Austrija: drosmīgā patiesības aizstāvja beatifikācija

Svētdien, 13. novembrī svētīgo kārtā tika iecelts austriešu priesteris-moceklis Karls Lamperts. Vācu reiha laikā viņš bija Tiroles bīskapa sekretārs un augstākais Austrijas Baznīcas ranga priesteris, kuru nogalināja hitlerieši.

Beatifikācijas svinību laikā jaunais svētīgais tika raksturots kā taisnīgs, bet vienlaikus dziļas, nesatricināmas ticības cilvēks, kurš aizstāvēja vājākos un vajātos un drosmīgi pauda Baznīcas nostāju. Feldkirhas diecēzes bīskaps Elmars Fišers pauda cerību, ka šī beatifikācija būs labs impulss jauniešiem. Lamperts nedzīvoja, sekojot pūlim, bet gan noformulēja savu personīgo viedokli un bija gatavs pretoties. Savukārt bīskaps Klauss Kongs, kurš 1998. gadā uzsāka Lamperta beatifikācijas procesu diecēzē, atzina, ka – jo vairāk iedziļinājies jaunā svētīgā personā, jo vairāk tā viņu aizrāvusi. Kā īpašu ticības liecību, kas aktuāla arī mūsdienās, bīskaps minēja priestera īsi pirms nāves rakstītās vēstules.

Karls Lamperts ir dzimis 1894. gadā. 24 gadu vecumā viņš saņēma priesterības sakramentu un sāka kalpot dzimtajā pilsētā. Septiņpadsmit gadus vēlāk pēc kanonisko tiesību studijām Romā Lamperts sāka strādāt Baznīcas tiesā. 1938. gadā Austrija anšlusa rezultātā tika pievienota Trešajam reiham. Priesteris Lamperts tobrīd bija diecēzes tiesas priekšsēdētājs, bet 1939. gadā tika iecelts par Insbrukas-Feldkirhas apustuliskās administrācijas Tirolas daļas jaunā bīskapa Paula Ruša sekretāru. Esot šajā amatā, viņš ļoti ātri nonāca konfliktā ar Hitlera režīma vietējo pārvaldnieku un gestapo priekšnieku.

Viņam tika pārmesta atteikšanās pakļauties pavēlei baznīcās izvietot hitleriskā režīma simboliku. Otrs pārmetums bija saistits ar Lamperta sagatavoto ziņojumu apustuliskajai nunciatūrai, kura bija norādījis, ka režīms iejaucas Baznīcas lietās. Trešais iemesls bija nogalinātajam priesterim Ottonam Neurureram (Jānis Pāvils II viņu beatificēja 1996. gadā) veltītajā nekrologā minētie vārdi „nekad neaizmirsīsim, kā viņš nomira”. Par šīm darbībām Lamperts nonāca cietumā, bet pēc tam koncentrācijas nometnēs – Dahavā un Zahsenhausenā.

1940. gada 16. augustā Lamperts tika atbrīvots, tomēr dzimtajā pusē atgriezties nevarēja. Viņš apmetās pie klostermāsām Ščecinā, kur katru viņa soli kontrolēja hitlerieši. Jaunajā kalpošanas vietā viņš veica pastorālo darbu plašā apkaimē, rūpējās par slimajiem un vajadzībās nonākušajiem, kā arī poļu strādniekiem, kas šeit bija atsūtīti uz piespiedu darbiem.

Viņa draudze atradās netālu no Pēnemindes, kur Trešā reiha laikā tika ražotas V1 un V2 raķetes. Lamperts vietējā kapelā regulāri turēja Svēto Misi, tikās ar klostermāsām un atsevišķiem ticīgajiem. Neskatoties uz varas noteiktiem aizliegumiem, klausījās Londonas Radio un komentēja tur iegūto informāciju. Tā kā savu darbību īpaši neslēpa, tad vietējā vara drīz vien viņu atzina par vainīgu informācijas nopludināšanā par jauno ieroci, kas tiek ražots raķešu poligonā.

1943. gada 4. februārī hitlerieši īstenoja akciju „Fall Stetin”, kuras laikā tika arestētas apmēram 40 personas: garīdznieki, klostermāsas un laji. Viņu vidū bija arī priesteris Lamperts, kurš tika apsūdzēts spiegošanā Alianses labā. Apcietinājumā viņu spīdzināja, tomēr no ticības priesteris neatteicās, lai gan tādā veidā būtu izglābis savu dzīvību. 20. decembrī viņam pirmo reizi piesprieda nāves sodu, kas formālas nolaidības dēļ tika atlikts. Tāpēc viņš kara tiesas priekšā stājās vēlreiz, kas iepriekš izteikto spriedumu apstiprināja. 1944. gada 13. novembrī viņam tika izpildīts nāves sods. Priesteris Lamperts nomira ar vārdiem „Jēzus un Marija” uz lūpām.

I. Puce / VR, Kai