Pr. Krajevskis: Jāņa Pāvila II beatifikācija būs procesija pretim svētumam un lūgšanai

„Sekojot pāvestam apustuliskajos ceļojumos, sevišķi ilgo pārlidojumu brīžos, kādreiz mēdzu sev jautāt – kur atrodas pasaules centrs?” atceroties Jāni Pāvilu II, stāsta vēl viens tuvs Svētā tēva līdzstrādnieks, priesteris Konrāds Krajevskis. Būdams Pontifikālo liturģisko ceremoniju nodaļas loceklis, viņš kopā ar Jāni Pāvilu II ne tikai ceļoja, bet piedalījās arī lūgšanās. „Vienoties lūgšanā un būt kopā, lai atrastos pasaules centrā – to esmu iemācījies no Jāņa Pāvila II,” tāda ir priestera atbilde uz paša kādreiz uzdoto jautājumu.

Konrāds Krajevskis uzsver, ka Jānis Pāvils II ar savu dzīvi ir rosinājis ticīgos, jo īpaši Baznīcas klēra locekļus neaizēnot Dievu ar sevi, ar savu personu, bet rādīt Viņu visiem un pašam kļūt par redzamu Dieva klātbūtnes zīmi. „Tad, kad viņš lūdzās, man radās iespaids, ka viņš mestos pie Jēzus kājām,” laikrakstam L’Osservatore Romano šais dienās pastāstīja Krajevskis. „Kad viņš lūdzās, viņa sejā atspoguļojās pilnīga atdošanās Dievam,” turpina priesteris. „Viņa sejai varēja redzēt cauri. Izmantojot poētisku salīdzinājumu, viņš bija kā varavīksne, kas savieno debesis un zemi, un viņa dvēsele steidzās pa kāpnēm no zemes uz debesīm.”

Konrāds Krajevskis atkal atgriežas pie jautājuma „kur atrodas pasaules centrs?” Kavējoties atmiņās, viņš atceras, ka maz pamazām nostiprinājusies apziņa, ka pasaules centrs vienmēr atradās tur, kur viņam bija izdevība būt kopā ar pāvestu – ne jau tāpēc, ka atradies viņam blakus, bet tāpēc, ka visur, kur Jānis Pāvils II atradās, viņš lūdzās. „Sapratu, ka pasaules centrs ir tur, kur lūdzos, kur esmu kopā ar Dievu, visintīmākajā vienotībā, kāda pastāv, proti, lūgšanā. Katrs mēs esam pasaules centrā, kad ceļojam Dieva klātbūtnē, jo „Viņā mēs dzīvojam, kustamies, un esam” (sal. Apd 17,28). Kad svinu, vai piedalos Euharistijā, esmu pasaules centrā, kad pieņemu grēksūdzi, vai sūdzu grēkus, tad konfesionālā atrodas pasaules centrs. Pasaules centru veido lūgšanas vieta un laiks, jo tad, kad lūdzos, Dievs dveš manī. Jānis Pāvils II ļāva Dievam dvest caur viņu. Katru dienu viņš ilgi palika tabernakula priekšā. Vissvētākais Sakraments bija saule, kas apgaismoja viņa dzīvi un viņš šīs saules priekšā gāja sasildīties ar Dieva gaismu.”

„Jāņa Pāvila II dzīvi caurvija lūgšana,” savu atmiņu stāstu turpina Krajevskis, „pirkstos viņš vienmēr turēja rožukroni, caur kuru vērsās pie Jaunavas Marijas, ik dienas vēl vairāk nostiprinot savu Totus Tuus – „Viss Tavs”. Vienreiz, pēc 1991. gada nelaimes, kardināls Deskurs pāvestam no Lurdas atveda trauku ar svētīto ūdeni un teica: „Jūsu Svētība, kad ar šo ūdeni mazgāsiet sāpošo vietu, skaitiet „Esi sveicināta, Marija!” Jānis Pāvils II atbildēja: „Dārgais kardināl, es vienmēr skaitu „Esi sveicināta, Marija!”

Priesteris Krajevskis stāsta, ka viņa pienākums Pontifikālo liturģisko svinību nodaļā bija tās vadītāja, arhibīskapa Pjero Marini vadībā rūpēties par pāvesta liturģiskajām svinībām. Tā tas turpinājās 13 gadus. Tāpēc arī pēc 2005. gada 2. aprīļa, kad kāds viņu lūdzot pastāstīt par Jāni Pāvilu II, viņš to darot ar lielu prieku. Tāpat viņš aicina ticīgos katru ceturtdienu piedalīties Svētajā Misē pretim Jāņa Pāvila II kapam Vatikāna bazilikas grotās, kā arī apmeklēt Svētā Gara baznīcu, kas atrodas netālu no bazilikas. Šeit ik dienas pulksten 15.00 tiek skaitīts Dieva Žēlsirdības kronītis, kam seko Krustaceļš. Katru ceturtdienas vakaru Konrāda Krajevska dzīvoklī pulcējas vairāki Romā studējošie priesteri, reliģiskie un laji. „Vienoties lūgšanā un būt kopā, lai atrastos pasaules centrā – to esmu iemācījies no Jāņa Pāvila II,” saka priesteris. Viņš nebrīnās par to, ka Benedikta XVI priekštecis tiks pasludināts par svētīgu tieši Dievišķās Žēlsirdības svētdienā. Providence ir vēlējusies arī, ka šogad šī svētdiena iekrīt 1. maijā. Krajevskis ir pārliecināts, ka pāvesti Benedikts XVI un Jānis Pāvils II šo svētdienu pārvērtīs par vēsturē nepieredzētu reliģisku notikumu. „Tā būs maija procesija pretim svētumam un lūgšanai!” viņš saka.

I. Šteinerte / VR