2011-11-01 19:33:58

Visu svēto diena. Tās ieviešana Baznīcas kalendārā


Visu Svēto diena ir viena no lielākajām svētku dienām Baznīcā. Tā ir ieviesta, lai godinātu visus svētos – zināmos un nezināmos, kanonizētos un nekanonizētos. Pāvests Urbāns IV (1261-1264) ir atzinis, ka šī diena ir izdevīgs brīdis, lai novērstu trūkumus svēto piemiņas kalendārā. Kristietības sākumos ticīgie bija raduši atzīmēt mocekļu nāves dienu, ja iespējams, tieši viņu moceklības vietā. IV gadsimtā mocekļu atceres svinības sāka pieņemt plašākus teritoriālos mērogus, piedaloties arī kaimiņu diecēzēm. Sākās apmaiņa ar svēto relikvijām, to sadalīšana sīkākos fragmentos, notika kopējas svinības. Par to liecina piemēram, Bazila no Cēzarejas ielūgums, kas adresēts bīskapiem Pontas provincē. Bieži vien vairāki kristieši moceklību izcieta vienā dienā. Tas dabiski veda pie kopējas atceres dienas.

Vajāšanās, kas notika pēc imperatora Diokleciana pavēles, mocekļu skaits daždien bija tik liels, ka atsevišķu atceres dienu Baznīcas kalendārā katram nebija iespējams atvēlēt. Taču Baznīca, vēloties pagodināt katru mocekli, nozīmēja vienu dienu visiem. Agrākā liecība par to ir rodama Antiohijā, kur visu mocekļu godināšana notika svētdienā pēc Vasarsvētkiem. Liecības par kopēju atceres dienu rodamas arī svētā Efrēma no Sīrijas sprediķī 373. gadā, kā arī svētā Jāņa Hrizostoma 74. homīlijā, kas teikta 407. gadā.

Sākumā tikai mocekļiem un svētajam Jānim Kristītājam bija atvēlēta speciāla piemiņas diena. Citi svētie tika pievienoti pakāpeniski un to skaits sāka palielināties, kad Baznīca ieviesa regulāras kanonizāciju svinības. Taču jau 411. gadā kaldiešu kalendārā, piektdienā pēc Lieldienām, bija rodama atzīme Commemoratio Confessorum, jeb ticības apliecinātāju atcere. Rietumu Baznīcā pāvests Bonifācijs IV 609. vai 610. gada 13. maijā konsakrēja visu Romas dievību templi Panteonu, turpmāk novēlot to Jaunavas Marijas un visu mocekļu godam. Savukārt, pāvests Gregors III sava pontifikāta laikā, kas ilga no 731. līdz 741. gadam, svētā Pētera bazilikā konsakrēja kapelu jau par godu visiem svētajiem, bet 1. novembri noteica kā visu svēto piemiņas dienu. Taču universālās Baznīcas kalendārā Visu svēto dienu 1. novembrī ieviesa pāvests Gregors IV (827-844).

Interesanti, ka Visu svēto diena tieši šai datumā – 1. novembrī, nav izvēlēta nejauši. Romas bīskaps ir uzklausījis īru mūku kopienu, kas vēstīja par senajiem ķeltu svētkiem Samhainu. Arī tie tika atzīmēti 1. novembrī kā ķeltu jaunā gada sākums. Saskaņā ar ķeltu ticējumu, Samhaina svinību dienā mirušajiem bija dota spēja atgriezties vietās, kuras viņi apmeklēja dzīves laikā. Tāpēc viņu godam ķelti rīkoja līksmas izpriecas un ticēja, ka šādā veidā viņi satiek ne vien savus senčus, bet saplūst arī ar savu pagātni un nākotni. Šis svētku aspekts seno ķeltu zemēs netika izskausts arī līdz ar kristietības pieņemšanu, vēl jo vairāk tāpēc, ka 2. novembrī Baznīca atceras mirušos.

Katrā ziņā, Visu svēto diena ir prieka, cerības, ticības diena. Tā ir arī visu mūžībā aizgājušo mūsu svēto priekšgājēju diena, priekšgājēju, kuri cerēja, cieta, kuri meklēja taisnību, kuri šķita zaudētāji, taču patiesībā ir uzvarējuši. Tā ir arī to diena, kas nav atzīmēti Baznīcas kalendārā un netiek godināti virs dievnamu altāriem, bet kuri pa šo zemi ir staigājuši klusi un svētīgi, varbūt pat neviena nepamanīti, gandrīz kā uz pirkstgaliem. Taču savas sirds klusībā viņi ir devuši skaistu mīlestības liecību Dievam un brāļiem. Varbūt tie ir mūsu vecāki, draugi, varbūt mūsu māte, tēvs, vecvecāki…

Kurš ir īstais svētuma ceļš, pa kuru arī mēs esam aicināti iet? Jēzus to ir norādījis savā Kalna sprediķī. Kalna sprediķis ir Evaņģēlija sintēze, spogulis, kura priekšā ir jānostājas katram Kristus māceklim. Kalna sprediķis ir kā kristietības Konstitūcija. Ja pieņemam, ka valstij ir savi likumi, tad Kalna sprediķa svētības ir Dieva valstības likums. Tam, kas šo likumu ievēro, ir ļauts ienākt mūžīgās valstības laimē. Dievs mūsu sirdī ir ielicis arī tiekšanos pēc laimes. Dievs ir augstākais labums, svēts pār visiem svētajiem. Lai kļūtu par Dieva bērniem, ir jābūt laimīgiem!

I. Šteinerte/Wikipedia







All the contents on this site are copyrighted ©.