Pirms sešiem gadiem pulcējāmies šajā laukumā, lai piedalītos
pāvesta Jāņa Pāvila II bēru dievkalpojumā. Zaudējuma sāpes bija dziļas, bet vēl dziļāka
bija sajūta par bezgalīgo žēlastību, kas apņēmusi Romu un visu pasauli, žēlastību,
kas bija kā mana mīļotā priekšgājēja visas dzīves, it sevišķi viņa ciešanu liecības
auglis. Jau tai dienā mēs sajutām paceļamies viņa svētuma smaržu un Dieva tauta dažādos
veidos pauda godbijību pret viņu. Tāpēc vēlējos, lai ar vajadzīgo cieņu pret tiesību
normām viņa beatifikācijas process varētu virzīties uz priekšu paredzētajā kārtībā.
Un lūk, ir pienākusi šī gaidītā diena, ir pienākusi ātri, jo tā ir paticis Kungam,
Jānis Pāvils II ir svētīgs!
Vēlos sirsnīgi sveikt jūs visus, kas uz šo priecīgo
notikumu tik lielā skaitā esat ieradušies Romā no visām pasaules malām – kardināli,
bīskapi un priesteri, oficiālās delegācijas, vēstnieki un amatpersonas, konsekrētās
personas un ticīgie laji; sūtu savu sveicienu arī visiem tiem, kas ir vienoti ar mums
ar radio vai televīzijas starpniecību.
Šī ir Lieldienu otrā svētdiena, kuru
svētīgais Jānis Pāvils II ir veltījis Dievišķajai Žēlsirdībai. Tāpēc šodienas svinībām
tika izvēlēts šis datums, jo saskaņā ar Dieva apredzību, mans priekšgājējs atdeva
savu garu Dievam tieši šo svētku vigīlijas vakarā. Turklāt, šodien ir maija – Jaunavai
Marijai veltītā mēneša pirmā diena, kā arī svētā Jāzepa, strādnieku aizbildņa, piemiņas
diena. Šie notikumi bagātina mūsu lūgšanu, palīdz mums, kas vēl esam svētceļnieki
laikā un telpā; vienlaikus Debesīs šie svētki - kopā ar eņģeļiem un svētajiem - ir
ļoti atšķirīgi! Tomēr, Dievs ir viens vienīgs un viens ir Kristus Kungs, kas kā tilts
savieno zemi un debesis, un mēs šajā brīdī jūtamies tām tuvāk, gandrīz vai piedalāmies
debesu liturģijā.
„Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet ir ticējuši!” (Jņ
20, 29). Šodienas evaņģēlijā Jēzus pauž šo svētību, ticības svētību. Tā mūs uzrunā
sevišķā veidā, jo esam šeit, lai svinētu beatifikāciju, vēl vairāk, jo šodien par
svētīgu tiek pasludināts pāvests, Pētera pēctecis, kas ir aicināts stiprināt brāļus
ticībā. Jānis Pāvils II ir svētīgs savas stiprās un augstsirdīgās, apustuliskās ticības
dēļ. Un tūlīt atceramies arī otro svētību: „Svētīgs esi Tu, Sīmani, Jonas dēls, jo
ne miesa, nedz asinis Tev to atklāja, bet mans Tēvs, kas ir debesīs” (Mt 16,17).
Ko Debesu Tēvs atklāja Sīmanim? Ka Jēzus ir Kristus, Dzīvā Dieva Dēls. Šīs ticības
dēļ Sīmanis kļūst par „Pēteri”, klinti, uz kuras Jēzus var celt savu Baznīcu. Jāņa
Pāvila II mūžīgā svētība, ko Baznīca šodien ar prieku pasludina, ir atrodama šajos
Kristus vārdos: „Svētīgs esi Tu, Sīmani!” un „Svētīgi tie, kas nav redzējuši, bet
ir ticējuši!” Ticības svētība, kuru arī Jānis Pāvils II saņēma kā dāvanu no Dieva
Tēva, Kristus Baznīcas celšanai.
Bet mūsu domas pievēršas citai svētībai, kas
evaņģēlijā ir pirms visām citām. Tā ir Jaunavas Marijas, Pestītāja Mātes svētība.
Viņai, kas tikko bija ieņēmusi Jēzu savā klēpī, svētā Elizabete saka: „Un svētīga
tu esi ticēdama, ka tas izpildīsies, ko Kungs tev sacījis” (Lk 1, 45). Marija
ir ticības svētības paraugs un mēs visi priecājamies, ka Jāņa Pāvila II beatifikācija
notiek Marijai veltītā mēneša pirmajā dienā, zem Viņas mātišķā skatiena, kura ar savu
ticību balstīja Apustuļu ticību, un turpina stiprināt viņu pēcteču ticību, it sevišķi
to, kuri ir aicināti sēdēt Pētera krēslā. Marija netiek minēta Kristus augšāmcelšanos
stāstos, bet Viņas klātbūtne ir apslēpta it visur, Viņa ir Māte, kurai Jēzus uzticēja
ikvienu no mācekļiem un visu kopienu. Uz Marijas iedarbīgo un mātišķo klātbūtni īpaši
norāda svētais Jānis un svētais Lūkass saistībā ar notikumiem, kas norisinās pirms
tiem, kuri minēti šodienas evaņģēlijā un pirmajā lasījumā – Jēzus nāves aprakstā,
kur Marija parādās krusta pakājē (Jņ 19, 25) un Apustuļu Darbu sākumā, kas
viņu rāda mācekļu vidū, kuri lūgšanā pulcējušies Pēdējo Vakariņu namā (Apd
1, 14).
Šodienas otrais lasījums arī stāsta par ticību, un tieši svētais Pēteris,
garīgā entuziasma pilns, norāda jaunkristītajiem viņu cerības un prieka iemeslus.
Vēlos piezīmēt, ka šajā lasījumā, savas Pirmās vēstules sākumā, Pēteris neizsakās
pavēles formā, bet gan īstenības izteiksmē. Viņš raksta: „Esat prieka pārpilni” un
piebilst: „Viņu jūs mīlat, lai gan neesat redzējuši, Viņam jūs tagad ticat, To neredzēdami,
un ticēdami priecāsieties neizsakāmā un apskaidrotā priekā. Kad jūs sasniegsiet savas
ticības gala mērķi – dvēseļu pestīšanu” (1 Pt 1, 6.8-9). Viss ir īstenības
izteiksmē, jo tā ir jauna realitāte, kas dzimusi Kristus augšāmcelšanā, realitāte,
kas sasniedzama ticībā. Psalmā dziedam „To ir darījis Kungs (118, 23) – un tas ir
brīnums mūsu acīs”, ticības acīs.
Dārgie brāļi un māsas, šodien mūsu acīs,
Augšāmceltā Kristus spožajā garīgajā gaismā, atspīd Jāņa Pāvila II mīlētais un godinātais
tēls. Šodien viņa vārds pievienojas to svēto un svētīgo pulkam, kurus viņš par tādiem
pasludināja sava gandrīz 27 gadus ilgā pontifikāta laikā, spēcīgi atgādinot universālo
aicinājumu uz augsto kristīgās dzīves mērķi - uz svētumu, kā to apstiprina Koncila
konstitūcija par Baznīcu Lumen gentium. Visi Dieva tautas locekļi – bīskapi,
priesteri, diakoni, ticīgie laji, konsekrētie brāļi un māsas esam ceļā uz debesu tēviju,
kur pirms mums ir devusies Jaunava Marija, sevišķā un pilnīgā veidā vienota ar Kristus
un Baznīcas noslēpumu. Karols Vojtila, vispirms kā palīgbīskaps, vēlāk kā Krakovas
bīskaps, piedalījās Vatikāna II koncila darbā un labi saprata, ka veltīt Marijai dokumenta
par Baznīcu pēdējo nodaļu nozīmēja likt Pestītāja Māti par katra kristieša un visas
Baznīcas svētuma atveidu un paraugu.
Šo teoloģisko skatījumu Jānis Pāvils II
atklāja jau jaunībā un vēlāk saglabāja un padziļināja visu dzīvi. Tas izpaužas bibliskā
ikonā, kurā redzam Krustā sisto un Viņam blakus Mariju, Viņa Māti. Šī aina ir atrodama
Jāņa evaņģēlijā (19, 25-27) un tā ir iekļauta Karola Vojtilas bīskapa un vēlāk pāvesta
ģerbonī – zelta krusts, „M” burts labajā pusē un devīze „Totus tuus”, kas sasaucas
ar svētā Luidži Marijas Griņjona de Monfora slaveno teicienu, kurā Karols Vojtila
atrada savas dzīves pamatprincipu – „Totus tutus ego sum et omnia mea tua sunt. Accipio
Te in mea omnia. Praebe mihi cor tuum, Maria – Es viss esmu tavs un viss, kas ir mans,
ir tavs. Tu esi viss mans labums. Dod man Tavu sirdi, ak Marija” (citāts no Svētās
Jaunavas patiesās godināšanas Traktāta, n. 266).
Savā testamentā jaunais svētīgais
rakstīja: „Kad 1978. gada 16. oktobrī kardinālu konklāvs ievēlēja Jāni Pāvilu II,
Polijas primass, kardināls Stefans Višinskis man teica: „Jaunā pāvesta pienākums būs
ievest Baznīcu trešajā gadu tūkstotī”. Un piemetināja: „Vēlreiz vēlos pateikties Svētajam
Garam par Vatikāna II koncila lielo dāvanu, kuram kopā ar visu Baznīcu, it sevišķi
kopā ar visiem bīskapiem, jūtos pateicību parādā. Esmu pārliecināts, ka vēl ilgi nākamajām
paaudzēm būs iespēja smelties no tām bagātībām, kuras šis 20. gadsimta koncils mums
ir sniedzis. Kā bīskaps, kas piedalījās koncilā no tā pirmās līdz pēdējai dienai,
vēlos uzticēt šo lielo mantojumu visiem, kuri ir un nākotnē tiks aicināti to īstenot.
No savas puses pateicos mūžīgajam Ganam, kas man ļāva kalpot šai lielajai lietai visos
mana pontifikāta gados.” Un kāda ir šī „lieta”? Tā ir tā pati, ko Jānis Pāvils II
pavēstīja savā pirmajā svinīgajā Misē Sv. Pētera laukumā ar neaizmirstajiem vārdiem:
„Nebaidieties! Atveriet, plaši atveriet durvis Kristum!” To, ko jaunievēlētais pāvests
pieprasīja no visiem, viņš pats darīja kā pirmais – atvēra Kristum sabiedrību, kultūru,
politikās un ekonomiskās sistēmas, ar giganta spēku, spēku, kas viņam nāca no Dieva,
mainot virzienu tendencei, kas šķita nemaināma.
Ar savu ticības, mīlestības
un apustuliskās drosmes liecību, kurai pievienojās liela cilvēcība, priekšzīmīgais
poļu nācijas dēls palīdzēja visas pasaules kristiešiem nebaidīties sevi saukt par
kristiešiem, piederēt Baznīcai, runāt par evaņģēliju. Vienā vārdā – viņš palīdzēja
mums nebaidīties no patiesības, jo patiesība ir brīvības garantija. Vēl konkrētāk
– viņš mums atgrieza spēku ticēt Kristum, jo Kristus ir Redemptor hominis,
cilvēka Pestītājs – tāds ir arī viņa pirmās enciklikas temats un vadošais pavediens
visās pārējās.
Karols Vojtila kāpa Pētera tronī, nesot sevī dziļu izpratni
par sadursmi starp marksismu un kristietību, kas ir centrēta uz cilvēku. Viņa vēsts
bija šāda – cilvēks ir Baznīcas ceļš un Kristus ir cilvēka ceļš. Ar šo vēsti, kas
ir Vatikāna II koncila un tā „stūrmaņa” Dieva kalpa pāvesta Pāvila VI lielais mantojums,
Jānis Pāvils II vadīja Dieva tautu, šķērsojot trešās tūkstošgades slieksni, kuru,
pateicoties Kristum, viņš varēja saukt par „cerības slieksni”. Jā, garajā sagatavošanās
ceļā pretī Lielajai Jubilejai viņš deva kristietībai jaunu virzienu uz nākotni, Dieva
nākotni, kas pārsniedz vēsturi, bet arī to ietekmē. Šo cerības lādiņu, ko marksisms
un progresa ideoloģijas zināmā veidā bija mazinājušas, viņš pamatoti pieprasīja kristietībai,
atgriežot tai patieso cerības seju - dzīvi pasaulē ar „nākotnes” garu, uz Kristu orientētu
personīgu un kopienas dzīvi, cilvēka pilnību un viņa ilgu pēc taisnīguma un miera
piepildījumu.
Nobeidzot gribu pateikties Dievam arī par savu personīgo pieredzi
– Dievs man ļāva ilgu laiku strādāt kopā ar svētīgo pāvestu Jāni Pāvilu II. Arī pirms
tam man bija iespēja Viņu iepazīt un cienīt, bet kopš 1982. gada, kad viņš mani aicināja
uz Romu kā Ticības mācības kongregācijas prefektu, 23 gadus es varēju būt viņam līdzās
un vēl vairāk novērtēt viņa personību. Manu kalpojumu balstīja viņa dziļais garīgums,
viņa intuīcijas bagātība. Mani vienmēr pārsteidza un stiprināja viņa lūgšanas piemērs,
pat sava kalpojuma daudzajos pienākumos viņš nezaudēja kontaktu ar Dievu. Un vēlāk
viņa liecība ciešanās: Kungs viņam pakāpeniski atņēma visu, tomēr viņš vienmēr palika
„klints”, kā Kristus to bija vēlējies. Viņa ciešajā vienotībā ar Kristu balstītā dziļā
pazemība, ļāva viņam turpināt vadīt Baznīcu un sniegt pasaulei vēl izteiksmīgāku vēsti
tieši laikā, kad viņa fiziskie spēki zuda. Tādējādi viņš neparastā veidā piepildīja
katra priestera un bīskapa aicinājumu – kļūt vienam ar to Jēzu, kuru viņš katru dienu
saņem un upurē Euharistijā.
Tu esi svētīgs un mīlēts, pāvest Jāni Pāvil II,
jo esi ticējis! Mēs tevi lūdzam, turpini no debesīm uzturēt Dieva tautas ticību. Amen.