Pāvesta lūgšanu nodomi septembrī

Vispārējā nodomā Benedikts XVI aicina ticīgos lūgties par skolotājiem un docētājiem: Lūgsimies par visiem pasniedzējiem, lai viņi prot nodot tālāk patiesības mīlestību un ieaudzināt autentiskas morālās un garīgās vērtības.

Audzināt mīlestībā, atklāt patiesību, atrast vidusceļu starp brīvību un disciplīnu – tie ir daži autentiskai formācijai piederoši būtiski elementi. 2008. gada 21. janvārī parakstītajā vēstulē Romas diecēzei par jauno paaudžu steidzamo audzināšanas uzdevumu Benedikts XVI pasvītro, ka, lai izglītošana vainagotos ar panākumiem, nepieciešams mācīt pareizi izmantot savu brīvību. Attiecības starp skolotāju un skolēnu vispirms ir divu brīvību tikšanās. Audzinātājs ir patiesības un labā liecinieks. Protams, arī viņš ir vājš un var kļūdīties, bet viņš ir aicināts vienmēr tiekties dzīvot saskaņā ar to, ko māca. Tāpēc audzināšanas darbā liela nozīme ir atbildības sajūtai. Jābūt atbildīgam gan audzinātājam, gan arī, atbilstoši savam vecumam, bērnam, skolēnam un jaunietim.

Vēstulē Svētais tēvs atgādina, ka mums visiem rūp savu dārgo tuvinieku, bet jo īpaši, bērnu, pusaudžu un jauniešu labums. Mēs zinām, ka no viņiem būs atkarīga visas sabiedrības nākotne. Tādēļ esam aicināti pievērst lielu uzmanību jauno paaudžu formācijai, lai tās spētu atrast pareizos savas dzīves orientierus un prastu izšķirt labo un ļauno. Līdz ar to, esam aicināti rūpēties ne tikai par viņu fizisko, bet arī par morālo audzināšanu. Mūsdienās nav viegli nodot tālāk stingrus un drošus orientierus, uzvedības normas un vērtības, uz kurām var balstīt savu dzīvi.

Benedikts XVI pasvītro, ka audzināšanas darbā, pirmkārt, svarīga ir mīlestības pieredze. Bērnam jau savā ģimenē jāsaņem mīlestību. Bez tam, katram labam audzinātājam jāapzinās, ka viņam jādod kaut kas no sevis, jo tikai tā audzēknis varēs uzveikt egoismu un kļūs spējīgs patiesi mīlēt. Otrkārt, izglītošana neaprobežojas ar informācijas tālāk nodošanu. Audzinātājs ir aicināts atklāt patiesību. Viņam jāatklāj to patiesību, kas būs par ceļvedi visā turpmākajā dzīvē. Mūsu dzīves patiesības sastāvdaļa ir arī ciešanas. To jāņem vērā. Līdz ar to, ar pārāk lielo tendenci pasargāt jauniešus no visām grūtībām un sāpju pieredzes, mēs riskējam viņus izaudzināt, neskatoties uz visiem saviem labajiem nodomiem, par vājiem cilvēkiem, kuriem pietrūks nesavtības gara. Tāpēc spēja mīlēt cieši saistās arī ar spēju ciest un ciest kopā. Treškārt, audzināšanas darbā ir svarīgi atrast līdzsvaru starp brīvību un disciplīnu. Lai izveidotu jauniešos stingru raksturu un viņi kļūtu spējīgi tikt galā ar pārbaudījumiem, vajadzīga disciplīna. Audzinātājam jāpieprasa no viņiem uzvedības normu ievērošana. Tai pat laikā svarīgi audzināt tā, lai jaunieši prastu pareizi izmantot savu brīvību. Pāvests atgādina, ka laikā, kad bērns un pusaudzis aug, mums jāpieņem brīvības risks un jābūt gataviem vienmēr palīdzēt viņam izlabot kļūdas. Taču mēs nekad nedrīkstam viņam ļaut atkārtot tās pašas kļūdas, nedrīkstam izlikties, ka neko neredzam vai, kas būtu vēl sliktāk, atbalstīt viņa maldus. Tātad, audzināšanā ir svarīga morālā autoritāte. Mums jābūt patiesības un labā lieciniekiem, jādzīvo ar lielu atbildības sajūtu un jāiemāca atbildība jauniešos. Runa ir par personīgo atbildību, sabiedrības pilsoņa un Baznīcas locekļa atbildību, kā arī par atbildību Dieva priekšā.

Misionārais lūgšanu nodoms mūs aicina pievērst uzmanību Āzijas kontinentam, kas vēl joprojām ir misiju zeme šī jēdziena tradicionālajā izpratnē: Lai Āzijas kontinentā izkaisītās kristiešu kopienas ar dedzību sludina Evaņģēliju, liecinot par tā skaistumu ar savas ticības prieku.

Lai kristieši būtu dedzīgi un priecīgi Evaņģēlija skaistuma liecinieki, tie ir aicināti dzīvot Kristus mīlestībā. Nekad nenovēršot no Kunga savu skatienu, viņiem aizvien jāatkārto ticības mocekļu sauciens: „Mēs iepazinām un ieticējām, ka Dieva mīlestība ir mūsu vidū”. 2007. gada 3. decembrī, uzrunājot Korejas bīskapus un Ulanbatoras (Mongolija) apustulisko prefektu vizītes „ad Limina Apostolorum ietvarā”, Benedikts XVI atgādināja, ka uzturēt ticību dzīvu varam tikai tad, ja dzīvojam nemitīgā saiknē ar Jēzu Kristu. Šis jautājums ir īpaši aktuāls Āzijā. Uzticības Kristum un Baznīcai visspožākie liecinieki ir mocekļi. Viņi ir brālīgās komūnijas liecinieki. Šodien daudzus pārlieku piesaista materiālās lietas. Izplatās sekularizētās mentalitātes negatīvās sekas. Tādēļ Āzijas Baznīcas ganiem jābūt par cerības lieciniekiem, un tas nozīmē, ar lielu vērību rūpēties savu ticīgo vienotību ar Kristu. Šī vienotība un tikšanās ar Kristu notiek Baznīcā – norādīja Benedikts XVI.

Pāvests skaidroja, ka vienotības ar Dievu noslēpumā mēs ieejam caur Kristību. Šis iniciācijas sakraments nav nekāds sociālais rituāls vai laipna uzņemšana kopienā. Tie, kuri atdzimst ūdenī un Svētajā Garā, pārkāpj universālās Baznīcas slieksni un iekļaujas ticības dzīves dinamismā. Kristības sakraments ir Dieva dāvana un iniciatīva. Benedikts XVI norādīja uz kādu lielu problēmu, kas skar gan Āziju, gan arī citas zemes. Daudzi pieaugušie, kuri saņem Kristību, maz pamazām kļūst remdeni ticībā un attālinās no Baznīcas. Tāpēc pāvests aicināja bīskapus rūpēties par to, lai jaunkristīto sirdīs nepārstātu degt ticības liesma. Viņš piebilda, ka Baznīcas vienotības visaugstākā izpausme ir Euharistija. Līdz ar to, savās katehēzēs bīskapiem jāmudina ticīgos ņemt aktīvu dalību svētdienas Svētajā Misē. Dalības ņemšana Euharistijā piepilda mūs ar Kristus mīlestību un dod spēku būt par cerības lieciniekiem pasaulē.

J. Evertovskis / VR