties, ka cilvēks satiek Kristu, bet no otras – skumji, ka dažam tāpēc nācās atstāt savu Baznīcu. Šajā sakarā kā problēmas atrisinājumu Kantalamessa minēja Harizmātisko Atjaunotni. Daudzas jaunās ekleziālās kustības patiešām veic ļoti nozīmīgu evaņģelizācijas darbu.

Treškārt, svarīgu lomu evaņģelizācijā šodien spēlē arī tradicionālie reliģiskie ordeņi. Runājot par aicinājumu uz garīgo kārtu mazināšanos, kapucīnu tēvs pauda pārliecību, ka šī fenomena iemesls nav tikai sekularizācija. Dažas kopienas ļoti piesaista jauniešus, bet citas nepiesaista. Kāpēc? Šajā sakarā sprediķotājs uzsvēra, ka būtiska ir pašu ordeņa locekļu saikne ar Kungu un dziļā Dieva pieredze. Lai vestu pie Kristus citus, pašiem jābūt Dieva piepildītiem. Turklāt, šī patiesība attiecas uz visiem kristiešiem. Lai Baznīcā notiktu atjaunotne, vajadzīga Svētā Gara gaisma un palīdzība. Taču Svētais Gars ienāk tur, kur Viņš tiek gaidīts, aicināts un mīlēts – uzsvēra Kantalamessa. Pāri visam, ir svarīgi atvērties Svētajam Garam un ļaut lai Viņš atjauno mūsu lūgšanu, kopienas dzīvi, mūsu mīlestību un apustulisko dedzību. Tēvs Ranjero Kantalamessa atgādināja, ka Latīņamerikas tautu dzīvē liela nozīme ir arī Dievmātes godināšanai. Pirms dažām dienām šī kontinenta tautas svinēja Gvadelupes Dievmātes svētkus. Marija ved mūs pie Kristus, tāpēc ne par velti tiek dēvēta par „Evaņģelizācijas Zvaigzni”.

J. Evertovskis / VR