Euharistijas svinības Berlīnes Olimpiskajā stadionā

Baznīca ir visskaistākā Dieva dāvana. Svētais Augustīns saka: „Katram ir tik daudz Svētā Gara, cik viņš mīl Kristus Baznīcu” – homīlijā teica Benedikts XVI. 22. septembra pēcpusdienā Berlīnes Olimpiskajā stadionā pāvests vadīja dievkalpojumu. Arhibīskaps Reiners Maria Voelki nosauca pāvesta vizīti par gadsimta notikumu. „Vācu pāvests Vācijas galvaspilsētā – tas ir notikums, ko visi gaidījām.” Arhibīskaps atzina, ka tikai katrs trešais Berlīnes iedzīvotājs pieder katoļu Baznīcai. Neskatoties uz ateisma garu, šodien daudzi cilvēki meklē Dievu. Berlīnē ir skaitliski lielas ebreju un musulmaņu kopienas, ar kurām Baznīca ved dialogu. „Tā ir mocekļu pilsēta. 20. gadsimtā nevienā citā Vācijas pilsētā mocekļa nāvē nav miruši tik daudz Kristus liecinieku kā Berlīnē,” – viņš sacīja.

Ieradies Berlīnes Olimpiskajā stadionā, pāvests ar panorāmas automašīnu apbrauca apkārt arēnai, lai sasveicinātos ar ticīgajiem. Ik pēc brīža viņš apstājās, lai svētītu bērnus. Benediktu XVI sagaidīja fanfāru skaņas un skaļi aplausi. Pāvests parakstījās viesu Zelta grāmatā. Berlīnes mērs Klauss Vovereits uzdāvināja viņam Brandenburgas vārtu miniatūru.

Benedikts XVI neslēpa prieku par vācu katoļu klātbūtni. Kristus dibinātajā Baznīcā viens otru atbalstām un palīdzam pārvarēt grūtības – teica Svētais tēvs, atzīstot, ka tomēr ne visiem ir pozitīvi uzskati par Baznīcu. „Daži, raugoties uz Baznīcu, pievērš uzmanību tikai tās ārējam aspektam – norādīja Benedikts XVI. – Šādā gadījumā Baznīca tiek uzskatīta par vienu no organizācijām, kas darbojas demokrātiskā sabiedrībā. Ja vēlāk tiek iegūta sāpīga pieredze, ka Baznīcā ir gan labas, gan sliktas zivis, ka kopā aug kvieši un nezāle, un, ja skatiens apstājas tikai pie negatīvām lietām, tad zūd apziņa par tās lielo un dziļo noslēpumu. Vienlaikus mazinās prieks par piederību vīnakokam, kas ir Baznīca. Daži, neredzot savu virspusējo un maldīgo ideju par Baznīcu īstenošanos, kļūst neapmierināti un sāk žēloties.”

Benedikts XVI skaidroja, ka, lai atgūtu Baznīcas patieso priekštatu, ir jāpārlasa Kristus līdzība par vīnakoku. Viņš nesaka: „Jūs esat vīnakoks”, bet gan „Es esmu vīnakoks un jūs – tā zari.” Šī līdzība norāda uz mūsu piederību Kristum un vienotību savā starpā. Lēmums piederēt Baznīcai ir katra kristieša eksistenciāla izvēle. Cik svarīga ir šī izvēle – turpināja pāvests – izsaka Kristus vārdi: „Tas, kas Manī nepaliek, to kā zaru izmet ārā, un tas sakalst. To paņem un iemet ugunī, un tas sadeg” (J 15,6).

Pāvesta vadītajā dievkalpojuma laikā dziedāja apvienotais koris. Liturģijā piedalījās 84 kardināli un bīskapi, 600 priesteri un vairāk nekā 70 tūkstoši ticīgo. Viesu vidū bija arī Vācijas prezidents Kristiāns Vulfs, kanclere Angela Merkele un daudzas citas amatpersonas. 1996. gada 23. jūnijā šajā pašā vietā Euharistiju svinēja Jānis Pāvils II. Tās laikā viņš pasludināja par svētīgiem divus nacisma upurus: priesteri Bernhardu Lihtenbergu un priesteri Kārli Leisneru.

S. Krivteža / VR