Kur slēpjas evaņģelizācijas panākumu atslēga? Tēva R. Kantalamessas pārdomas Adventa laikā

Benedikts XVI un Romas kūrijas darbinieki 2. decembra rītā Vatikāna Redemptoris Mater kapelā noklausījās kapucīnu tēva Ranjero Kantalamessas sagatavotās pirmās Adventa laika pārdomas. To temats: „Ejiet pa visu pasauli un sludiniet Evaņģēliju visai radībai (Mk 16, 15). Četri lielie evaņģelizācijas viļņi Baznīcas vēsturē”. Atbildot pāvestam, kurš aicina uz jauniem evaņģelizācijas centieniem, un gatavojoties Bīskapu sinodei, kas 2012. gadā būs veltīta šim tematam, tēvs Kantalamessa izvēlējās turpmāko Adventa pārdomu ietvarā pievērsties četriem Baznīcas vēstures posmiem, kuros vērojams īpašs kāpums misiju laukā.

Pirmkārt, tie ir trīs pirmie gadsimti līdz imperatora Konstantīna ediktam, kuru laikā izplatījās kristīgā ticība. Otrkārt, tas ir laika posms no 6. līdz 9. gadsimtam, kad, pateicoties mūkiem, notika Eiropas jaunā evaņģelizācija pēc barbaru invāzijas. Treškārt, 16. gadsimts, kad tika atklāta „jauna pasaule” un, pateicoties reliģisko ordeņu locekļiem, jauno zemju tautas pievērsās kristīgajai ticībai. Ceturtkārt, mūsdienu laikmets, kad Baznīca pievēršas sekularizēto Rietumu jaunajai evaņģelizācijai, kas notiek īpaši ar laju līdzdalību. Aplūkojot katru posmu, pāvesta nama sprediķotājs grib parādīt, ko mēs varam mācīties šodien, proti, no kādām kļūdām mums būtu jāizvairās, kādiem piemēriem varam sekot, un kādu ieguldījumu šajā laukā var sniegt reliģisko ordeņu un apustuliskās dzīves apvienību locekļi, un laji.

Runājot par pirmo posmu, tēvs Ranjero Kantalamessa atbildēja uz jautājumu, kā izskaidrot kristīgās ticības straujo izplatīšanos. Kāda bija pirmo kristiešu misiju darba panākumu galvenā atslēga? Daži vēsturnieki norāda uz mīlestību un žēlsirdības darbiem, citi uz to, ka kristietība spēj panākt dažādu savstarpēji pretrunīgu tendenču samierināšanu un atrast kopīgas vērtības dažādās atšķirīgās reliģijās un kultūrās. Bez tam, kristietība tiek dēvēta par Gara un spēka reliģiju, tas ir, kristīgās ticības sludināšanu pavadīja pārdabiskas zīmes un brīnumi. Kristietība ir arī prāta un Logosa reliģija, tā ir „īsta filozofija”. Ādolfs fon Harnaks, atsaucoties uz sv. Pāvilu, apgalvo, ka kristīgie autori ir „pārdabiskā racionālisti”. Līdz ar to, nebūtu brīnums, ka no necilā nostūra – Betlēmes, no vienkāršo ļaužu vidus kristietība nepilnu triju gadsimtu laikā nonāca līdz tā laika izsmalcinātajai grieķu kultūrai, aizsniedza šī reģiona intelektuāļus un Romas impērijas varenos.

Varētu domāt, ka kristietības panākumu pamatā būtu šo un citu faktoru kopums. Tomēr šāda vēsturiskā pieeja ir ierobežota un varētu būt pat bīstama – brīdināja tēvs Kantalamessa. Runājot par jauno evaņģelizāciju, nevajadzētu aizmirst kādu pavisam vienkāršu lietu, proti, paša Jēzus atgādinājumu, ka misiju darba galvenie varoņi esam nevis mēs, bet Dievs. Izskaidrojumu Evaņģēlija straujajai izplatībai jāmeklē paša Jēzus mācībā: „Ar Dieva valstību ir tāpat, ka kad cilvēks sēklu iesēj zemē. Vai nu viņš guļ, vai ceļas naktī, vai dienā, sēkla dīgst un aug tam nezinot. Jo zeme nes augļus” (Mk, 4, 26-28).

Tātad, galvenie faktori, no kā būs atkarīgi misiju darba panākumi, ir nevis ārējie, bet iekšējie – atgādināja kapucīnu tēvs. Iesējis zemē sēklu, sējējs var mierīgi doties pie miera, jo tās augšana vairs nebūs atkarīga no viņa, bet no Dieva. Šodien esam aicināti no jauna apzināties, ka pašai Patiesībai, ko sludinām, piemīt iekšējs spēks. Vispirms mums pašiem stingri jātic tam, ko sludinām – uzsvēra Kantalamessa. Mums jātic pa īstam! Pāvesta nama sprediķotājs norādīja uz pirmo kristiešu lielo dedzību un viņu dzīvo ticību. Viņš atgādināja, ka Jēzus mums uzticēja uzdevumu „sēt pilniem klēpjiem” un to darīt „laikā un nelaikā” (2 Tim 4, 2), pārējo atstājot Dieva ziņā.

J. Evertovskis / VR