Pontifikāts, kas Baznīcu izveda plašajā pasaulē

2011. gada 1. maijā altāru godā ir iecelts jauns svētīgais. Ar savu neparasto harizmu, kas izrietēja no dziļas mīlestības uz Dievu un cilvēkiem, viņš ir iekarojis neskaitāmas sirdis visā pasaulē. Kopā ar franču publicistu Bernāru Lekomtu vēlreiz garā mēģināsim pārstaigāt svētīgā Jāņa Pāvila II dzīves un darbības gaitas, un aplūkot faktorus, kas veidojuši šo diženo personību. Tikko izdotajā grāmatā „Le Roman des papes. De la Révolution française à nos jours”, autors ir iekļāvis nodaļu „Polijas tautas dēls. Karola Vojtilas izcelsme un formācija”. Lekomts aplūko virkni kultūrvēsturisko apstākļu, kas sekmējuši nākamā pāvesta cilvēcisko, priesterisko un pilsonisko briedumu dzimtajā Polijā, un vēlāk atstājuši paliekošu iespaidu uz universālās Baznīcas gana misiju. Jānim Pāvila II veltītajā grāmatas nodaļā tās autors Bernārs Lekomts stāsta :

„Un lūk, kardināli ievēlēja jaunu Romas bīskapu! Viņš bija atbraucis no tālas zemes. Svētā Pētera laukums, 1979. gada 18. oktobris. Ļaužu pūlis dārdina aplausus. Dažas minūtes pirms tam, no Svētību balkona kardināls Perikle Feliči pasludināja ievēlētā vārdu: „cardinalem Wojtila!” Iestājās pārsteiguma brīdis. Kas viņš ir? No kurienes? Varbūt no Āfrikas? Nē, no Polijas!

Krakovas arhibīskapa vārds bija tikpat kā nepazīstams. Taču pārsteigumu vēl vairāk papildināja fakts, ka pāvests nebija itālis. Kardinālu kolēģija bija pārrāvusi senu, piecus gadsimtus ilgušu tradīciju. Tikai vēlāk, redzot Jāni Pāvilu II speram pirmos soļus pāvesta kārtā, vērīgi novērotāji saprata, ka jaunais Romas bīskaps ne tikai nebija itālis, bet viņš bija austrumeiropietis, polis.

Karols Vojtila piedzima 1920. gada maijā, laikā, kad viņa dzimtene tikko bija atguvusi neatkarību no 120 gadus ilgušās ārzemju kundzības. Kapteiņa dēls Karols Vojtila izauga Jozefa Pilsudska kulta garā. Pilsudskis uzvarēja Vistolas kaujā 1920. gada augustā. Nākamais pāvests bija iekļauts patriotisma un nacionāla entuziasma gaisotnē. „Mana zeme ir izdzīvojusi, tikai pateicoties tās kultūrai,” 60 gadus vēlāk, UNESCO sanāksmē teiks Jānis Pāvils II. Viņš apzinājās, ka kultūra nav ekonomisku spēku produkts, kā to apgalvo marksisti, bet gan cilvēka mentalitātes rezultāts. Viņš apzinājās arī, ka dabiskā cilvēku kopiena, tauta, nācija, vispirms jau ir kultūras realitāte. „Domājot par visām kultūrām, vēlos skaļā balsī paziņot: „Lūk, Cilvēks!” piebilda pāvests jau minētās prestižās sanāksmes dalībniekiem 1980. gadā.

Nav jābrīnās, ka šis pāvests nemitīgi sludināja nacionālo realitāti, līdz pat ierosinājumam Apvienoto Nāciju organizācijai izstrādāt Tautu tiesību hartu. „Nav cilvēka tiesību tur, kur tautas tiesības tiek pārkāptas,” viņš teica. Nav jābrīnās arī, ka viņš piešķīra īpašu vērtību katras tautas vēsturei. Eiropas tautām viņš atgādināja par to kristīgajām saknēm. Sava pontifikāta laikā viņš svinēja svētās Elizabetes no Ungārijas, svētā Kazimira, svētā Metodija, svētā Vladimira, svētā Klodviga un citu izcilu Eiropas svēto nozīmīgas gadskārtas.

Šis pāvests, kurš Romā ieradās no zemes, kurai totalitārais režīms vēlējās atņemt vēsturi, netaupīja spēkus, lai mudinātu eiropiešus neslēpt savas kristīgās saknes. Tā, Santjago de Kompostellā, 1982. gada novembrī viņš teica: „Es, Romas bīskaps un universālās Baznīcas gans, no Santjago ar mīlestību saucu tevi, Eiropa, – no jauna atrodi sevi! Esi tu pati! Atrodi savus sākumus! Atdzīvini savas saknes! No jauna dzīvo saskaņā ar autentiskajām vērtībām, kas darīja godpilnu tavu vēsturi!”. Tikai patiess savas tautas dēls varēja izteikt šādu aicinājumu!

Polija nav zeme kā visas citas. Laikā, kad Vadovicē, Rietumu Galīcijā, auga mazais Karols, Polija bija vienīgā zeme pasaulē, kurā dzīvoja tik daudz ebreju. Tā bija lēmusi Eiropas vēsture. Karola labākais draugs Ježi Klugers bija ebrejs. Ebreji bija arī daudzi viņa futbola spēļu un teātra biedri – Goldbergers, Selingers, Cvaigs, Beers utt. Kad Polija 30. gados valstiskā līmenī pieslējās antisemītu uzskatiem, Karols izjuta to kā postošu indi. Tie bija piketi pie ebreju veikaliem, uzbrūkoši apvainojumi, ierobežojumi un liegumi universitātēs utt. 1945. gadā, kad tika atbrīvoti Aušvicas koncentrācijas nometnes ieslodzītie, netālu no Krakovas, kur Vojtila bija dzīvojis visus kara gadus, viņš ar šausmām visā pilnībā atklāja, cik tālu savā neprātā, ienaidā un vardarbībā bija nonākuši nacisti.

Nav jābrīnās arī, ka pēc ievēlēšanas par pāvestu 1978. gadā, poļu tautības pāvests uzsāka ilgo un sarežģīto izlīgšanas procesu starp kristiešiem un ebrejiem. 1986. gadā viņš apmeklēja Romas lielo sinagogu, Vatikāns viņa pontifikāta laikā atzina Izraelas valsti. 2000. gadā Jānis Pāvils II veica neaizmirstamo ceļojumu uz Svēto Zemi, kur lūdzās Raudu mūra priekšā un apmeklēja Jad Vašem – holokausta piemiņas muzeju. Nez vai itāļu, afrikāņu, brazīliešu, vai franču tautības pāvests ar tādu mērķtiecību censtos panākt ebreju un kristiešu piedošanu un samierināšanos? Jānis Pāvils II pie ebrejiem vērsās ar dižā poļu dzejnieka Mickeviča vārdiem „lielie brāļi”.”

1930. gada 1. septembrī Polijas liktenī tika pavērta jauna traģiska lappuse – nacistu invāzija, līdz ar kuru sākās arī II Pasaules karš. Students Krakovas universitātē, Karols, kopā ar tēvu bēga uz Austrumiem, taču abiem nācās atgriezties, saskaroties ar Sarkano Armiju, kas tikko bija ienākusi Polijā. Atgriežoties Krakovā, jaunajam Vojtilam nācās kļūt par deportāciju, eksekūciju un ikdienas terora liecinieku. Neviena cita zeme nav piedzīvojusi piecus šādu briesmu gadus, kā Polija. Karola tēvs to visu nespēja pārdzīvot un 1941. gadā aizgāja no šīs pasaules.

Šīs dramatiskās vēstures priekšā var apbrīnot faktu, ka pāvests Jānis Pāvils II visiem saviem spēkiem, dienu pēc dienas, nolēma cīnīties par mieru. Sākot ar savu pirmo konkrēto rīcību Čīles un Argentīnas konflikta risinājumā 1979. gadā, līdz pat daudzajiem, taču, diemžēl, bez sekmēm palikušajiem pūliņiem apturēt ASV invāziju Irākā 2003. gadā. Cīņā par mieru viņš iesaistīja arī visu pasaules reliģiju pārstāvjus. 1986. gadā Jānis Pāvils II sasauca vēl nebijušu reliģisko līderu tikšanos Asīzē.

Tikko bija noslēdzies II Pasaules karš, kad sākās otrs XX gadsimta totalitārisms, kurš skāra arī Poliju. Tas bija komunistu režīms. Priesteris, pēc tam bīskaps, Karols Vojtila nespēja atturēties no politiskās cīņas pat tad, kad uzzināja, ka komunisti ir apcietinājuši Polijas Baznīcas primasu, kardinālu Stefanu Višinski. Kad Nova Hutas jaunā kvartāla iemītnieki 1963. gadā nolēma uzcelt baznīcu, neraugoties uz komunistu pretestību, bīskaps Karols Vojtila celebrēja Svēto Misi zem klajas debess.

„Arhibīskaps un kardināls, nākamais pāvests Jānis Pāvils II maz pamazām izveidoja cilvēktiesību teoloģiju, kas sakrita ar visu to cilvēku ilgām, kuri Eiropas Austrumos domāja „citādāk”, nekā valsts vara un tās kalpi. Šis cilvēks, sākot no 1978. gada, savus vārdus un rīcību pavairoja visas pasaules līmenī. Viņš sāka ar encikliku Redemptor hominis, kuru pats rediģēja poļu valodā, un kas tika publicēta 1979. gada 4. martā. Ja rastos nepieciešamība izdarīt šī teksta kopsavilkumu pavisam nedaudzos vārdos, tie skanētu: „Priekšroka cilvēkam!” – katram cilvēkam, reālam cilvēkam, iemiesotam cilvēkam, kurš, kā bieži atgādināja pats Jānis Pāvils II, ir aicināts kļūt par „Baznīcas ceļu”. Vēlāk pāvests stāstīja, ka viņš šo encikliku ir „nesis sevī”, un ka tā atspoguļo visu to, ko viņš jau juta, stājoties pāvesta amatā.

Dažus mēnešus vēlāk, 1979. gada jūnijā, notika pirmais jaunā pāvesta ceļojums uz dzimteni. Tas bija ceļojums aiz dzelzs aizkara, kas sacēla īstu zemestrīci visā Eiropā, kas, ja tā var teikt, „bija sagriezta divos gabalos”. Pāvests atbalstīja arodbiedrību Solidarnosc, jo īpaši, pēc karastāvokļa ieviešanas Polijā 1981. gada decembrī. Vēlāk sekoja divas citas pastorālās vizītes 1983 un 1987. gadā, kā arī cerība, ko slāvu tautības pāvests izraisīja visās Austrumeiropas tautās – ieskaitot Baltijas valstis un Rietumukrainu.

Ievērojot šo aspektu, Jānim Pāvilam II tika pārmesta „atbrīvošanās teoloģija”, kas aizsākās Pueblā, Meksikā, tieši 1979. gadā. Taču, ir jāsaprot, ka šis pāvests nekad nav nodevis šo valstu apspiestos, bet pieprasījis vietējām Baznīcām, lai tās drošsirdīgi nostājas nabadzīgo pusē. Jānis Pāvils II nevarēja pieņemt, ka dažas Latīņamerikas pamatkopienas Evaņģēlija vārdā ir iekritušas klašu cīņā, ka priesteri kādu dienu var ķerties pie ieročiem un pavērst tos pret dažiem saviem bīskapiem, kuri bija apsūdzēti iztapšanā vietējiem diktatoriem. Lūk, tas pāvestam, kurš nācis no Austrumeiropas, nebija pat iedomājams.

Jānis Pāvils II bija un palika polis līdz pat savas dzīves beigām. Ja viņš nebūtu guvis izglītību dinamiskas un vienlaikus tradīcijai uzticīgas Baznīcas ietvaros, diez vai viņš pievērstu tik lielu uzmanību tādiem ritiem, kā Vissvētākā Sakramenta procesija, vai Rožukroņa skaitīšana? Vai viņš tik pārliecinoši nostātos pret priesteru laulībām un sieviešu priesterību? Visbeidzot, vai viņš tik dedzīgi aizstāvētu tradicionālās ģimenes vērtības? Jānis Pāvils II līdz pat beigām palika uzticīgs saviem priesteriskās formācijas gadiem un tajos iegūtajām vērtībām.

Visu savu dzīvi viņš piekopa Jaunavas Marijas kultu, kas ir tik dārgs visu ticīgo poļu sirdīm. Dieva Mātei viņš uzticēja arī savu pontifikātu, visu Baznīcu un pasauli. Pie Jaunavas Marijas, kas tiek godināta Žebžidovskas Kalvārijā, viņš lūgšanās kopā ar tēvu bija vērsies jau kopš agras bērnības, vēlāk nākamais pāvests svētceļoja uz Čenstohovu, kas ir dārga visiem viņa tautiešiem. Savas dzīves laikā Jānis Pāvils II apmeklēja arī Gvadalupes, Fatimas, Lurdas un daudzas citas svētvietas dažādās pasaules malās.

Vēl viens oriģināls viņa pontifikāta aspekts ir tas, ka Jānis Pāvils II ir beatificējis un kanonizējis vairāk cilvēku, nekā to darīja viņa priekšgājēji. Ideja par to, ka svētie ir paraugs visām tautām, viņam noteikti radās jau jaunības gados, kad viņš pats par saviem svētuma paraugiem izraudzījās svēto Jāzepu, svēto Jāni no Krusta, svēto Luī Mariju Grinjonu de Monforu, no kura aizguva savas dzīves un pastorālās kalpošanas moto – Totus tuus, kā arī daudzus citus svētos Baznīcas vēsturē. Vai tā nav Providences zīme, ka šī pāvesta beatifikācija sakrita ar Dievišķās žēlsirdības apustules, svētās Faustīnas Kovaļskas atceres dienu, kuru viņš pats pasludināja par svētu 2000. Jubilejas gadā?

Taču vislielākais paradokss, kas pavadīja visus Jāņa Pāvila II pontifikāta gadus, izriet no viņa tautības. Šis pāvests, kurš bija tik lepns par savu poļu izcelsmi un tik uzmanīgs pret visu tautu tiesībām, Baznīcu taisnīgā veidā pamudināja būt mazāk „romiskai”, bet aizvien universālākai. Vai itāļu tautības pāvests, lai arī kādi būtu viņa tikumi, varētu tik lielā mērā iemiesot pasaules katoļu kopienu, kurai gravitātes centrs šodien atrodas nevis ap Vidusjūras baseinu, bet gan dienvidu puslodē?

Pāvests, kurš nācis no Polijas, neatgriezeniskā veidā internacionalizēja Romas kūriju. Savu apustulisko ceļojumu laikā ārpus Romas, no kuriem vairāk nekā simts norisinājās ārpus Itālijas robežām – viņš personīgi līdzi sev veda Baznīcas pārvaldi uz katru planētas nostūri. Būdams divus gadu tūkstošus ilgas kultūras mantinieks un glabātājs, kā arī cilvēks, kuram rūp vairāk nekā miljards cilvēku lielas kopienas vienotība, pirmais poļu tautības pāvests vēsturē visas pasaules katoļiem lika ieiet trešajā gadu tūkstotī ar apziņu, ka Baznīcai vairāk nekā jebkad agrāk ir jābūt visu cilvēku Baznīcai.”

I. Šteinerte/VR/L’Osservatore Romano