Kard. Dž. Koppa: Jāņa Pāvila II mīlestībai uz Dievmāti nebija robežu
Gatavojoties pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijai, atmiņās dalās viņa tuvākie līdzstrādnieki.
Savs vārds sakāms arī kardinālam Džovanni Koppa. Vislielāko viņa ievērību piesaistījis
Karola Vojtilas mariāniskais garīgums. „Viņa mīlestībai uz Dievmāti nebija robežu,”
atceras kardināls. „Jānis Pāvils II nekad neizlaida izdevību runāt par Mariju. Viņai
viņš veltīja encikliku Redemptoris Mater. Jau kopš pontifikāta sākuma katra
mēneša pirmajā sestdienā viņš kopā ar ticīgajiem un svētceļniekiem, kas apmeklēja
Vatikānu, vēlējās skaitīt Rožukroni. To viņš bagātināja arī ar jaunajiem Gaismas noslēpumiem.
Savukārt, jau mūža nogalē Jānis Pāvils II svinēja Rožukroņa gadu.”
Kardināls
Koppa spilgtā atmiņā glabā arī pāvesta svētceļojumus uz Lurdas un Fatimas svētnīcām.
Katrā ārzemju ceļojumā viņš ieprogrammēja vizīti uz ievērojamām mariāniskajām svētvietām.
„Zinu, cik ļoti viņš vēlējās, lai Jaunavas Marijas attēlam tiktu ierādīta viena no
centrālajām vietām Vatikāna bazilikā. Viņš vēlējās, lai vismaz Apustulisko pili rotātu
Kristus Mātes attēls,” atceras kardināls. Nu Jaunava patiešām noraugās uz ticīgajiem
svētā Pētera laukumā un svētī tos no pazīstamā Totus Tuus attēla.
Totus
Tuus ir moto, ko Karols Vojtila izvēlējās pirms savas konsakrēšanas bīskapa kārtā.
Šos vārdus nākamais pāvests aizguva no svētā Luī Marijas Grinjona de Monfora – viena
no ievērojamākajiem Marijas godinātājiem Baznīcas vēsturē. Totus Tuus ir de
Monfora lūgšana, kuru Jānis Pāvils II ne tikai katru dienu skaitīja, bet rakstīja
to arī uz savu homīliju, encikliku un citu tekstu lapām, parasti, augšējā labējā stūrī.
Tā, piemēram, pirmajā lapā viņš uzrakstīja Tuus totus ego sum – „Es esmu viss
tavs”, otrajā Et omnia mea tua sunt – „Un visas manas lietas ir tavējās”, trešajā
Accipio Te in mea omnia – „Es Tevi pieņemu visās manās lietās”, ceturtajā –
Praebe mihi cor tuum – „Dāvā man savu sirdi”. Tādā veidā viņš turpināja atkārtot
šo lūgšanu uz visām pārējām teksta lapām. Vatikāna valsts sekretariāta arhīvā glabājas
tūkstošiem šādu lapu, kas liecina par Jāņa Pāvila II lielo mīlestību uz Mariju.
„Šī
mīlestība uz Mariju dzima no mīlestības uz Kristu,” stāsta kardināls Koppa. „Mīlēt
Jēzu ir visas mūsu dzīves aicinājums. Ja tas attiecas uz katru kristieti, vēl jo vairāk
tam jāattiecas uz pāvestu. Tas ir pats par sevi saprotams un varētu likties, ka par
to nemaz nav vērts runāt, taču vēlos to izcelt, tāpēc ka man atmiņā saglabājies kāds
īpašs gadījums, kas notika viņa pēdējās apustuliskās vizītes laikā Čehijā,” stāsta
kardināls. Šī vizīte notika1997. gadā. Čehoslovākijā pāvesta kārtā viņš jau pabija
1990. gadā, tūlīt pēc tam, kad krita Berlīnes mūris. Toreiz viņš apmeklēja Prāgu,
Velegradu un Bratislavu. 1995. gadā viņš šai zemē ieradās otrreiz un apmeklēja Prāgu
Bohēmijā un Olomoucu Morāvijā. Šai laikā viņu jau mocīja fiziskas ciešanas. Viņš sāka
staigāt ar spieķi un jokoja ar jauniešiem, kas vienmēr vēlējās pulcēties ap viņu.
Taču toreiz viņā vēl bija saglabājies arī fiziskais spēks, kas ļāva kāpt pa kāpnēm,
neizmantojot liftu.
Kardināls Koppa atceras, ka pirmajā vakarā pēc ierašanās
Čehijas Republikā un vakariņām ar bīskapiem, pāvests ienāca Vissvētākā Sakramenta
kapelā. Māsas speciāli viņam bija sagatavojušas ērtu lūgšanu soliņu, uz kura nomesties
ceļos, taču Jānis Pāvils II nolēma lūgties uz altāra pakāpiena. „Es viņu pavadīju
un gaidīju kapelas ārpusē,” stāsta Džovanni Koppa. „Nākamajā vakarā biju aizņemts,
atbildot uz tālruņa zvaniem un nevarēju viņu pavadīt uz kapelu. Ierados tur vēlāk,
kad viņš jau bija sācis lūgties. Pirms ienākt, manas ausis sasniedza tādas kā mūzikas
skaņas, bet kad klusi pavēru durvis, ieraudzīju, ka pāvests, atkal nometies ceļos
uz pakāpiena pašā altāra priekšā, klusi, bet aizrautīgi dziedāja iepretim tabernakulam.
Viņš dziedāja Jēzum Euharistijā: tā bija pāvesta un Hostijā esošā Kristus, Pētera
un Kristus vienotība. Mani tas aizkustināja līdz sirds dziļumiem, tas bija spēcīgs
atgādinājums par ticību un par mīlestību uz Euharistiju, kā arī par Pētera kalpošanas
realitāti. Nekad neaizmirsīšu šo trauslo dziesmu, kas atgādināja par mīlestības sarunu
ar Kristu. Par šo epizodi esmu stāstījis tikai vienreiz, turpat Čehijā, taču vēlos,
lai tā kļūtu zināma arī plašāk, jo īpaši tagad, kad tuvojas viņa beatifikācija. Tā
ir spoža liecība par to, ka mums, ticīgajiem, vienmēr ir jāglabā dzīva, intīma un
dziļa saikne ar Euharistijā klātesošo Jēzu. Tas visizteiksmīgāk parāda arī, ka Jānis
Pāvils II bija cilvēks, kurš patiesi iemīlējies Kristū.”
Visbeidzot, kardināls
Koppa vēlas izcelt slāvu tautu mīlestību uz poļu tautības pāvestu. Viņš atceras, ka
1990. gadā kā pontifikālais sūtnis ticis nosūtīts uz Čehoslovākiju, kas pēc diviem
gadiem mierīgā ceļā sadalījās divās valstīs – Čehijā un Slovākijā. „Tā bija vislielākā
dāvana, ko tūlīt pēc manas konsakrācijas par bīskapu, man uzdāvināja Jānis Pāvils
II,” atceroties savu nomināciju par apustulisko nunciju, stāsta kardināls. „Atceros,
ka vēl dienā pirms došanās uz Prāgu, es viņu satiku Vatikāna helikopteru laukumā,
atgriežoties no vizītes kādā Itālijas diecēzē, un teicu viņam: „Svētais tēvs, rīt
dodos ceļā, un beidzot arī es, būdams Slovākijā, varēšu skatīt „jūsu Tatrus”. Viņš,
labsirdīgi smaidīdams, man atbildēja: „O, bet Tatri ir daudz skaistāki no Polijas
puses!”
„Apustuliskā nuncija pieredze Čehoslovākijā bija visintensīvākā manā
dzīvē,” savās atmiņās kavējas kardināls Koppa. „Tais gados klātienē varēju pārliecināties,
cik liela mīlestība pret pāvestu valda čehu un slovāku tautās, sākot jau no valstiskajām
autoritātēm. Prezidents Havels man divreiz stāstīja, ka Jānim Pāvilam II piederējusi
fundamentāla loma komunisma sagrāvē. Bez šaubām, viņš uzskatīja, ka brīvības uzvarai
pār komunismu ir bijuši arī citi cēloņi, taču bez Jāņa Pāvila II rezultāts nebūtu
tik ātrs un negaidīts.”
Citreiz Havels uzsvēris, ka viņa sarunas ar pāvestu
bijušas ļoti neformālas un sirsnīgas: „Viņš runā poļu, es čehu valodā, un mēs saprotamies
ļoti labi” prezidents atcerējies savas iepriekšējās tikšanās ar Jāni Pāvilu II.
„Tas,
ka Jānim Pāvilam II piederēja visas pasaules ticīgo, jo īpaši austrumeiropiešu simpātijas,
bija fakts, ka viņš bija pirmais slāvu tautības pāvests vēsturē. Cilvēki, kas četrdesmit
gadus bija piesātināti ar ateistisko propagandu un nenovērtēti savā cilvēcībā, sāka
saprast, kas ir Baznīca, ka ticība Dievam un mīlestība uz Kristu ved pie kopības un
brālības. Arī tāpēc, Jānis Pāvils II bija liela Dieva dāvana Baznīcai un cilvēcei,”
uzsver kardināls Džovanni Koppa.