Lūgšanu grupas, jaunas publikācijas, sociālie tīkli, kultūras pasākumi: līdz ar pāvesta
Jāņa Pāvila II beatifikācijas svinību tuvošanos pieaug iniciatīvas, kas veltītas viņa
personības atcerei. „Šis cilvēks bija visas cilvēces draugs” – pasvītro arhibīskaps
Pjero Marini, pāvesta Vojtilas liturģisko ceremoniju meistars, tagad Pontifikālās
Starptautisko Euharistisko kongresu komitejas prezidents, intervijā Vatikāna radio.
Arhibīskaps Marini stāsta:
Manī valda liels prieks, ka notiks tik tuva cilvēka
beatifikācija. Tas ir cilvēks, kas ir kļuvis tikpat kā par savas ģimenes locekli,
viņš man ir bijis tikpat kā tēvs un es viņam kā dēls. Ir jāteic, ka pēc tam, kad tika
izsludināta viņa beatifikācija, arī es izjūtu šo lielo prieku un jūtos kaut kādā veidā
pagodināts, ka daudzus gadus atrados viņam blakus. Beatifikācija visiem dod iespēju
no jauna satikt šo cilvēces draugu, un arī es no jauna gribu satikt Jāni Pāvilu II,
no jauna vēlos viņu dzirdēt, interpretēt viņa žestus, no jauna būt pārņemts ar viņa
mīlestību uz evaņģelizāciju, viņa tik lielisko liecību… Tās visas ir jūtas, ko, gaidot
šo beatifikāciju, glabāju sirdī.
Kāda ir vislielākā dāvana, ko Jānis Pāvils
II jums atstājis pēc savas nāves? Cik lielā mērā tā ir klātesoša jūsu dzīvē?
Viņš,
ja tā var teikt, bija viens no pāvestiem-primasiem, taču vislielākā dāvana, ko viņš
man deva, ir atgādinājums, ka svētums ir kaut kas, ko veidojam mūsu dzīves ikdienā.
Katram no mums – lajam, priesterim, ir jāattīsta svētums, atbildot uz aicinājumu,
ko Kungs ir devis. Tas ir jāattīsta ar pazemību, vienkāršību, kā to darīja Jānis Pāvils
II, kurš visu savu dzīvi veltīja Evaņģēlija sludināšanai, lai veicinātu vienotību.
Jūs
bijāt klāt Svētajam tēvam visnozīmīgākajos viņa dzīves brīžos, piemēram, viņa priesterībā
– Svētās Mises svinēšanā. Kas tais brīžos jūs iespaidoja visvairāk?
Tuvība
Dieva svētajai tautai. Atceros žestu, ko viņš izdarīja tieši sava pontifikāta inaugurācijas
Misē, kad nokāpa svētā Pētera laukumā, lai apsveicinātos ar ticīgajiem. Toreizējais
ceremoniju meistars bija noraizējies… Lūk, tas priekš manis kļuva par emblemātisku
visa viņa pontifikāta zīmi – iet pie tautas, pie kopienām, to skaitā vismazākajām.
Šādā veidā, arī caur Vārda sludināšanu, Euharistijas un sakramentu svinēšanu, viņš
spēja ap sevi, ap pāvesta personu, patiesi izveidot Baznīcas vienotību.
Jūs
blakus Jānim Pāvilam II izbaudījāt ne tikai vispriecīgākos brīžus, tādus kā Pasaules
Jauniešu dienas, bet arī visdramatiskākos brīžus, to skaitā viņa neaizmirstamo uzrunu
Sicīlijas mafijai. Vai starp daudzajiem notikumiem ir kāds, kuru atceraties ar vislielāko
intensitāti?
Manu sirdi piepildīja svinības kopā ar milzīgajiem cilvēku
pūļiem, tas, kā šie nabaga cilvēki visi gribēja viņam pieskarties, ar viņu sasveicināties.
Tas man allaž lika domāt par Evaņģēlija epizodēm. Tie bija gan priecīgi, gan arī sarežģīti
brīži, piemēram, Sarajevā. Pāvestam bija grūti turpināt Misi. Varēja redzēt, ka jau
sākumā, uz to ierodoties, viņš nejutās labi. Kas attiecas uz viņa veselību, tie bija
smagi gadi. Tai brīdī Sarajevā pāvests trīcēja ne tikai no Parkinsona slimības, bet
arī no aukstuma. Man personīgi viens no vismīļākajiem brīžiem šķiet tas, ka toreiz
varēju paņemt viņa roku un turēt to savējā, cenšoties viņam nodot kaut nedaudz no
sava fiziskā siltuma. Redzēju, ka pāvests, kura paēnā biju dzīvojis tik ilgu laiku,
atspirga, sakopoja spēkus un varēja pabeigt Svētās Mises svinības.
Visbeidzot,
kāds ir jūsu novēlējums pirms Jāņa Pāvila II beatifikācijas?
Mans novēlējums
ir tāds, lai visa Baznīca, ticīgie, neticīgie, uzskatītu Jāni Pāvilu II par draugu,
jo viņš tik ļoti gribēja būt visu cilvēku draugs. Tikai tad, kad mūsos ir šī draudzības
sajūta, varam viņu satikt no jauna, no jauna ieklausīties viņa vārdos, atkal redzēt
viņa žestus un dziļāk saprast viņa darbošanos Baznīcas labā.