Baznīcas atjaunotne atkarīga no mūsu saiknes ar Kristu. Pāvesta katehēze par sv. Pēteri Kanīziju

Apustuliskā darba auglīgums ir atkarīgs no tā, cik dziļa ir mūsu ticības saikne ar Jēzu, vai pilnībā ļaujamies būt par Viņa instrumentiem un vai dzīvojam saskaņā ar Viņa Evaņģēliju – vispārējās audiences laikā atgādināja Benedikts XVI. Katehēžu cikla par Baznīcas doktoriem ietvarā pāvests pievērsās sv. Pētera Kanīzija dzīvei un darbībai. Viņa sarakstītā katehisma tulkojums ir pirmā līdz šim zināmā latviešu valodā izdotā grāmata. Tā tika publicēta 1585. gadā Viļņā. Šo 16. gadsimta jezuītu priesteri pāvests Leons XIII pasludināja par Vācijas otro apustuli. Viņa atstātajam garīgajam mantojumam un paraugam ir aizvien nezūdoša vērtība – uzrunājot audiences dalībniekus, pasvītroja Benedikts XVI.

Sv. Pēteris Kanīzijs ir īpaši ievērojams ar paveikto tautas garīgo un morālo reformu un trīs katehismiem – skaidroja pāvests. Viņš dzimis 1521. gada 8. maijā tagadējā Holandē. Studiju laikā Ķelnē (Vācijā) iepazinās ar tā laika garīgās atjaunotnes kustības Devotio moderna dažiem dievbijīgiem vīriem. Pēc rekolekcijām svētīgā Pētera Fābera vadībā (viņš bija pirmais sv. Ignācija no Lojolas sekotājs), Pēteris Kanīzijs iestājās jezuītu ordenī. Divdesmit piecu gadu vecumā iesvētīts par priesteri un jau pēc gada viņš ņēma dalību kā ievērojams teologs Tridentes koncilā. 1549. gadā Romā salika svinīgos svētsolījumus paša Ignācija no Lojolas priekšā. Pēc tam Boloņā Kanīzijam tika piešķirts doktora grāds teoloģijā, un ar pāvesta Pāvila III svētību atgriezās Vācijā, kur tika iecelts par Ingolštates universitātes rektoru.

Benedikts XVI pastāstīja, ka pirms atgriezties Vācijā, jaunais teologs devās uz Svētā Pētera baziliku Romā, lai lūgtu apustuļu Pētera un Pāvila aizbildniecību un palīdzību savam turpmākajam darbam. Tur viņš vīzijā redzēja atvērto Jēzus Sirdi. Piedzīvoja dziļu mierinājumu un Dieva žēlastības klātbūtni. Apzinājās, ka apustuļi būs ar viņu kopā viņa misiju darbā Vācijā. Pats Kungs Kanīzijam par viņa uzticīgo darbu apsolīja trīs lietas: iekšēju mieru, mīlestību un izturību. Pāvests atgādināja, ka tas bija reformācijas laiks. Šķita, ka katoļticība tūlīt izzudīs. Pētera Kanīzija priekšā stāvēja smags, gandrīz neiespējams uzdevums, proti, katoļticības atjaunošana ģermāņu zemēs. Šo pienākumu varēja paveikt vienīgi pateicoties lūgšanai un dziļai draudzības saiknei ar Jēzu – pasvītroja Benedikts XVI.

Atgriezies Vācijā, Pēteris Kanīzijs pildīja universitātes rektora, vicekanclera un dekāna pienākumus. Rūpējās par studentu akadēmisko dzīvi un visas tautas morālo un reliģisko atjaunotni. Pēc tam darbojās Insbrukā un Vīnē (Austrijā), Prāgā (Čehijā) un Frīburgā (Šveicē). Tika iecelts par pirmo jezuītu provinces vadītāju Dienvidvācijā. Priesteris steidzās aprūpēt arī slimniekus slimnīcās un ieslodzītos cietumos. Izdeva Baznīcas tēvu darbus, publicēja dažādās valodās garīgā satura grāmatas, svēto dzīves aprakstus un homīlijas. Par viņa populārākajiem darbiem kļuva trīs katehismi. Autoram vēl esot dzīvam, tie tika laisti klajā aptuveni 200 reizes. Viņa galvenā raksturiezīme ir prasme saglabāt uzticību Baznīcas mācības principiem un vienlaikus tuvoties katrai personai ar lielu cieņu un respektu. Pāvests atgādināja, ka šie katehismi veidoja cilvēkus vairāku gadu simteņu garumā un tika izdoti līdz pat 19. gadsimtam. Tie balstījās uz Svētajiem Rakstiem.

Pēteris Kanīzijs nomira 1597. gada 21. decembrī Frīburgā, Šveicē. 1925. gadā tika kanonizēts un pasludināts par Baznīcas doktoru. Laikā, kad kristiešu starpā notika nopietni strīdi, šis svētais, atšķirībā no daudziem citiem teologiem, izvairījās no skarbuma un apvainojumiem. Pāvests norādīja, ka viņš centās atklāt garīgās saknes un atjaunot ticību tā laika Baznīcā. Tas viņam lieliski izdevās, pateicoties plašajām Svēto Rakstu zināšanām un Baznīcas tēvu pazīšanai, taču pāri visam – lūgšanai un dziļajai draudzības saiknei ar Kristu. Pēteris Kanīzijs paveica ticības atjaunotni ar dziļu iekšēju mieru, lielu mīlestību un neatlaidību. Savos rakstos svētais pasvītro dalības liturģijas svinībās un personīgās ikdienas lūgšanas nozīmi. Šajā kontekstā Benedikts XVI atgādināja, ka laikā, kad valda steiga un jāizdara simtiem darbu, nepieciešams atrast katru dienu kādu mirkli, lai iekšējā klusumā un mierā pabūtu kopā ar Kungu un ieklausītos Viņā.

Uzrunājot atsevišķas svētceļnieku grupas, franču valodā pāvests kārtējo reizi aicināja jauniešus doties vasarā uz Madridi, lai piedalītos Pasaules Jauniešu dienās. „Neaizmirstiet ik dienas uzturēt kontaktu ar Dievu”, viņš piekodināja. Savukārt poļu valodā atgādināja, ka 11. februārī Baznīca atzīmē Dievmātes parādīšanās Lurdā un Vispasaules slimnieku dienu. Pāvests mudināja uzticēt Vissvētākajai Jaunavai Marijai gan slimos, gan visus tos, kuri ar lielu mīlestību viņus aprūpē. Audiencē piedalījās arī Fokolaru kustības rīkotā starpkontinentālā bīskapu saieta dalībnieki.

J. Evertovskis / VR