Kristietībai Beninā – 150: pirmie evaņģelizācijas centieni

Jau no pašiem sākumiem kristietība ir bijusi klātesoša arī Āfrikā – vispirms Ēģiptē un Etiopijā, drīz pēc tam arī vairākās citās Ziemeļāfrikas zemēs, līdz gadsimtu gaitā tā izplatījās pa visu kontinentu. Pirmās kristīgās Āfrikas zemes ir bagātinājušas visu universālo Baznīcu – ar savām teoloģiskajām un garīgajām tradīcijām, ar saviem svētajiem un mocekļiem. Beninā, kur šodien ieradās pāvests Benedikts XVI, kristietība ir samērā jauna. Šogad aprit 150 gadi, kopš šīs zemes evaņģelizācijas.

Kā stāsta Vatikāna radio franču valodas raidījumu Āfrikai galvenais redaktors, priesteris Džozefs Ballongs Ven Mevuda, pirmie mēģinājumi kristianizēt Beninu, jeb Dahomeju, kā tā saucās koloniālajā laikmetā, notika jau XVII gadsimtā, tūlīt pēc Romas dikastērija Propaganda Fide nodibināšanas. 1644. gadā pēc šīs kongregācijas norīkojuma, divi kapucīnu tēvi no Bretaņas kapucīnu provinces Francijā kopā ar kristīgo laju Djukassu ieradās Ouidahā. Misionāri sāka mācīties vietējo valodu un samērā īsā laikā to apguva tiktāl, lai varētu sludināt Evaņģēliju bez tulku palīdzības. Viņu galvenais uzdevums bija pievērst kristīgajai ticībai cilšu karali, jo vadoņa konvertēšanās varētu tuvināt Kristum arī viņa pārvaldītās ciltis. Ar vairākiem mēģinājumiem tas izdevās. Misionāru un karaļa starpā dzima draudzība, un monarhs nolēma pieņemt Kristības sakramentu. Taču vietējo iedzīvotāju pievēršanos kristietībai nelabvēlīgi uztvēra holandieši tirgotāji, kas šai reģionā guva svarīgus ienākumus no vergu pārdošanas. Katoliskā ticība, kas ir balstīta uz vienlīdzības un visu cilvēku cieņas principiem, Ouidahas karalim neļautu apgādāt holandiešus un citus eiropiešus ar vergiem. Tāpēc cilvēku tirgotāji piekukuļoja tradicionālo reliģiju piekritējus, lai tie pretotos misionāriem un atrunātu karali no kristīgās ticības. Tā, daži vietējie aizdedzināja misionāru uzcelto kapelu, aplenca karaļa pili un gatavojās kapucīnus nonāvēt. Ouidahas karalis bailēs atteicās no kristīgās ticības un apsolīja tautai ļaut turpināt senču kultu. Pēc dažām dienām viens no kapucīniem mira, iespējams, tika noindēts. Pārējie divi misionāri bija spiesti Ouidahu atstāt.

Centieni evaņģelizēt šo reģionu īpašas sekmes neguva arī otrreiz, kad Propaganda Fide uz Ouidahu bija nosūtījusi kapucīnus no Beļģijas provinces. Neraugoties uz to, ka tēvs Celestīns un Bernārs bija izpelnījušies karaļa labvēlību un varēja mācīt kristīgās patiesības viņa bērniem, pievērst katoļticībai pieaugušos šoreiz neizdevās poligāmijas dēļ.

Sākot ar 1686. gadu, Ouidahas un tās kaimiņu zemju evaņģelizāciju veica itāliešu misionāri. Viņi apmetās Sentomē salā, no kurienes šad tad devās uz kontinentu, lai sludinātu ticību turienes karaļiem. Taču šādu, neregulāru reižu bija par maz, lai gūtu vērā ņemamus panākumus. Vietējie nespēja atteikties no poligāmijas prakses un no fetišisma.

Izdarot kopsavilkumu pirmajiem Beninas evaņģelizācijas mēģinājumiem, priesteris Ballongs Ven Mevuda saka: „Tātad, XVIII gadsimta sākumā Ouidahā bija sastopami tikai eiropiešu izcelsmes kristieši, daži melnādainie vergi un daži metisi, kuri strādāja eiropiešu nodibinātajos komercuzņēmumos. Gadījās arī pa kādam tēva Celestīna nokristītam bērnam, kurš kļūdams pieaudzis, kristietību vairs nepraktizēja.”

Tai pašā laikā, kad notika pirmie centieni evaņģelizēt Ouidahu, uz ziemeļaustrumiem no tās, Alladas zemēs, darbojās spāņu misionāri. Tie tika atsūtīti pēc šo zemju karaļa prasības. Tā dēvētā „Vergu krasta” karalis, vēlēdamies būt progresīvs, pats mēģināja dibināt kontaktus starptautiskā līmenī. 1670. gadā viņš pieņēma pie sevis Francijas karaļa Ludviķa XIV pārstāvi un atbildes vizītē uz Parīzi nosūtīja arī savu sūtni, metisu Mateo Lopezu. Uz Spāniju, savukārt, devās melnādains sūtnis vārdā Bans. Tika slēgtas komerciālas vienošanās un lūgts nosūtīt uz Alladu arī kristietības sludinātājus. Saskaņā ar kongregācijas Propaganda Fide piekrišanu, 1660. gada februārī darbu Alladā uzsāka 10 spāņu kapucīni un 2 laji.

Taču misionāri neguva panākumus arī šeit. Līdz ar holandiešu vergu tirgotāju aizbraukšanu, atklājās, ka Alladas karalis nebūt nebija vēlējies pieņemt kristietību, bet priesteru klātbūtni nodrošinājis tikai tādēļ, lai iespējamo nemieru brīdī novērstu satracināto ļaužu ienaidu. Kapucīni atstāja Alladu, lai meklētu ticības piekritējus citviet.

Neraugoties uz jau pieminētajiem un citiem mēģinājumiem evaņģelizēt Beninas zemes, par patieso evaņģelizācijas aizsākumu var uzskatīt tikai 1861. gada 16. aprīli, dienu, kad Ouidahas krastos atkal izcēlās divi priesteri – spānis Fransisko Fernandezs un itālis Frančesko Borgero no Āfrikas Misiju biedrības. Viņiem bija uzticēta tikko nodibinātā Dahomejas apustuliskā vikariāta vadība. Priesteri atrada ap 800 kristīto Ouidahā un apmēram tikpat daudz Agouē.

I. Šteinerte/VR