Navarro Valls: vislielākā Jāņa Pāvila II dāvana ir viņš pats!

Vairs nepilns mēnesis ir palicis līdz pāvesta Jāņa Pāvila II beatifikācijai. Tas ir notikums, kurš noteikti ieies vēsturē kā viens no neaizmirstamākajiem Baznīcas dzīvē. Liels ir ticīgo prieks un vēl lielākas emocijas pārņem tos, kas nākamajam svētīgajam strādāja cieši līdzās. Viens no šādiem līdzstrādniekiem ir Hoahins Navarro Valls, kurš Jāņa Pāvila II pontifikāta laikā veica Svētā Krēsla preses dienesta vadītāja pienākumus. Intervijā Vatikāna radio viņš stāsta galvenokārt par to, ar kādām izjūtām saņēma vēsti par 1. maijā gaidāmajām beatifikācijas svinībām:

Es teiktu, ka izjūtas bija tādas pašas, kādas man bija dažas minūtes pēc viņa aiziešanas 2005. gada 2. aprīlī, tas ir, milzīgas pateicības izjūtas pret šo cilvēku, šo pāvestu, kurš mums tiešā veidā runāja par Dievu – ne tikai man protams, bet visai cilvēku paaudzei. Viņš mums palīdzēja uzzināt par tiem cilvēcisko un kristīgo vērtību dārgumiem, par kuriem pāvestam ir uzticēts vēstīt.

Jūs veselus 20 gadus pavadījāt blakus Jānim Pāvilam II, bet cik lielā mērā un kādā veidā Karols Vojtila ir klātesošs jūsu dzīvē pēc 2005.gada 2. aprīļa?

Jūsu jautājums aizved mani kādā brīdī, kas sekoja dažas dienas pēc viņa aiziešanas. Tā bija viena no preses konferencēm, kuras vēl turpināju vadīt Sede Vacante periodā. Kāda žurnāliste, šķiet, vāciete, man uzdeva jautājumu: „Vai jums pietrūkst Jāņa Pāvila II, jo jūs taču atradāties viņam tik tuvu visus pontifikāta gadus?” Mana atbilde bija šāda: „Nē, man viņa nepietrūkst!” Man nepietrūkst, jo sākumā varēju būt kopā ar viņu divas, trīs stundas dienā, bet tagad varu kontaktēties visas 24 stundas diennaktī. Viņš ir klātesošs 24 stundas diennaktī un es viņu lūdzu man palīdzēt, tāpat kā es pieticīgā veidā centos palīdzēt viņam vienā no pontifikāta aspektiem, proti, sociālajā komunikācijā.

Kāda ir vislielākā dāvana, ko Jānis Pāvils ir devis jums kā cilvēkam, kā ticīgajam?

Domāju, ka vislielākais mantojums ir viņš pats, būdams kristīgās dzīves piemērs – piemērs tam, kā kristietim ir jādzīvo saskaņā ar Evņģēliju. Tā ir vislielākā viņa atstātā dāvana. Ir vēl dāvanas ar citu dimensiju un tas ir milzīgais atmiņu klāsts par kopā pavadīto ikdienu.

Vai ir kāds brīdis, arī pāvesta teiktais vārds, ko pēc viņa nāves skatāt jaunā gaismā?

Jā, protams. Ir doma, ko viņš izteica vienā frāzē, un kuru atceros no galvas. Viņš to atkārtoja vairākkārt, arī tikšanās reizē UNESCO. Viņa doma bija šāda: Ticība, kas neveido kultūru, ir slikti saņemta, slikti dzīvota un slikti komunicēta ticība.” Lūk, šī frāze man bieži skan galvā. Tas ir liels izaicinājums, arī šajā vēstures brīdī.

Tūlīt svēts! Jau no pašām bērēm ļaudis gaidīja šo beatifikācijas brīdi. Vai patiešām var teikt, ka Dieva tauta tūlīt pat ir atzinusi Jāņa Pāvila II svētumu?

Daudzus, daudzus gadsimtus svētos par tādiem ir darījuši paši ticīgie, izplatīdami par viņiem svētuma vēsti. Tā notika arī tai rītā, kad svētā Pētera laukumā norisinājās Jāņa Pāvila II bēru dievkalpojums. Cilvēkam piemīt liela, vienreizēja spēja, kas atbilst viņa kā cilvēka būtībai. Tā ir spēja pazīt patiesību. Daudzus gadus visi redzējām saskaņu starp to, ko Jānis Pāvils II teica, un to, kā viņš dzīvoja. Viņš liecināja par kristīgajām vērtībām ne tikai ar vārdiem, bet pats ar savu dzīvi.

Jūs vienreiz teicāt, ka Karolam Vojtilam piemita svēto humors. Lūk, patiešām, ir skaisti apzināties, ka Svētais Tēvs mums uzsmaida no debesīm!

Jā, esmu par to drošs un pārliecināts! Starp ļoti daudzajām Svētā tēva kvalitātēm bija arī šī: teicama humora izjūta! Viņš bija cilvēks ar pozitīvu eksistences skatījumu un tas noteikti nav izskaidrojams ar viņa rakstura īpašībām vien. Viņā mājoja pārliecība, ka visi cilvēki ir Dieva bērni. Tas arī piešķīra drošību un optimismu, kas Jānī Pāvilā II bija acīmredzami. Tieši tādu viņu tagad arī iedomājos – smaidošu Dieva vaiga priekšā!

I. Šteinerte / VR