Apustuļu Pētera un Pāvila svētku svinības Vatikānā
„Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem” – ar šiem vārdiem Benedikts XVI
šodien vērsās pie jaunajiem arhibīskapiem metropolītiem, kuru vidū bija arī Rīgas
arhidiecēzes vadītājs Zbigņevs Stankevičs. Apustuļu Pētera un Pāvila svētkos, 29.
jūnijā, pāvests Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības. Tajās piedalījās
41 pēdējā gada laikā nominētais arhibīskaps un Konstantinopoles ekumēniskā patriarhāta
delegācija. Homīlijā Benedikts XVI atskatījās uz savu pirms 60 gadiem notikušo ordināciju
un pievērsās garīgo ganu cēlajam kalpošanas uzdevumam, kura pamats ir mīlošā draudzības
saikne ar Jēzu. Vārdos „Es jūs vairs nesaucu par kalpiem, bet par draugiem” ir ietverta
pilna priesteriskās dzīves programma – viņš pasvītroja. Arhibīskapi metropolīti no
pāvesta rokām saņēma palliju.
Benedikts XVI skaidroja, ka draudzība ir savstarpēja
domu un gribas vienotība. Kungs pazīst katru no mums personīgi. Viņš zina manu vārdu,
bet vai es Viņu pazīstu? Draudzība, ar kādu Viņš nāk man pretī, ir man adresēts aicinājums
tiekties Viņu iepazīt aizvien labāk. Tas ir aicinājums iepazīt viņu aizvien vairāk
caur Svētajiem Rakstiem, sakramentiem, lūgšanu, svēto sadraudzību un tiem cilvēkiem,
ko satieku savā ikdienā. Turklāt draudzība neaprobežojas tikai ar pazīšanu, tā ir
gribas vienotība. Pāvests atgādināja, ka Dieva griba nav kaut kas ārējs un svešs,
kurai es pakļaujos vairāk vai mazāk brīvprātīgi, vai vispār nepakļaujos. Nē, es draudzīgi
saskaņoju savu gribu ar Viņējo, Viņa griba kļūst arī par manējo un tādā veidā es kļūstu
tas, kas patiesībā esmu. Svētais tēvs norādīja, ka runājot par draudzību, Kungs piemin
arī vēl kādu elementu, proti, Viņš par mums atdod savu dzīvību.
Evaņģēlijā
lasām, ka Jēzus sūta mācekļus, lai viņi ietu un nestu paliekošus augļus. Pirmā norāde,
ko Kungs dod saviem mācekļiem jeb draugiem saistās ar došanos ceļā. Kristus sekotājam
jādodas ceļā, jāiziet no sevis un jāiet pretī citiem. Arī Dievs izgāja, tas ir, Viņš
atstāja savu godības mitekli un devās mūs meklēt, lai dotu mums savu gaismu un savu
mīlestību. Jēzus māceklis ir aicināts nest Evaņģēliju citiem, lai tas visu pārņem
un lai cilvēki atveras Debesu valstībai. Savukārt īstais paliekošais auglis, ko Kungs
sagaida no mums, ir mīlestība – norādīja Benedikts XVI. Tomēr mīlestība nav tikai
maigas jūtas. Tā ietver sevī pacietību, pazemību, gribas briedumu un prasmi saskaņot
savu gribu ar sava drauga Kunga Jēzus gribu. Mīlestība ietver sevī patiesumu un taisnīgumu.
Tikai tad tā kļūst par paliekošu un nobriedušu augli. Mīlestība prasa, lai mēs būtu
uzticīgi Kristum un Viņa Baznīcai. Savukārt par šo uzticību nereti nākas maksāt ar
ciešanām. Taču tādā veidā vairojas mūsos patiesais prieks.
Homīlijas noslēgumā
Benedikts XVI skaidroja, ka pallija uzlikšana simbolizē Kristus „saldo jūgu”, kas
gulstas uz Baznīcas ganu pleciem. Šo jūgu var pielīdzināt draudzībai. Tas ir salds
un viegls, jo ir draudzības jūgs. Reizē tas prasa, lai Evaņģēlija kalps izpildītu
Kristus gribu, kas ir patiesības un mīlestības griba. Pallijs ir no svētītā jēra vilnas
darināta plecu lente, kas atgādina par Labo Ganu – Kristu, kurš uz saviem pleciem
nes nomaldījušos avi. Reizē tas ir aicinājums rūpēties par arhibīskapam uzticētajiem
cilvēkiem, ganīt savu ganāmpulku un vest to pie Kristus. Pallijs simbolizē arī Baznīcas
ganu vienotību ar apustuli Pēteri un viņa pēctečiem.