2011-04-26 18:57:09

Kard. A. Banjasko: Karols Vojtila Itālijai un Rietumiem atnesa personīgās vēstures atbalsi


Roma jau dzīvo Jāņa Pāvila II beatifikācijas svētku gaisotnē. Svētā Pētera laukumā uz liela ekrāna nemitīgi tiek rādīta dokumentāla filma, kas palīdz atsaukt atmiņā daudzus nozīmīgus notikumus nākamā svētīgā dzīvē – sākot no iecelšanas Pētera pēcteča amatā, no pirmās uzrunas, ko tikko ievēlētais, gados vēl jaunais un enerģiskais, no Eiropas Austrumiem uz Rietumeiropas garīgo sirdi – Romu atbraukušais pāvests teica, stāvot uz svētā Pētera bazilikas balkona, līdz pat viņa pēdējai dienai šīszemes virsū. Uz ekrāna cits pēc cita aizslīd vairāki viņa apustuliskie ceļojumi – vispirms Meksika, Dominikānas Republika un Bahamas, tad pirmais ceļojums uz dzimto Poliju, kam sekoja daudzi, jo daudzi citi – pavisam 104 starptautiskie ceļojumi. Jānis Pāvils II tikās ar ticīgo kopienām, jaunatni, ar valstu vadītājiem, citu reliģiju un kristīgo konfesiju pārstāvjiem, ar akadēmiķiem un kultūras darbiniekiem, ar politiķiem.

Arī Itālijas sabiedrība un Baznīca ar īpašu intensitāti gatavojas nākamajai svētdienai, kad pāvests Benedikts XVI savu priekšgājēju svinīgi iecels altāru godā. Jānis Pāvils II ir atstājis paliekošu devumu ne tikai Itālijas ekleziālajā dzīvē, bet arī sociālajā un kultūras progresā. Karols Vojtila mīlēja Itāliju un mīlēja Romu. Ne velti šobrīd uz ielām ir izkārti lieli plakāti, zem kuriem citēts viņa aicinājums rūpēties par pilsētas attīstību, kas savulaik izteikts romiešu dialektā „damose da fa, semo romani”.

Vairāk par Jāņa Pāvila II ieguldījumu Itālijai intervijā Vatikāna radio stāsta Dženovas arhibīskaps, Itālijas Bīskapu konferences prezidents Andželo Banjasko:

Jūtu tās pašas emocijas, ko izjūt visa Baznīca, proti, lielu prieku un lielu pateicību par to, ka Svētais tēvs Benedikts XVI ir varējis un vēlējies beatificēt savu priekšgājēju. Kristīgā tauta, kas ir ilgojusies pēc šīs beatifikācijas, tagad priecīgi gaida tās īstenošanu. Pāvests Jānis Pāvils II ir ienācis ne tikai katoļticīgo, bet visas pasaules sirdīs. Tas, ka drīz viņu varēs godināt virs altāriem, piešķir lielu prieku un liek pateikties Benediktam XVI.

Vai Jāņa Pāvila II mācībā ir kaut kas tāds, kas jūs personīgi uzrunā visvairāk un kas ir palīdzējis jūsu kalpošanā Baznīcai?
Tā ir Jāņa Pāvila II sludināšana, viņa Maģistērijs, ko viņš nesa visai pasaulei, un kas ir saistīts ar cilvēku tiesībām, katra cilvēka cieņu, vēsts, kas nav tikai socioloģiska, bet dziļi teoloģiska. Vienmēr runājot par cilvēku, pāvests raudzījās uz Jēzu Kristu, kurš atklāj Dieva patieso vaigu. Šis Maģistērijs ir iezīmējis manu reliģisko, priesterisko un bīskapa formāciju. Tas ir atstājis paliekošu iespaidu arī uz visas pasaules sirdsapziņu.

Kādi augļi pēc šīs beatifikācijas tiek gaidīti Itālijas Baznīcā?
Iedvesma. Evaņģelizācijas misionārās iedvesmas atjaunotne, lai mēs patiesi būtu savas zemes sāls un gaisma. Baznīcai saskaņā ar sava Kunga pavēli, ir jābūt par iedvesmojošu klātbūtni, kas ir priekpilna un gatava darboties visu cilvēku labā – protams, ne jau ar vēlmi pārņemt un valdīt, bet ar vēlmi kalpot Itālijas sabiedrībai, un tātad, visu tās iedzīvotāju un katra iedzīvotāja labumam, sludinot Jēzus Kristus Evaņģēliju.

Pirmais ne-itāliešu pāvests pēc vairāk nekā četriem gadsimtiem, Karols Vojtila ir daudz devis arī itāliešu sabiedrībai un kultūrai. Šai beatifikācijai būs īpaša vērtība arī tāpēc, ka tā iekrīt Itālijas nacionālās vienotības 150. gadā. Kādas ir jūsu pārdomas šai sakarā?
Pāvests Karols Vojtila Itālijai un Rietumu pasaulei atnesa savas personīgās vēstures atbalsi. Tā ir vēsture, kas attiecas uz Poliju un visu Austrumeiropu, kas tik dedzīgi ir cīnījusies par savu brīvību un vienlīdzību. Tātad, es teiktu, ka viņš ir devis veselīgu triecienu gan mūsu zemei, gan visai Rietumu pasaulei. Kas attiecas uz Itālijas nacionālās vienotības gadskārtu, vēlos teikt, ka pāvests Vojtila bija tas, kurš bez bailēm un kompleksiem no jauna piedāvāja pārdomāt „dzimtenes” jēdzienu tā etimoloģiskajā nozīmē. Viņš ļoti skaistā un aizraujošā veidā pārkala mīlestības izpratni pret savu zemi, savu kultūru, tradīcijām, tautu. Viņš runāja par tautas un nācijas garu, nekrizdams identitātes noslēgtībā. Viņš lika ievērot, ka skaistā un stiprā tradīcijā, vēsturē, kas ir bagāta ar vērtībām, vienmēr var rast priekšnoteikumus, lai bagātinātu jebkuru citu kultūru.

I. Šteinerte/VR







All the contents on this site are copyrighted ©.