Dienvidsudāna: 8. jūlijs – valsts proklamēšanas diena

„Tauta, kas tik ilgu laiku ir gaidījusi savu brīvību, deg nepacietībā to beidzot ieraudzīt” – Dienvidsudānas valsts proklamēšanas priekšvakarā stāsta Rumbekas diecēzes bīskaps Čezare Madzolari. Aprakstot svētku atmosfēru, kas valda viņa vadītajā diecēzē, itāliešu tautības bīskaps stāsta, ka pilsētas un lauki tiek dekorēti ar visdažādākajiem rotājumiem, notiek dziesmu un deju mēģinājumi. Cilvēki uz ielām dzied jaunās Republikas himnu. Visus – gan skolotājus, skolēnus, policistus un kareivjus vada tas pats prieka un pacilātības gars.

Valsts neatkarības svētki ilgs 5 dienas un tie notiks 10 Dienvidsudānas štatu administratīvajos centros. Bīskapam Čezare Madzolari uzticēts atklāt svinības Rumbekā ar lūgšanu Dievam.

„Kungs, paliec ar mums un dari mūs spējīgus atjaunot mūsu Jeruzalemi – mūsu jauno Dienvidsudānas Republiku no drupām,” teikts bīskapa ievadrunā. Rumbekas diecēzes ordinārijs aicina dienvidsudāniešus būt drosmīgiem un katram strādāt nācijas labā. „Jau iepriekš pateicamies par to, ko, mums palīdzot, darīs citas nācijas, taču mums jāsaprot, ka vissvarīgākais ir devums, ko varam dot paši. Tātad, neprasīsim, ko mūsu labā darīs citi, bet ko mēs paši ar savām rokām, sirdi un prātu varam dot Dienvidsudānai,” lasām tālāk bīskapa uzrunas tekstā.

Čezare Madzolari Dienvidsudānā ir nostrādājis jau 30 gadus. Ar vietējiem iedzīvotājiem viņš ir pārcietis gan pilsoņu kara bombardēšanas, gan sausumu un badu, gan cilvēku nolaupīšanas. „Šai mūsu zemē ir izliets pārāk daudz asiņu – 22 gadu laikā ir nogalināti 2 miljoni dienvidsudāniešu,” saka bīskaps-misionārs. Valsts proklamēšanas dienā viņš gatavojas novēlēt patriotu un mocekļu asinis Dievam, lūdzot no Viņa piedošanas žēlastību un spēju katru dienu meklēt mieru, brīvību un labklājību.

Dienu pirms Dienvidsudānas valsts proklamēšanas ir jāpiemin, ka 1993. gada 10. februārī Sudānu apmeklēja pāvests Jānis Pāvils II. „Tā bija intensīva diena, ko viņš pavadīja Hartumā, ar ārkārtēju drosmi runājot par dramatisko situāciju, par taisnību un brīvību ar Sudānas valsts vadītājiem,” atceras jezuītu tēvs Federiko Lombardi, kas toreiz žurnālistu delegācijas sastāvā bija devies līdzi Svētajam tēvam. Pāvesta teikto ar milzīgu entuziasmu pieņēma katoļticīgie sudānieši, lielākoties tie, kas bija izkaisīti Dienvidsudānā, bēgot no vardarbības un pilsoņu kara.

Uzrunājot Sudānas valdību, Jānis Pāvils II vēlēja, lai sudānieši, būdami brīvi savā izvēlē, atrod tādu konstitucionālo formulu, kas ļauj pārvarēt pretrunas un konfliktus, un respektēt katras kopienas specifiku. „Miljoniem nevainīgu cilvēku milzīgās ciešanas liek man izteikt solidaritāti ar vājajiem un neaizsargātajiem, kas vēršas pie Dieva, lūdzot palīdzību, taisnību, cilvēka cieņas respektu, cilvēka pamattiesības, brīvību ticēt un praktizēt savu ticību bez bailēm un diskriminācijas. No visas sirds ceru, ka mana balss sasniegs brāļus un māsas Sudānas dienvidos. Pārmaiņu vēji, kas pūš Āfrikā, prasa jaunas ekonomiskās un politiskās organizācijas struktūras, tādas struktūras, kas patiešām respektē cilvēka cieņu un tiesības,” teica Jānis Pāvils II.

Kopš tā laika ir pagājuši 18 gadi, ir gājuši bojā 2 miljoni cilvēku un 4 miljoniem nācies atstāt savas mājas. 8. jūlija priekšvakarā Dienvidsudānas galvaspilsētā Džubā jau ir ieradušies gan Apvienoto Nāciju, gan Svētā Krēsla pārstāvji, lai būtu liecinieki jaunās valsts dzimšanai.

„Neraugoties uz bagātīgajiem zemes resursiem, sākumā tā būs viena no nabadzīgākajām pasaules valstīm, kurai neizpaliks dažādas problēmas, taču tās iedzīvotāji un visi, kas tos atbalsta, cer, ka varēs uzcelt brīvības un miera nākotni,” raksta tēvs Lombardi. „Ārkārtējā Sudānas tautu vitalitāte, kas tai vakarā Hartumā uzplauka ap Jāni Pāvilu II, nav izsīkusi, taču tai ir vajadzīga starptautiskā un ekleziālā solidaritāte, lai spētu ziedēt. Neļausim tai apsīkt,” aicina priesteris.

I. Šteinerte/VR