Benedikts XVI aicina pārtraukt ieroču lietošanu Lībijā un mudina ticīgos ieklausīties Kungā

Dramatiskā situācija Lībijā un visā Ziemeļāfrikas reģionā, protesti Tuvajos Austrumos, aicinājums nekavējoties uzsākt dialogu un pārtraukt ieroču lietošanu, kā arī pamudinājums ticīgajiem īpaši Lielā gavēņa laikā apstāties, ieklausīties Dievā un veidot ar Viņu dzīvas attiecības – tie bija Benedikta XVI uzrunas galvenie temati svētdienas mariāniskās lūgšanas „Kunga eņģelis” laikā.

Pāvests atzina, ka, pienākot aizvien dramatiskākām ziņām no Lībijas, pieaug viņa bažas par civiliedzīvotāju drošību un nemiers par situācijas tālāko norisi. Viņš pasvītroja, ka palielinoties spriedzei, steidzami jāķeras pie visiem diplomātiskajiem līdzekļiem, kā arī jāaizstāv vājākie. Tā būtu zīme, ka karojošās puses ir atvērtas izlīgšanai, grib to panākt un meklē mierīgus un noturīgus konflikta atrisinājumus. „Šajā kontekstā, paceļot pie Kunga savu lūgšanu par to, lai Lībijā un visā Ziemeļāfrikas reģionā atgrieztos saskaņa, vēršos ar aicinājumu pie starptautiskajām institūcijām un tiem, kuru rokās ir politiskā un militārā atbildība, nekavējoties sākt sarunas un pārtraukt ieroču lietošanu”, sacīja Benedikts XVI. Tā kā iepriekšējās dienās notika vardarbības uzliesmojumi arī dažās Tuvo Austrumu zemēs, pāvests vērsās pie valdībām un visiem pilsoņiem ar aicinājumu iet dialoga un izlīgšanas ceļu.

Uzrunā pirms lūgšanas „Kunga eņģelis” Svētais tēvs aicināja ticīgos pārdomāt Lielā gavēņa trešajai svētdienai veltīto Evaņģēlija fragmentu par Jēzus tikšanos ar samariešu sievieti. Pāvests skaidroja Jēzus noguruma, slāpju un ūdens simbolisko nozīmi. Nogurums, par ko runā evaņģēlists Jānis, ir zīme tam, ka Jēzus ir patiess cilvēks. Uz to var raudzīties arī kā ciešanu sākumu. Ar savām ciešanām un nāvi pie krusta Viņš īstenoja mūsu atpestīšanas darbu. Sarunā ar samarieti parādās slāpju tēma. Vēlāk pie krusta Jēzus sauks: „Man slāpst”. Protams, gan slāpēm, gan nogurumam ir fizisks pamats – skaidroja Benedikts XVI. Taču vienlaikus jāņem vērā, ka Jēzum slāpst pēc mūsu ticības. Dievs Tēvs sūtīja savu Dēlu, lai remdētu mūsu slāpes pēc mūžīgās dzīves. Viņš mums dāvāja savu mīlestību. Taču lai mēs šo dāvanu saņemtu, vajadzīga ticība. Pāvests atgādināja, ka Dievs savā mīlestības visvarenībā vienmēr respektē cilvēka brīvību. Viņš klauvē pie mūsu sirds durvīm un pacietīgi gaida mūsu atbildi.

Evaņģēlija fragmentā par Jēzus tikšanos ar samarieti tiek runāts par ūdeni. Šis simbols skaidri norāda uz Kristības sakramentu – sacīja Svētais tēvs. Kristība ir jaunas dzīves avots. Ūdens simbolizē Svēto Garu, un tā ir vislielākā dāvana, ko Tēvs mums dāvā caur savu Dēlu. Pāvests pasvītroja, ka tam, kurš atdzimst ūdenī un Svētajā Garā, proti, Kristībā, paveras reālas attiecības ar Dievu. Pateicoties saiknei ar Kristu, cilvēka ticība sasniedz savu piepildījumu. Šajā sakarā pāvests aicināja visus ticīgos ieklausīties Dievā. Atgādināja, ka Jēzus mūs gaida, lai uzrunātu mūsu sirdi. „Mazliet apstāsimies un paliksim klusumā – vai tas būtu savā istabā vai baznīcā, vai kādā savrupā vietā”, viņš mudināja.

Pāvests pasvītroja, ka no šīs tikšanās ar Jēzu ir atkarīga mūsu patiesā laime. Uzrunā franču valodā piebilda, ka tikai Jēzus dotais ūdens var remdēt mūsu slāpes pēc labā, patiesības un skaistuma. Viņš mudināja atmest elkdievību, kas šodien izpaužas kā pieķeršanās materiālajai labklājībai un īslaicīgo prieku meklēšana, un kas, patiesībā, mūsu sirdi atstāj tukšu. Tā vietā Svētais tēvs aicināja ņemt vērā savu tuvāko vajadzības, būt atvērtiem un dalīties ar citiem. Vienlaikus pāvests mudināja ticīgos vairāk nodoties lūgšanai un tādā veidā būt priecīgiem Kunga lieciniekiem. Itāļu valodā Benedikts XVI sveica Ģimeniskās mīlestības kustības dalībniekus, kuri naktī uz svētdienu pulcējās Svētā Gregora VII baznīcā, Romā, un lūdzās par dramatisko situāciju Lībijā.

J. Evertovskis / VR