Jāņa Pāvila II beatifikācija: dziļas ticības zīme un aicinājums uz pilnvērtīgu kristīgo dzīvi. Jezuītu tēva Andžeja Koprovska pārdomas

„Ja Baznīca kādu pasludina par svētu, vai par svētīgu, tas nozīmē, ka ir sakrituši vairāki aspekti, kas attiecas uz konkrēto cilvēku. Vispirms tie attiecas uz pašas Baznīcas dzīvi, jo izsaka kaut ko svarīgu priekš tās. Cits svarīgs aspekts ir tas, ka beatifikācija, vai kanonizācija ir nozīmīga ticības dziļuma zīme, kas kalpo par aicinājumu visiem kristiešiem padziļināt arī savu ticību,” skaidro Vatikāna radio programmu direktors, jezuīts Andžejs Koprovskis. Tūlīt pēc pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijas izsludināšanas, viņš iepazīstina ar vairākiem datiem par sava dižā tautieša devumu Baznīcai un mūsdienu pasaulei.

Pirms pieskarties atsevišķiem punktiem, tēvs Koprovskis liecina, ka Jāņa Pāvila II pontifikāts bija skaidra un daiļrunīga zīme ne tikai katoļticīgajiem, bet arī visas pasaules sabiedriskajai domai, dažādu rasu, kultūru, reliģiju cilvēkiem. Tas, kā pasaule reaģēja uz viņa dzīves stilu, uz apustuliskās misijas izpildi, uz veidu, kā viņš izturējās pret savām ciešanām, uz apņēmību turpināt Pētera kalpošanu līdz pat Dievišķās Apredzības nolemtajam galam, un visbeidzot, uz viņa nāvi un uz kāda bēru dalībnieka izmesto aicinājumu „Tūlīt svēts!”, veido spēcīgu pamatu cilvēku vēlmei satikt un iepazīt pāvesta Vojtilas personību.

Ticīgie izjuta, ka viņš ir „Dieva cilvēks”, kurš pasaules darbības mehānismus saskata Dievā, Dieva perspektīvā un kurš ar mistiķa acīm raugās tikai uz Dievu. Bija acīmredzams arī, ka viņš bija lūgšanu vīrs un ka viņu vadīja dinamisms, kas izriet no personīgas vienotības ar Dievu. Viņš nemitīgi klausījās, ko Dievs vēlas teikt katrā precīzā situācijā. Viņam vistuvākie cilvēki redzēja, ka pirms katras tikšanās ar apmeklētājiem – ar valstu vadītājiem, Baznīcas autoritātēm, vai vienkāršiem ļaudīm, Jānis Pāvils II nodevās lūgšanas brīdim par šiem saviem ciemiņiem un par pašu tikšanos ar viņiem.

Karola Vojtilas devums Vatikāna II koncilam
Vispirms tēvs Koprovskis aplūko Karola Vojtilas devumu Vatikāna II koncilam. Pēc šī koncila, Pāvila VI un Jāņa Pāvila II pontifikātu laikā, īpašu nozīmi ieguva pāvestu prezentācija, pat autoprezentācija. Jāņa Pāvila II 25. pontifikāta gadskārtā Itālijas Ārlietu ministrija publicēja grāmatu „Ejiet pie visas pasaules”. Viens no Vatikāna ziņu žurnālistiem Džankarlo Dzidzola atzīmēja, ka „pontifikāts nu ir pieņēmis pilsonību sabiedriskās redzamības valstībā un ka ir pārtraukta tā marģinalizēšanās Baznīcas un valsts liberālā atšķirtības principa vārdā”. Vācu vēsturnieks Klauss Šacs, runājot par Pāvilu VI un Jāni Pāvilu II, izcēla „svētceļojošo pontifikātu” kā misionāro kustību pie tautas.

Toreiz jaunais Krakovas arhibīskaps bija viens no aktīvākajiem Vatikāna II koncila tēviem. Viņš deva nozīmīgu ieguldījumu koncila „XIII shēmā”, kas vēlāk kļuva par Pastorālo konstitūciju Gaudium et spes – par Baznīcu mūsdienu pasaulē. Ne mazāks ir viņa devums arī Dogmātiskajā konstitūcijā Lumen gentium.

Pateicoties savām ārzemju studijām, bīskaps Vojtila guva konkrētu evaņģelizācijas un misijas pieredzi gan Rietumeiropas zemēs, gan citos kontinentos, taču vispirms jau viņa pieredze saistījās ar totalitāro ateismu Polijā un citās „padomju bloka” valstīs. Vojtila tad ienesa visu šo pieredzi koncila debatēs, kurām nebija nekā kopīga ar izsmalcinātu salonu debatēm, kur valda uzspēlēta pieklājība, taču trūkst satura. Koncila debates bija apņēmīgi un spēcīgi centieni ieviest Evaņģēlija dinamismu mūsdienu pasaules realitātē. Šos centienus vadīja pārliecība, ka kristietība spēj piešķirt „garu” mūsdienu pasaules attīstībā, jo īpaši sociālajā un kultūras jomā. Tas viss kardinālam Vojtilam kalpoja kā sagatavošanās turpmākajiem Pētera pēcteča pienākumiem. Kā viņš pats apgalvoja pēc enciklikas Redemptor hominis iznākšanas, viss tās saturs viņam jau bija prātā, atlika to tikai atvest no Krakovas uz Romu. Romā šos jēdzienus vajadzēja „izlikt” vienīgi uz papīra. Enciklikā Redemptor hominis rodams aicinājums cilvēcei, lai tā atklāj Kristus pestīšanas realitāti.

Lūk, ko Jānis Pāvils II šai enciklikā rakstīja: „Cilvēks pats sev paliek neizprotama būtne, viņa dzīvei nav jēgas, ja viņam netiek atklāta mīlestība, ja viņš nesastop mīlestību, ja to neizbauda un nepieņem par savējo, ja pats tajā dedzīgi nepiedalās. Tāpēc tieši Kristus Pestītājs pilnīgi atklāj cilvēku pašam cilvēkam. (…) Cilvēks tad rod savu lielumu, cieņu un vērtību. Pestīšanas noslēpumā cilvēks no jauna kļūst „izpaudies” un, zināmā veidā viņš kļūst arī no jauna radīts. (…) Cilvēkam, kurš pats līdz galam vēlas saprast sevi, nevis censties to panākt ar citu starpniecību, kas piedāvā tikai daļējus, bieži vien paviršus un pat šķietamus kritērijus un mērus, vajag tuvoties Kristum – ar visām savām nedrošībām un neskaidrībām, ar visu savu vājumu un grēcīgumu, ar savu dzīvi un nāvi. Lai spētu atrast sevi, cilvēkam Kristū ir „jāienāk” ar visu sevi, viņam ir jāpieņem un jāasimilē visa Iemiesošanās un Pestīšanas realitāte. Šī Kristus un cilvēka vienotība ir noslēpums, no kura dzimst „jaunais cilvēks”, kurš ir aicināts piedalīties Dieva dzīvē, un kurš Kristū no jauna ir radīts žēlastības un patiesības pilnībai. (…) Tas ir spēks, kas iekšēji pārveido cilvēku tās jaunās dzīves iesākumam, kura nepazūd un nepāriet, bet ilgst mūžīgi. (…) Šī dzīve, ko Tēvs caur Jēzu Kristu ir apsolījis un dāvājis katram cilvēkam, … zināmā veidā piepilda „likteni”, ko Dievs mums ir sagatavojis kopš mūžības. Šis „dievišķais liktenis” paver mums ceļu, lai pārvarētu visas laicīgās pasaules mīklas, neziņu, mokas un līkločus. Ja laicīgā pasaule, neraugoties uz pārejošām bagātībām, nenovēršami ved pie nāves un cilvēka miesas sabrukuma, tad ārpus tā ir Kristus, kurš apsolīja: „Es esmu augšāmcelšanās un dzīvība. Kas man tic…, tas nemirs mūžīgi”.

„Totus Tuus”. Sevis novēlēšana Marijai – Dieva Mātei
Jāņa Pāvila II dzīve bija pilnībā veltīta kalpošanai Kungam caur Mātes aizbildniecību. Viņa moto bija „Totus Tuus” un to viņš bija izvēlējies visas Baznīcas labumam, cilvēka labumam. Tam kalpoja arī viņa starptautiskie apustuliskie ceļojumi, ikdienas tikšanās ar cilvēkiem, ar atbildīgajiem par ekleziālajām kopienām – ar kardināliem un bīskapiem, ar citu konfesiju un citu reliģiju vadītājiem, kā arī ar lajiem. Šim mērķim kalpoja pāvesta sarakstītie dokumenti, Svētā Krēsla diplomātiskās attiecības ar citām valstīm un starptautiskajām organizācijām. Jānis Pāvils II bija dziļi pārliecināts par Vatikāna II koncila nozīmi – ne tikai par tā nepieciešamību, bet arī par Baznīcas iespēju nest Kristus Evaņģēliju un uz tā balstīt Baznīcas pieredzi kā dzīvu un dinamisku skatījumu uz mūsdienu pasaules mehānismiem.

1989. gadā krita Berlīnes mūris, taču pasaules līmenī varēja izjust tirgus, ekonomisko un atsevišķu ideoloģisko interešu graujošo spēku. Tieši šīs ideoloģiskās intereses, kas paliek aizvien anonīmākas un apslēptākas, ir tās, kas nes netaisnību un atstumtību visām tautām, kā arī dažām sociālajām grupām labi attīstītajās valstīs. Īpašā veidā sāka pieaugt nicinājums pret cilvēka dzīvību. Daudzajos starptautiskajos apustuliskajos ceļojumos pa visiem kontinentiem, pāvests runāja Kristus Evaņģēlija balsī un pauda arī Baznīcas rūpes un bažas. Viņš iepazīstināja ar mācību, ko ietvēris savās enciklikās. Tās ir Laborem exercens, Sollicitudo Rei Socialis, Centesimus Annus par lielajiem sociālajiem jautājumiem, Evangelium Vitae, Veritatis Splendor, Fides et Ratio, Dominum et Vivificantem, Redemptoris missio, Ut unum sint, Ecclesia de Eucarestia par dzīvības svētumu un par Baznīcas apustulātu.

Karš Irākā un „miera ofensīva”
Jānis Pāvils II darīja visu iespējamo, lai neļautu izcelties karam Irākā. Tā bija īstena „miera ofensīva”, lai censtos paglābt cilvēku dzīvības un aizkavētu muļķīgu ideju izplatību par civilizāciju sadursmi un globālo terorismu. Pāvests centās aizkavēt karu, uzrunājot pie Svētā Krēsla akreditētos dažādu valstu diplomātus, tiekoties ar virkni valstu vadītāju un visbeidzot, jau nenovēršamā kara priekšā, nosūtot savus speciālus sūtņus, kardinālus Ečegarē un Pio Lagi, respektīvi, uz Bagdādi, un uz Vašingtonu.

2000. gada Jubileja: vēsturiska realitāte, lai atcerētos Jēzus no Nācaretes atnākšanu
Jāņa Pāvila II rūpes bija veltītas Baznīcas dzīvei un pastorālajam darbam. Visas pasaules bīskapu vizītes Ad limina, trešdienu audiences un svētdienu tikšanās ar ticīgajiem „Kunga eņģelis” lūgšanā, pastorālās vizītes Romas draudzēs... Tas viss kalpoja, lai veicinātu Kristus sludināšanu, lai cilvēkus tuvinātu Viņa personas pazīšanai un atgādinātu, ka „vārdi, ko Kristus teica, atvadoties no saviem apustuļiem, izsaka cilvēka vēstures noslēpumu, katra un visu noslēpumu – visas cilvēces kopējās vēstures noslēpumu. Kristība Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā ir iegrimšana dzīvajā Dievā, „Tajā, kurš ir, kurš bija un kurš nāk”. Kristība ir tikšanās, vienotības un komūnijas sākums, kuru dēļ visa šīszemes dzīve ir tikai prologs un ievads. Piepildījums un pilnība pieder mūžībai. Šīs pasaules dzīve ir pārejoša. Tāpēc ir jāatrod „Dieva pasaule”, lai sasniegtu mērķi, cilvēka dzīves un paaicinājuma pilnību”. Šos vārdus Jānis Pāvils teica 1979. gada 10. jūnijā Krakovā, pirmoreiz pāvesta kārtā apmeklējot Poliju.

„Tieši tā bija viena vistuvākajām lietām Jāņa Pāvila II sirdij – likt skaidri saprast, ka raugāmies uz Kristu, kurš nāk, ka Tas, kurš ir atnācis, vēl lielāks būs tad, kad atnāks vēlreiz. Šai perspektīvā dzīvojam, vēršoties uz nākotni,” nesen sniegtajā intervijā „Pasaules gaisma” teica pašreizējais pāvests Benedikts XVI.

Lielā Pestīšanas Jubileja 2000. gadā Jānim Pāvilam II nenozīmēja tikai pastorālās darbības „ieganstu”, bet vispirms jau vēsturisku realitāti, kas atgādināja par Jēzus no Nācaretes atnākšanu, kā arī visu to, ko šis vēsturiskais notikums ir atnesis, proti, Pestīšanu, Dieva mīlestības liecību līdz pat nāvei krustā un līdz Augšāmcelšanās notikumam, Baznīcas sākumus un pirmo kristiešu dzīvi, pestīšanas gājumu, ko veicis Kristus un kurā Viņš ievadījis savu Baznīcu kā zīmi gan iekšējai vienotībai ar Dievu, gan visas cilvēku ģimenes vienotībai.

2000. gada Jubileja atgādināja gan par Svēto Zemi, kurā Jēzus piedzima un dzīvoja, gan par Romu – Pētera pēcteča apustulāta vietu, vēsts autentiskuma un ekleziālās kopienas vienotības saikni. Par šo vēsti Jānis Pāvils II liecināja arī apustuliskajās vēstulēs Tertio Millenio Adveniente un Nuovo Millenio Adeunte. Taču pāvestam Vojtilam galvenais bija personīgā un visas Baznīcas pateicība Kungam Jēzum un tikšanās ticībā ar To, kurš mūs mīlēja līdz galam, kurš mūs atpestīja un kurš paliek kā zīme, kas šodien vēl vairāk ir nepieciešama tāpēc, ka pasaule kļūst kurla un cenšas organizēt savu dzīvi tā, it kā Dieva nemaz nebūtu, maldoties neziņā un jēgas trūkumā.

Uzmanība pret jauniešiem un Pasaules Jauniešu dienu nozīme
Jānis Pāvils II bija radis kopā ar saviem līdzstrādniekiem izvērtēt starptautisko apustulisko vizīšu norisi, precizēt, kas ir izdevies un ko vajadzētu mainīt, veicot nākamās vizītes. Pēc ceļojuma uz Poliju 1991. gadā, pāvests ievēroja, ka Svētās Mises laikā Varšavā, malējās vietas ceremonijas laikā atstāja vairāki jaunieši, lai iedzēruši alu, vai kokakolu, atgrieztos vēlāk. „Iepriekšējo ceļojumu laikā tā nenotika,” ievēroja Vojtila. Viņš secināja, ka ir notikušas izmaiņas sabiedrības mentalitātē. Svētais tēvs uzsvēra, ka nav lielas nozīmes skatīties uz pirmajām rindām, kur vienmēr sasēdušās VIP personas. Ļoti nozīmīgas ir „malas” un tieši tām ir jāveltī vislielākā uzmanība. Ir svarīgi ievērot, ka pāvests nelietoja vārdu „ pūlis”. Viņš redzēja un uztvēra „cilvēka personu”.

Jānis Pāvils II bija ļoti jūtīgs pret laju lomu Baznīcā, tās dzīvē un misijā. Veicot vēl Krakovas universitātes kapelāna pienākumus, viņš nelaida garām izdevību „politiskā atkušņa” laikā 1957. gadā kopā ar Vroclavas arhibīskapu Boleslavu Komineku noorganizēt šai pilsētā simpoziju vairāk nekā 100 universitāšu studentiem no visas Polijas. Šis bija pirmais tik liela mēroga saiets vairāku desmitu gadu laikā. Tā temats saucās „Laju loma Baznīcā”. Der ievērot, ka tas notika vairākus gadus pirms Vatikāna II koncila! Vēlāk, vasaras brīvdienu laikā, Karols Vojtila jau mazākai studentu grupai organizēja garīgos vingrinājumus ursuliešu māsu mājā Bado Slaskē. Arī to mērķis bija veicināt „laju formāciju”.

Līdz ar Pasaules Jauniešu dienu ieviešanu, pāvests Vojtila deva savu atbalstu dažādām laju darbības formām Baznīcas dzīvē un misijā. Tādējādi tika uzsākti procesi, kas vairākus gadus vēlāk, jau Benedikta XVI pontifikāta laikā, veda pie svarīgām iniciatīvām, tādām kā, Āzijas Katoļu laju kongress 2010. gada septembrī Korejā, Āfrikas bīskapu konferences, kas veltītas lajiem, viņu atbildības veicināšanai dažādos evaņģelizācijas, sociālajos un izglītības sektoros. Nozīmīga ir kļuvusi arī katoļu laju misija Latīņamerikas kontinentā.

Benedikts XVI, sava pontifikāta perspektīvā ievēro izmaiņas, kas pasaulē notiek dažādās paaudzēs, un seko sava priekšgājēja uzsāktajā virzienā, lai „mainītos laiki”. Ir izaugusi jauna paaudze ar jaunām problēmām. Sešdesmito gadu beigu paaudze ar savām īpatnībām, jau paspējusi sevi apliecināt. Vecāka paliek arī nākamā, daudz pragmatiskākā paaudze. Šodien ir jāuzdod jautājums: „Kā dzīvot pasaulē, kas apdraud pati sevi un kurā progress līdzi nes arī briesmas. Vai mums no jauna nebūtu jāatsāk vadīties no Dieva?

Pāvests Benedikts XVI izdod aicinājumus, „lai rodas jauna katoļu paaudze, iekšēji atjaunoti cilvēki, kas bez mazvērtības kompleksiem piedalās politiskajā darbībā”. Pašreizējais pāvests šo aicinājumu ir atkārtojis vairākkārt, īpaši Itālijas katoļu sociālajā nedēļā 2010. gada oktobrī. Benedikts XVI novēl, lai izaug jauna labu intelektuāļu un zinātnieku paaudze, kas ir jūtīga pret to, „ka zinātniskā perspektīva kļūst bīstami nabadzīga, ja tā ignorē dzīves ētisko un reliģisko dimensiju, tāpat, kā reliģija kļūst nabadzīga, ja tā atsakās no zinātnes likumīgā ieguldījuma mūsu izpratnē par pasauli” (Londona, Sv. Marijas kolēģija, 17.09.2010). Tas prasa „jaunu kristīgo laju paaudzi, kas ar kompetenci un morālo nelokāmību ir spējīga rast uz solidaritāti balstītas attīstības risinājumus” (07.09.2008).

Jāņa Pāvila II lūgšanas vienkāršība
Kad atceramies konkrētus pāvesta Jāņa Pāvila II žestus, „lielie notikumi” savijas ar vienkāršu lūgšanas brīžu atceri. Šie brīži raisīja pārsteigumu arī viņa tuvākajos līdzstrādniekos. Atgādināšu divus, kas attiecas uz dažādiem Karola Vojtilas dzīves posmiem. 70. gados es bija kapelāns Ļubļinas katoļu universitātē. Uz akadēmiskā gada atklāšanas svinībām bija ieradies arī toreizējais Krakovas arhibīskaps. Viņš piedalījās Svētajā Misē un vēlāk pusdienās, kas bija sarīkotas Lielajā aulā. Pēc tām kardināls Vojtila gatavojās atgriezties Krakovā. Universitātes rektors, tēvs Krapecs viņu pavadīja uz mašīnu, taču ceļā apstājās, lai pārmītu dažus vārdus ar kādu citu viesi. Kardināls pa to laiku bija pazudis. Rektors, kurš bija pieradis, ka viņa klātbūtnē viss ir pakļauts kontrolei, jutās apjucis, un vēršoties pie manis, jautāja: „Kur ir Vojtila? Kardināls pazudis. Kur viņš ir?” Es ar šķelmīgu smaidu sejā, nedaudz vilcinājos, pirms sniegt atbildi. Vēlāk teicu: „Iespējams, ka viņš iegriezās baznīcā”. Steidzāmies uz turieni, un atradām kardinālu ceļos, lūdzoties Krustaceļa priekšā.

Otra epizode attiecas uz 1999. gadu, uz septīto apustulisko ceļojumu pa Poliju. Tas bija 13 dienas ilgs, ar 22 pieturas vietām no valsts ziemeļiem līdz dienvidiem. Šķita, ka ceļojums sniedzās pāri pāvesta fiziskajiem spēkiem. Saskaņā ar programmu, vienā no vizītes dienām bija ieplānots iesvētīt Liheņas svētnīcu, sekoja Svētā Mise Bidgoščā, pēc tam tikšanās ar akadēmisko pasauli, vēlāk Svētās Sirds liturģija sakarā ar tēva Frelihovska beatifikāciju pavisam citā pilsētā Toruņā, un tikai tad atgriešanās Liheņā, lai pārnakšņotu. Nokļuvuši naktsmājās, pāvesta pavadītāji tūlīt devās pie miera. Taču pāvests gāja uz kapelu, kur ilgu, jo ilgu laiku uzkavējās lūgšanās. Nomodā vēl bija palikuši tikai bīskaps Jans Hrapeks, kurš atbildēja par vizītes organizāciju no bīskapijas puses, es kā viņa palīgs, un Vatikāna drošības spēku galva, pazīstamais Kamillo Cibins. Vēršoties pie manis, viņš teica: „Tēvs Andžej, atnesiet man krēslu, taču cietu koka krēslu. Nenesiet atpūtas krēslu. Bez tam, vēlos palūgt divas tasītes stipras kafijas un ābolu.” Tas viss viņam bija vajadzīgs, lai pavadītu nakti iepretim pāvesta istabai, lai būtu nomodā un dzirdētu, vai nogurušajam ceļiniekam nav vajadzīga palīdzība. Jāņa Pāvila II personīgais svētums bija kaut kas vairāk par cieņu, kādu viņš bija iemantojis savos tuvākajos līdzstrādniekos.

Pāvesta Vojtilas testaments
Jānis Pāvils II apzinājās, ka dzīvojam smagā vēstures brīdī, ka uz Pētera pēcteci gulstas pienākums stiprināt cilvēkus ticībā, taču viņš apzinājās arī, ka visauglīgākais ir paša Dieva darbs. Daiļrunīgu liecību par to rodam testamentā, ko viņš sastādīja 1979. gadā un kuru ik gadus garīgo vingrinājumu laikā papildināja. Tā, laikā no 1980. gada 24. februāra līdz 1. martam viņš rakstīja: „Arī šais rekolekcijās pārdomāju par Kristus Priesterības patiesību tās Pārejas perspektīvā, kas katram no mums ir nāves brīdis. Mēs atvadāmies no šīs pasaules, lai piedzimtu citai – nākotnes pasaulei, un par izteiksmīgu zīmi tam kalpo Kristus Augšāmcelšanās. (…) Laiks, kurā dzīvojam, ir neizsakāmi smags un nemierīgs. Smaga un saspringta ir kļuvusi arī Baznīcas dzīve. Šis laiks uzliek pārbaudījumus gan ticīgajiem, gan ganiem. Dažās zemēs Baznīca pārdzīvo vajāšanu periodu, kas daudz neatšķiras no pirmo kristietības gadsimtu vajāšanām, īstenībā, tās ir vēl nežēlīgākas un naidpilnākas. Sanguis martyrum – semen christianorum. Bez tam, daudzi nevainīgi cilvēki, arī šai zemē, pazūd bez vēsts…

Vēlos vēlreiz pilnībā veltīt sevi Kunga žēlastībai. Viņš pats nolems, kad un kā man būs jābeidz šīszemes dzīve un pastorālā kalpošana. Dzīvē un nāvē gribu būt Totus Tuus – Viss Tavs ar Bezvainīgās starpniecību. Jau tagad pieņemot šo nāvi, ceru, ka Kristus dāvās žēlastību pēdējai pārejai, tas ir manām Lieldienām. Ceru arī, ka Viņš to padarīs par derīgu arī šai vissvarīgākajai lietai, kuras dēļ vēlos kalpot: cilvēku pestīšanai, cilvēku ģimenes aizsardzībai, un tajā – visu nāciju un tautu (to skaitā arī manas šīszemes Dzimtenes) aizsardzībai; ka padarīs par derīgu cilvēkiem, kurus īpašā veidā man ir uzticējis, par derīgu Baznīcai, par derīgu pašam Dievam”.

1982. gada 5. martā Jānis Pāvils II izdarīja piebildi: „Atentāts pret manu dzīvību 1981. gada 13. maijā kaut kādā veidā apliecināja iepriekš, 1980. gada rekolekcijās rakstīto vārdu precizitāti. Vēl jo dziļāk jūtu, ka pilnībā atrodos Dieva rokās, un nemitīgi palieku mana Kunga rīcībā, uzticu sevi Viņam caur Viņa Bezvainīgo Māti (Totus Tuus).”

Un visbeidzot, 2000. Jubilejas gada 17. martā nākamais svētīgais savā testamentā piemetināja: „Tāpat kā ik gadus garīgo vingrinājumu laikā, izlasīju savu 1979. gada 6. marta testamentu. Turpinu saglabāt tajā izteiktos novēlējumus. Tas, ko rakstīju toreiz, un pievienoju nākamajos garīgajos vingrinājumos, atspoguļo vispārējo smago un saspringto situāciju, kas iezīmēja astoņdesmitos gadus. Kopš 1989. gada rudens situācija ir mainījusies. Pēdējie aizvadītā gadsimta desmit gadi ir bijuši brīvi no iepriekšējās spriedzes, taču tas nenozīmē, ka šai laikā nav radušās jaunas problēmas un grūtības. Lai ir īpaši slavēta Dievišķā Apredzība par to, ka tā dēvētais „aukstā kara” laiks ir beidzies bez vardarbīgā atomkonflikta (autora izcēlums), kurš tai laikā apdraudēja pasauli.”

Būtisks jaunā svētīgā aspekts: „Dievs ir visu mūsu centienu pamats”
Ja vēlamies dziļāk izprast jaunā Baznīcas svētīgā – Karola Vojtilas – Jāņa Pāvila II personību, ir vēl viens būtisks aspekts. Visu mūsu dzīves centienu pamats ir Dievā. Mēs esam Dieva mīlestības apņemti. Viņš mūs ir izglābis un atpestījis. Taču mums ir jāpalīdz cilvēkiem dziļi nostiprināties pašā Dievā. Ir jādara viss iespējamais, lai veidotu personīgo un sociālo attieksmi, kas sakņojas Dieva realitātē. Tas prasa pacietību, laiku un spēju visu redzēt ar Dieva acīm.

Pēdējais, īsais pāvesta Vojtilas svētceļojums uz Poliju, precīzāk, uz viņa „Nelielo Dzimteni”, tas ir, Krakovu, Vadovici un Krustaceļu Žebžidovskas Kalvārijā, ir pierādījis ne tikai apņēmību, bet arī garīgu smalkumu attiecībā uz „brieduma procesu laika gaitā”, lai visa cilvēce, jo īpaši ekleziālā un kristīgā kopiena pilnīgākā veidā varētu saprast dažus galvenos ticības aspektus. Jau sākot no pontifikāta sākuma, 1978. gadā, Jānis Pāvils II savās homīlijās bieži runāja par Dieva žēlsirdību. Tā kļuva par viņa otrās enciklikas Dives in misericordia tematu jau 1980. gadā. Pāvests apzinājās, ka mūsdienu kultūra un tās valoda žēlsirdību nepieņem, ka izturas pret to kā pret kaut ko dīvainu, ka cenšas visu ietvert taisnības un tiesību kategorijā. Taču ar to vien nepietiek, vēl vairāk – tas nespēj neatbilst Dieva realitātei.

Pasaules novēlēšana Dieva žēlsirdībai
Sava pontifikāta vēlākajā posmā Jānis Pāvils II uzņēmās dažas iniciatīvas, lai pabeigtu māsas Faustīnas Kovaļskas beatifikācijas procesu 1993. gadā un viņas kanonizāciju 2000. gadā. Tuvinot visai Baznīcas kopienai šo personību, kas ir cieši saistīta ar Dieva žēlsirdības vēsti, bija vieglāk pierādīt Dievišķās žēlsirdības realitāti dažādos mūsdienu pasaules kontekstos, dažādos kontinentos.

Visbeidzot, 2002. gada 17. augustā Lagevnikos, māsas Faustīnas dzīves un nāves vietā, Vojtila novēlēja pasauli Dievišķajai žēlsirdībai, bez atlikuma novēlēja to žēlsirdīgajam Dievam, Tam, no kura viņš smēlās iedvesmu un spēku savā Pētera pēcteča kalpojumā. Svētās Mises homīlijā Jānis Pāvils II teica: „Svētais Gars, Mierinātājs un Patiesības Gars, ir tas, kurš ved mūs pa Dievišķās žēlsirdības ceļiem. Viņš, pārliecinādams pasauli „par grēku, taisnību un sodu” (Jņ 16,8), tai pašā laikā atklāj pestīšanas pilnību Kristū. Šī pārliecināšana par grēku notiek divkāršās attiecībās pret Kristus krustu. No vienas puses, Svētais Gars caur Kristus krustu mums ļauj atzīt grēku, katru grēku, visā ļaunuma dimensijā, ko tas satur un slēpj sevī. No otras puses, Svētais Gars caur Kristus krustu mums vienmēr ļauj saskatīt grēku mysterium pietatis gaismā, tas ir, Dieva žēlsirdīgo un piedodošo mīlestību (sal. Dominum et vivificantem, 32). Un tādējādi, „pārliecināšana par grēku” vienlaikus kļūst pārliecināšana, ka grēks var tikt piedots un cilvēks no jauna var atbilst Dieva izredzētā bērna cieņai. Krusts īstenībā „ir visdziļākā Dievišķības noliekšanās pār cilvēku. Krusts ir kā mūžīgās mīlestības pieskāriens vissāpīgākajām cilvēka šīszemes eksistences brūcēm” (Dives in misericordia, 8). Par šo patiesību vienmēr atgādinās šīs svētnīcas pamatakmens, kurš ir ņemts no Kalvārijas kalna, zināmā veidā no tā paša krusta apakšas, uz kura Jēzus Kristus uzvarēja grēku un nāvi. (…) Cik mūsdienu pasaulei ir vajadzīga Dieva žēlsirdība! Visos kontinentos, sākot no cilvēcisko ciešanu dziļumiem, paceļas lūgums pēc žēlsirdības. Tur, kur valda ienaids un atriebības kāre, kur karš nes sāpes un nevainīgu cilvēku nāvi, ir vajadzīga žēlsirdības žēlastība, lai nomierinātu prātus un sirdis, un liktu uzplaukt mieram. Tur, kur netiek respektēta dzīvība un cilvēka cieņa, ir nepieciešama Dieva žēlsirdīgā mīlestība, kuras gaismā parādās katras cilvēciskās būtnes neizsakāmā cieņa. Ir nepieciešama žēlsirdība, lai katra pasaules netaisnība izbeigtos patiesības spožumā. Tāpēc šodien, šai svētnīcā, vēlamies svinīgā veidā uzticēt pasauli Dievišķajai žēlsirdībai. Daru to ar kvēlu vēlmi, lai Dieva žēlsirdīgās mīlestības vēsts, ko šeit sludināja svētā Faustīna, sasniedz visus zemes iemītniekus un piepilda sirdis ar cerību. Lai šī vēsts izplatās no šīs vietas visā mūsu mīļotajā Tēvzemē un visā pasaulē. Lai piepildās Kunga Jēzus stingrais apsolījums: no šejienes ir jāaizdegas „dzirkstij, kas sagatavos pasauli Viņa pēdējai atnākšanai”.