Evaņģelizācijas darbā jāievēro līdzsvars starp lūgšanu un aktīvo darbību. Vairāk evaņģelizē
tas cilvēls, kurš lūdzas, bet nerunā, nekā tas, kurš runā, bet nelūdzas – sacīja kapucīnu
tēvs Ranjero Kantalamessa, uzrunājot Benediktu XVI un Romas kūrijas darbiniekus. Adventa
laika otrajā tikšanās reizē pāvesta nama sprediķotājs pievērsās Baznīcas vēstures
posmam no 6. līdz 9. gadsimtam, kad, pateicoties mūkiem, notika Eiropas jaunā evaņģelizācija
pēc barbaru invāzijas.
Iepriekšējā reizē norādījām, ka atbildot pāvesta aicinājumam
uz jauno evaņģelizāciju un gatavojoties 2012. gadā gaidāmajai šim tematam veltītai
Bīskapu sinodei, tēvs Kantalamessa izvēlējās Adventa pārdomu ietvarā pievērsties četriem
Baznīcas vēstures posmiem, kuros vērojams īpašs kāpums misiju laukā. Viņa mērķis ir
parādīt, ko mēs varam mācīties šodien, proti, no kādām kļūdām jāizvairās, kādiem piemēriem
varam sekot, un kādu ieguldījumu šajā laukā var sniegt katrs Baznīcas loceklis. Šajā
uzstāšanās reizē lektors atbildēja arī uz vienu no plaši izplatītajiem iebildumiem:
Kā varam mierīgi sēdēt un lūgties, kad ir steidzami jāpadara tik daudz darbu? Kā lai
neskrienam, ja deg māja?
Pēc Romas impērijas sabrukuma 5. gadsimtā un tautu
sajaukuma, ko izraisīja barbaru invāzija, notika otrais lielais evaņģelizācijas vilnis.
Mainoties situācijai sabiedrībā, Baznīca atradās jaunu izaicinājumu priekšā – norādīja
pāvesta nama sprediķotājs. Kristieši jautāja, kā izturēties pret barbariem. Ja sākumā
viņos saskatīja draudus, tad vēlāk maz pamazām saprata, ka priekšā stāv plašs misiju
lauks. Viņi apzinājās, ka jāīsteno apustuļa Pāvila vārdi: „Nav ne pagāna, ne jūda,
ne apgraizītā, ne neapgraizītā, ne barbara, ne skīta, ne verga, ne brīvā, bet viss
un visos ir Kristus” (Kol 3, 11). Tas bija aicinājums nojaukt rasu, reliģiju,
kultūru un sociālo slāņu robežas. Tēvs Kantalamessa atzina, ka šajā laikā nozīmīgu
lomu spēlēja pāvests, bīskapi, tautu valdnieki, kuri pirmie pieņēma kristietību, kā
arī, un jo sevišķi, mūki. Rietumos mūku kustība sākās 4. gadsimtā. No 5. līdz 8. gadsimtam
Eiropa burtiski pārklājās ar klosteriem. Daudziem klosteriem bija izšķiroša nozīme
kontinenta formācijā – ne tikai ticības formācijā, bet arī mākslā, kultūrā un lauksaimniecībā.
Ne par velti sv. Benedikts tika pasludināts par Eiropas debesīgo aizbildni. Eiropas
kontinenta kristianizācija pabeigta 9. gadsimtā ar slāvu tautu atgriešanos, kas notika
pateicoties Kirila un Metodija darbam.
Ko mēs šodien varam mācīties no šī
vēstures perioda? Kapucīnu tēvs norādīja, ka toreiz notika tautu kustība no Austrumiem
uz Rietumiem, bet tagad – no Dienvidiem uz Ziemeļiem. Atšķirība ir tā, ka mūsdienās
Eiropā ierodas nevis pagāni vai kristīgie herētiķi, bet citu reliģiju locekļi, kuri
bieži vien ir ļoti stipri savā ticībā. No tā izriet kāds jauns elements, proti, ir
vajadzīgs dialogs. Turklāt jāņem vērā, ka dialogs nav pretrunā ar evaņģelizāciju.
Tieši pretēji, starpreliģiju dialogs ir Baznīcas misiju darba sastāvdaļa – uzsvēra
tēvs Kantalamessa.
Uzrunas turpinājumā viņš norādīja uz kontemplatīvās dzīves
lielo nozīmi evaņģelizācijas darbā. Tā bija svarīga pagātnē un ir tik pat svarīga
šodien. Šajā kontekstā sprediķotājs kā piemēru minēja vairākas kopienas, kas šodien
spēlē būtisku lomu evaņģelizācijā. Tās ir Jeruzalemes klosterbrālības, kuru harizma
ir evaņģelizēt caur mākslas un liturģijas skaistumu, Bozes klosteris Itālijā un Tezē
ekumeniskā kustība Francijā. Tēvs Kantalamessa atgādināja, ka nepietiek, lai Baznīcā
būtu cilvēki, kuri nodotos tikai kontemplācijai un tādi, kuri nodotos tikai misiju
darbam. Vajadzīga abu elementu sintēze, un tai jāīstenojas katra misionāra dzīvē.
Citiem vārdiem runājot, nepietiek lūgties „par” misionāriem, bet ir vajadzīgs, lai
paši misionāri lūdzas. Slavenie mūki, kuri evaņģelizēja Eiropu pēc barbaru invāzijas,
bija reizē dziļi lūgšanas un kontemplācijas cilvēki. Lūgšanas un aktīvās darbības
izcils paraugs ir pats Kristus.
Runājot par minētajā laikmetā pieļautajām
kļūdām, no kurām varam mācīties, tēvs Kantalamessa minēja divas galējības – slinkumu
un nolaidību, un pārspīlētu aktivitāti. Tos, kuri grib visu laiku skriet, viņš salīdzināja
ar ugunsdzēsējiem, kuri pa kaklu pa galvu ierodas, lai dzēstu ugunsgrēku, bet izrādās,
ka ir aizmirsuši paņemt ūdeni. Arī mēs, ja nelūdzamies, kļūstam līdzīgi viņiem. Lai
mūsu pūliņi, ko ieguldām evaņģelizācijas laukā, nestu augļus, mums jābūt lūgšanas
cilvēkiem, jo galvenais varonis ir Svētais Gars. Noslēgumā sprediķotājs atgādināja,
ka Vissvētākā Jaunava Marija tiek dēvēta par „evaņģelizācijas zvaigzni”, un paskaidroja
šī titula nozīmi. Viņa ir „evaņģelizācijas zvaigzne”, jo atklāja Vārdu nevis tai vai
citai tautai, bet visai pasaulei. Viņa nēsāja Vārdu savā klēpī, nevis uz lūpām. Marija
bija piepildīta ar Kristu un ar savu klātbūtni izstaroja to citiem. Līdzīgi kā smarža,
kas bez sacīšanas izplatās no cilvēka, kurš ir sasmaržojies, arī Marija ar savu klātbūtni
izplatīja „Kristus smaržu” – sacīja tēvs Kantalamessa.