Visu svēto diena. Tās ieviešana Baznīcas kalendārā
Visu Svēto diena ir viena no lielākajām svētku dienām Baznīcā. Tā ir ieviesta, lai
godinātu visus svētos – zināmos un nezināmos, kanonizētos un nekanonizētos. Pāvests
Urbāns IV (1261-1264) ir atzinis, ka šī diena ir izdevīgs brīdis, lai novērstu trūkumus
svēto piemiņas kalendārā. Kristietības sākumos ticīgie bija raduši atzīmēt mocekļu
nāves dienu, ja iespējams, tieši viņu moceklības vietā. IV gadsimtā mocekļu atceres
svinības sāka pieņemt plašākus teritoriālos mērogus, piedaloties arī kaimiņu diecēzēm.
Sākās apmaiņa ar svēto relikvijām, to sadalīšana sīkākos fragmentos, notika kopējas
svinības. Par to liecina piemēram, Bazila no Cēzarejas ielūgums, kas adresēts bīskapiem
Pontas provincē. Bieži vien vairāki kristieši moceklību izcieta vienā dienā. Tas dabiski
veda pie kopējas atceres dienas.
Vajāšanās, kas notika pēc imperatora Diokleciana
pavēles, mocekļu skaits daždien bija tik liels, ka atsevišķu atceres dienu Baznīcas
kalendārā katram nebija iespējams atvēlēt. Taču Baznīca, vēloties pagodināt katru
mocekli, nozīmēja vienu dienu visiem. Agrākā liecība par to ir rodama Antiohijā, kur
visu mocekļu godināšana notika svētdienā pēc Vasarsvētkiem. Liecības par kopēju atceres
dienu rodamas arī svētā Efrēma no Sīrijas sprediķī 373. gadā, kā arī svētā Jāņa Hrizostoma
74. homīlijā, kas teikta 407. gadā.
Sākumā tikai mocekļiem un svētajam Jānim
Kristītājam bija atvēlēta speciāla piemiņas diena. Citi svētie tika pievienoti pakāpeniski
un to skaits sāka palielināties, kad Baznīca ieviesa regulāras kanonizāciju svinības.
Taču jau 411. gadā kaldiešu kalendārā, piektdienā pēc Lieldienām, bija rodama atzīme
Commemoratio Confessorum, jeb ticības apliecinātāju atcere. Rietumu Baznīcā
pāvests Bonifācijs IV 609. vai 610. gada 13. maijā konsakrēja visu Romas dievību templi
Panteonu, turpmāk novēlot to Jaunavas Marijas un visu mocekļu godam. Savukārt, pāvests
Gregors III sava pontifikāta laikā, kas ilga no 731. līdz 741. gadam, svētā Pētera
bazilikā konsakrēja kapelu jau par godu visiem svētajiem, bet 1. novembri noteica
kā visu svēto piemiņas dienu. Taču universālās Baznīcas kalendārā Visu svēto dienu
1. novembrī ieviesa pāvests Gregors IV (827-844).
Interesanti, ka Visu svēto
diena tieši šai datumā – 1. novembrī, nav izvēlēta nejauši. Romas bīskaps ir uzklausījis
īru mūku kopienu, kas vēstīja par senajiem ķeltu svētkiem Samhainu. Arī tie tika atzīmēti
1. novembrī kā ķeltu jaunā gada sākums. Saskaņā ar ķeltu ticējumu, Samhaina svinību
dienā mirušajiem bija dota spēja atgriezties vietās, kuras viņi apmeklēja dzīves laikā.
Tāpēc viņu godam ķelti rīkoja līksmas izpriecas un ticēja, ka šādā veidā viņi satiek
ne vien savus senčus, bet saplūst arī ar savu pagātni un nākotni. Šis svētku aspekts
seno ķeltu zemēs netika izskausts arī līdz ar kristietības pieņemšanu, vēl jo vairāk
tāpēc, ka 2. novembrī Baznīca atceras mirušos.
Katrā ziņā, Visu svēto diena
ir prieka, cerības, ticības diena. Tā ir arī visu mūžībā aizgājušo mūsu svēto priekšgājēju
diena, priekšgājēju, kuri cerēja, cieta, kuri meklēja taisnību, kuri šķita zaudētāji,
taču patiesībā ir uzvarējuši. Tā ir arī to diena, kas nav atzīmēti Baznīcas kalendārā
un netiek godināti virs dievnamu altāriem, bet kuri pa šo zemi ir staigājuši klusi
un svētīgi, varbūt pat neviena nepamanīti, gandrīz kā uz pirkstgaliem. Taču savas
sirds klusībā viņi ir devuši skaistu mīlestības liecību Dievam un brāļiem. Varbūt
tie ir mūsu vecāki, draugi, varbūt mūsu māte, tēvs, vecvecāki…
Kurš ir īstais
svētuma ceļš, pa kuru arī mēs esam aicināti iet? Jēzus to ir norādījis savā Kalna
sprediķī. Kalna sprediķis ir Evaņģēlija sintēze, spogulis, kura priekšā ir jānostājas
katram Kristus māceklim. Kalna sprediķis ir kā kristietības Konstitūcija. Ja pieņemam,
ka valstij ir savi likumi, tad Kalna sprediķa svētības ir Dieva valstības likums.
Tam, kas šo likumu ievēro, ir ļauts ienākt mūžīgās valstības laimē. Dievs mūsu sirdī
ir ielicis arī tiekšanos pēc laimes. Dievs ir augstākais labums, svēts pār visiem
svētajiem. Lai kļūtu par Dieva bērniem, ir jābūt laimīgiem!