Vislielākā Dieva dāvana ir Viņa draudzība un mīlestība

Lūgšanā vēršoties pie Dieva, mums ir jāgaida nevis, lai tiktu izpildīta mūsu griba, bet Debesu Tēva griba – sacīja Benedikts XVI vispārējās audiences laikā, mudinot ticīgos pilnībā paļauties uz Dievu un atdot sevi Viņa rokās. Pāvests uzsvēra, ka vislielākā dāvana, ko Kungs var mums dot, ir Viņa draudzība, klātbūtne un mīlestība. Mēs esam aicināti neatlaidīgi to lūgt. Dievs var atrisināt pat vissarežģītākās situācijas – viņš sacīja. Katehēzes mācībā Svētais tēvs pievērsās Jēzus lūgšanai, balstoties uz Svēto Rakstu fragmentu par kurlmēmā dziedināšanu un Lācara augšāmcelšanu. Jēzus darbībā atklājas divi pamataspekti – līdzjūtība pret cilvēkiem, aizkustinājums, redzot savu draugu ciešanas, un pilnīgā vienotība ar Debesu Tēvu un gatavība izpildīt Viņa gribu.

Uz tikšanos ar Benediktu XVI Pāvila VI zālē pulcējās vairāki tūkstoši ticīgo. Franču valodā pāvests mudināja, sekojot Jēzum, būt vērīgiem pret saviem līdzcilvēkiem, sevišķi pret tiem, kuri cieš. Uzsvēra, ka Dieva un tuvākā mīlestību vieno cieša un nesaraujama saikne. Vācu valodā atgādināja, ka Dieva skaistumam jāatspoguļojas arī mūsu dzīvē. Lai tas īstenotos, esam aicināti diendienā veidot dziļu personisku saikni ar Kristu un atvērt savu sirdi līdzcilvēku vajadzībām. Klātesošo vidū bija arī svētceļnieki no Ukrainas. Itāļu valodā Svētais tēvs pateicās visiem, kuri finansēja un visādi citādi piedalījās mākslinieka Perikles Fadzini slavenās skulptūras „Augšāmcelšanās” restaurācijā. Šobrīd tā atkal priecē Pāvila VI zāles apmeklētājus.

Runājot par Jēzus lūgšanu, Benedikts XVI vispirms pievērsās kurlmēmā dziedināšanas stāstam (sal. Mk 7, 32-37). Evaņģēlists Marks norāda uz Jēzus ciešo saikni gan ar līdzcilvēku, gan savu Tēvu. Fragmentā atklājas vairāki elementi. Lai veiktu brīnumu, Jēzus aizved kulmēmo „savrup no ļaudīm”, ieliek „savus pirkstus viņa ausīs”, aizskar „ar siekalām viņa mēli”, paceļ acis „uz debesīm”, nopūšas un saka „atveries”. Pāvests paskaidroja, ka aiziešana savrup nenozīmē tikai brīnuma slēpšanu no ļaudīm, lai izvairītos no pārpratumiem, bet ar šo rīcību tiek izcelta personiskās tuvības starp Jēzu un kurlmēmo lielā nozīme. Pēc tam seko ārējie žesti – Kungs pieskaras cilvēka slimajām ķermeņa daļām. Tomēr šīs epizodes galvenais elements ir Jēzus attiecības ar Debesu Tēvu. Brīnumu pavada ne tikai uzmanība pret slimo, bet arī lūgšana uz Dievu – sacīja Benedikts XVI. Pirmkārt, stāstā kārtējo reizi atklājas Jēzus identitāte, proti, Viņš ir Tēva Vienpiedzimušais Dēls, Viņš ir Dieva Dēls, īsts Dievs, taču reizē īsts cilvēks. Otrkārt, caur Viņu mēs kļūstam par Dieva dziedināšanas, Viņa pestīšanas darba aculieciniekiem. Treškārt, šis fragments parāda, ka brīnuma autors ir Dievs. Dziedināšanas spēka avots ir Tēvs. Pāvests piebilda, ka saskaroties diviem elementiem, tas ir, līdzjūtības pilnajām attiecībām starp cilvēkiem un attiecībām ar Dievu, notiek dziedināšana.

Šī dinamika vēl labāk atklājas stāstā par Lācara augšāmcelšanu (sal. Jņ 11, 1-44). Evaņģēlists Jānis atgādina par Jēzus draudzību ar Lācaru un viņa māsām – Martu un Mariju. Viņš runā par Jēzus dziļo aizkustinājumu, redzot savu draugu ciešanas. Taču vienlaikus norāda arī uz Viņa dziļo saikni ar Debesu Tēvu. „Dārgie brāļi un māsas, lasot šo stāstu, mēs katrs esam aicināti saprast, ka tad, kad kaut ko no Kunga lūdzam, mums nevajadzētu gaidīt, lai nekavējoties piepildās mūsu lūgumi, notiek mūsu griba,” sacīja Benedikts XVI. Viņš uzsvēra, ka drīzāk esam aicināti uzticēties Kungam, pieņemt Tēva gribu un raudzīties uz visiem notikumiem Viņa mīlestības plāna gaismā, kas nereti mūsu acīm šķiet noslēpumains. Tādēļ savā lūgšanā mums vajadzētu vienlaikus iekļaut gan lūgumus, gan slavēšanu, gan arī pateicību – pat tad, ja liekas, ka Dievs neatbild mūsu konkrētajām gaidām. Sevis atdeve Dieva mīlestībai, kurš iet mums pa priekšu un vienmēr mūs pavada, ir viena no pamata stājām mūsu dialogā ar Dievu. Pāvests uzsvēra, ka vēl pirms nekā saņemam dāvanu, esam aicināti pievērsties tās devējam, pilnībā atdoties Viņam, jo dāvanas devējs ir vērtīgāks par pašu dāvanu. No visām dāvanām, ko Dievs mums dod, kad Viņu lūdzam, vērtīgākā ir draudzība ar Viņu, Viņa klātbūtne un mīlestība. Visvērtīgākā dāvana, ko mums jālūdz un vienmēr jāglabā, ir pats Kristus – sacīja Benedikts XVI.

Runājot par Lācara augšāmcelšanu, Svētais tēvs norādīja, ka Jēzus, lūdzoties, grib cilvēkiem atklāt ticības apvāršņus, panākt, lai viņi pilnīgi uzticas Dievam, un parādīt, ka šis Dievs, kurš „tik ļoti mīlēja pasauli, ka deva savu Vienpiedzimušo Dēlu” (Jņ 3, 16), ir dzīvības Dievs. Viņš ir Dievs, kurš piepilda mūsu dzīvi ar cerību, spēj atrisināt pat tādas situācijas, kuras tīri cilvēciski šķiet neatrisināmas. Pāvests atgādināja, ka tādēļ ticīgā cilvēka paļāvīgā lūgšana ir šīs Dieva klātbūtnes pasaulē dzīvā liecība. Tā ir pierādījums tam, ka Dievs rūpējas par cilvēku un īsteno savu pestīšanas plānu. Uzrunas noslēgumā Benedikts XVI piebilda, ka attiecības ar cilvēku ved mūs pie attiecībām ar Dievu, savukārt attiecības ar Dievu ved mūs pie attiecībām ar tuvāko. Lūgšana atver durvis uz Dievu, kurš nemitīgi aicina mūs iziet no sevis un būt līdzās citiem, sevišķi, pārbaudījumu un grūtību brīžos, un nest saviem tuvākajiem cerību un gaismu.

J. Evertovskis / VR