Pāvesta vēstījums Itālijas apvienošanās svētkos

17. martā Itālija svin valsts apvienošanās 150. gadskārtu. Politiskās vienotības jubilejā apsveikuma telegrammu un pāvesta vēstījumu pašreizējam Itālijas Republikas prezidentam Džordžo Napolitano nosūtīja Vatikāna valsts sekretārs Tarčisio Bertone.

Benedikta XVI vēstījumā ir rodams plašs pārskats par kristietības un Baznīcas lomu itāļu nācijas vēsturē. Baznīcas devums politiskās vienotības procesā būtībā jau sāk izpausties kopš viduslaikiem. Tas ir devums izglītībā, mākslā, kā arī dažādas palīdzības aktivitātes. Šai laikposmā sevišķi izceļas svēto Asīzes Franciska un Katrīnas no Sjēnas piemērs.

Arī Renesanses periodā, neraugoties uz pretošanos Baznīcai un ticībai, nav iespējams neievērot kristiešu centienus vienotas valsts izveidē. Pāvests atgādina tādu itāliešu dižgaru kā Džoberti, Rosmīni, Mandzoni, Pelliko, kā arī svētā Jāņa Bosko ieguldījumu.

Pāvests vēstījumā iztirzā arī delikāto „Romas jautājumu”, vispirms atgādinot, ka „itāļu nacionālā identitāte, kas tik spēcīgi ir iesakņojusies katoliskajās tradīcijās, izveidoja visstiprāko pamatu sasniegtajai politiskajai vienotībai”. „Romas jautājums” ir īpaša un komplicēta Itālijai vien piemītoša lieta, tas ir konflikts starp valsts institūcijām un Baznīcu, jo tikai Itālija ietver sevī pāvesta Sēdekli. Beidzot pastāvēt pontifikālajai valstij, Svētais Krēsls prasīja pilnīgu brīvību un suverenitāti. „Šai konfliktā Svētais Krēsls vienmēr ir atteicies no kāda ārēja risinājuma, uzticoties itāļu tautas jūtām un Itālijas valsts atbildības un taisnības izjūtai,” vēstījumā raksta pāvests Benedikts XVI.

Samierināšanas (Conciliazione) līdz ar Laterāna paktu parakstīšanu 1929. gadā pavēra jaunu lappusi pāvesta universālajā misijā. Kardināls Montini, nākamais pāvests Pāvils VI, toreiz to raksturoja šādiem vārdiem: „Baznīcai tas ļauj sasniegt vēl nekad nebijušas virsotnes garīgajā vadībā un ticības izstarošanā pasaulei.”

Itālijas apvienošanās 150. gadskārtā Benedikts XVI piemin arī katoļu devumu jaunas valsts Konstitūcijas izstrādāšanā 1947. gadā. Līdz ar to ticīgie ar lielāku atdevi varēja sākt darboties politikā, arodbiedrībās, ekonomikā, sociālajā dzīvē. Par uzticību savai valstij un par kopējo labumu daži, piemēram, Aldo Moro, ir atdevuši pat savas dzīvības.

Pašreizējā Baznīcas un Itālijas valsts attiecību fāze pavērās līdz ar Konkordāta revīziju 1984. gadā. Principi, pēc kuriem savstarpējās attiecībās vadās Baznīca un politiskā kopiena, ir korekta izšķiršana starp katrai piemītošo kompetences jomu, un sadarbība. Kā atgādina Vatikāna II koncils, „tās abas, katra savā jomā, kalpo cilvēku personīgajam un sabiedriskajam labumam.”

Pāvesta vēstījums noslēdzas ar pateicību par to veidu, kādā Itālijas nācija vēstures gaitā ir spējusi sadzīvot ar savu īpašo situāciju, Romā uzņemdamās dot mājvietu Pētera pēcteča Sēdeklim un kristietības centram. Benedikts XVI atzīst, ka Itālijai tas reizē ir gan „nasta”, gan „pagodinājums”. Svētais tēvs ir pateicīgs Itālijas nacionālajai kopienai par garīgo tuvību, mīlestību un solidaritāti, ko tā ir izrādījusi un turpina izrādīt Apustuliskajam Krēslam, lai tas varētu veikt savu garīgo misiju Romā, Itālijā un pasaulē.

Itālijas valsts nozīmīgajā jubilejā pāvests itāliešu tautai novēl vadīties pēc Dieva gaismas un ticības, smelties iedvesmu no cerības, un nenogurstoši darboties brīvības, taisnības un miera labā.

I. Šteinerte/VR