Notiks konference par monoteisko reliģiju devumu miera labā

Šī mēneša laikā mainās Tuvo Austrumu politiskā panorāma. Dažu dienu laikā krīt gadu desmitiem pastāvējušie režīmi. Taču, kāds būs šo pārmaiņu iznākums? To šobrīd ir grūti prognozēt. Skaidrs ir viens – visā šai pārmaiņu jūklī vēl svarīgāks nekā jebkad agrāk ir dialogs starp trim lielajām monoteiskajām reliģijām – ebrejiem, kristiešiem un musulmaņiem. Tieši par šo tematu Romā, Pontifikālajā Gregora universitātē ceturtdien, 24. februārī, ir uzaicināts runāt profesors Stīvens Kepnes no Kolgeitas universitātes Amerikas Savienotajās Valstīs. Profesors Kepnes, pēc tautības ebrejs, uzskata, ka starpreliģiju dialogam ir vitāla nozīme cilvēku eksistencē. Vēl vairāk – viņš uzsver, ka tas ir dzīvības un nāves jautājums. „Pasaulē, kur aizvien biežāk izraisās dažādas konfliktsituācijas, tie, kas sevi uzskata par vienīgā Dieva kalpiem, nedrīkst ignorēt dialogu starp reliģijām. Tā būtu pārāk liela greznība,” saka profesors. Viņš akcentē, ka Tuvo Austrumu konfliktu pamatā nav tikai politiskās problēmas. Galvenokārt tās ir reliģiskās un ideoloģiskās atšķirības, kas pastiprina un liek izcelties konfliktam. Tāpēc dialogs starp reliģijām var atturēt no kara, pasargāt dzīvības un nodrošināt mieru. Citiem vārdiem runājot, tas var paglābt cilvēci.

Kas traucē dialoga attīstību? Kepnes norāda, ka tās ir divas cilvēku grupas – no vienas puses, tie ir radikālie sekulāristi, kuri nesaprot, vai nevēlas saprast reliģijas spēku un joprojām turas pie XIX un XX gadsimta sākumā izplatītās ilūzijas, ka pasaule būs labāka, ja tajā nepastāvēs neviena reliģija. No otras puses, dialogam traucē radikālie reliģiskie fundamentālisti, kuri nevēlas mierīgu sadzīvi starp reliģiskajām kopienām, bet tā vietā meklē konfliktus. Sekulāristiem un fundamentālistiem kopējs ir ierobežots skatījums uz nākotni. Šīs abas grupas nav sapratušas cilvēku un viņa antropoloģiju. Viena no tām cilvēku tiecas pielīdzināt dzīvniekam, kuru var apmierināt ar materiālām lietām un seksu, bet otra uzskata, ka Dieva gribu var uzzināt tiešā ceļā, lasot Svētos Rakstus – līdzīgi orākulam, kurš var pateikt, kas šodien notiks pasaulē. Abām grupām trūkst skatījuma uz cilvēku viņa veselumā.

Neviena no pašreizējām fundamentālajām, vai sekulārajām ideoloģijām nevar palīdzēt veidot dialogu. Tāpēc kristiešiem, ebrejiem un musulmaņiem ir jācenšas meklēt kopējais labums, sapratne, izlīgšana un miers. Daudzas kultūras reliģiju uztver ļoti nopietni, savukārt par maznozīmīgu vērtē to, kas nav ar reliģiju saistīts. Tāpēc starpreliģiju dialogs var kalpot par konfliktu atrisināšanas un samierināšanās formu.

I. Šteinerte/VR