"Kā dzīvot, un kas ir jādara, lai dzīvotu" – pāvesta tikšanās ar Sanmarīno-Montefeltro diecēzes jauniešiem

„Jūtu to prieku un entuziasmu, kas ir raksturīgs jūsu vecuma cilvēkiem!” ar šiem vārdiem Benedikts XVI vērsās pie Sanmarīno-Montefltro diecēzes jauniešiem, kas bija sapulcējušies Pennabili Viktora Emanuela laukumā. No Sanmarīno pāvests uz šejieni atlidoja helikopterā. Tikšanās sākās neilgi pirms 19 00.

Svētais tēvs atgādināja Evaņģēlija fragmentu, kurā vēstīts par jaunekli, kas redzot Kungu, steidzās viņu satikt, lai pajautātu ko darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvi (sal. Mk 10,17). Svētais tēvs paskaidroja, ka „mūžīgā dzīve”, par kuru tiek runāts Evaņģēlijā, nenozīmē tikai dzīvi pēc nāves, bet gan to, kā jādzīvo tagad, tūlīt, lai iemantotu dzīvi, ko vēlāk dzīvot arī mūžībā. Tātad, jauneklis Evaņģēlijā vaicā par ikdienas dzīvi, kurai būtu jēga, pilnība un patiesība. Pāvests akcentēja, ka cilvēks nevar dzīvot, nemeklējot patiesību par sevi – kas es esmu, kādam mērķim man jādzīvo. Tā ir patiesība, kas liek pavērties apvārsnim un iet tālāk par to, kas ir materiāls. Tā nav bēgšana no realitātes, bet gan cenšanās dzīvot to nevis paviršā veidā, bet gan bagātīgāk, jēgpilnāk, cerīgāk un patiesāk.

Pāvests aicināja jauniešus nebaidīties uzdot sev fundamentālus jautājumus par dzīves jēgu un vērtību, un neapstāties pie daļējām un tūlītējām atbildēm, kas var dot īslaicīgas laimes un skurbuma sajūtu, taču neved pie patiesa dzīves prieka. Benedikts XVI piebilda: „Viena no ilūzijām, kas tika radītas vēstures gaitā, ir uzskatīt, ka zinātnes un tehnikas progress varētu dot atbildes un risinājumus visām cilvēces problēmām. Taču redzam, ka tas tā nav. Ja arī tas būtu iespējams, nekas un neviens nespētu izdzēst visdziļākos jautājumus par dzīves un nāves nozīmi, par ciešanu nozīmi, par visu, jo šie jautājumi ir ierakstīti cilvēka dvēselē, viņa sirdī, un tie ir pārāki par vajadzību sfēru. Arī zinātnes un tehnikas progresa ērā, kas mums tik daudz ir devusi, cilvēks ir un paliek tāda esamība, kas vēlas vairāk, vairāk par ērtībām un labklājību. Viņš paliek esamība, kas ir atvērta uz savas eksistences integrālo patiesību. Tā nevar apstāties pie materiālajām lietām vien, bet paveras pret daudz plašāku apvārsni.”

Pāvests teica, ka vienmēr pastāv risks palikt par lietu, par tūlītējā, relatīvā un noderīgā cietumniekiem, tai pašā laikā zaudējot garīgo dimensiju. Runa nav vis par prāta noniecināšanu, vai par atteikšanos no zinātnes progresa, bet gan par to, ka cilvēks nav radīts tikai ar „horizontālo” dimensiju, viņam pieder arī „vertikālā” dimensija. Zinātniskie dati un tehnoloģiskie instrumenti nespēj aizvietot dzīvi, nozīmes un brīvības horizontus, to bagātību, ko dod draudzības un mīlestības attiecības.

Benedikts XVI aicināja jauniešus nebaidīties no smagām situācijām, no krīzes brīžiem, no dzīves pārbaudījumiem, jo Kungs viņus pavada un ir ar viņiem. Svētais tēvs aicināja arī nepadoties individuālisma un egoisma loģikai, un novēlēja, lai viņi smeļas piemēru no tādiem svētiem un svētīgiem jauniešiem kā Terēze no Bērna Jēzus, Domeniko Savio, Marija Goretti, Pjerdžordžo Frassati, no sava novadnieka Alberto Marvelli, un daudziem citiem, kas savā dzīvē ir atraduši atbildi uz jautājumu – kā dzīvot un kas ir jādara, lai dzīvotu.

Pēc tikšanās ar jauniešiem pāvests atvadījās no vietējām pašvaldības un ekleziālajām autoritātēm un helikopterā atgriezās Vatikānā.

I. Šteinerte/VR