Jezuīta S. Khalila Samira komentārs par notiekošo Ēģiptē

„Sacelšanās Ēģiptē nav tikai politiska, bet arī garīga un islāmiska,” apgalvo ēģiptiešu izcelsmes jezuīts, kristietības un islāma pazinējs Samirs Khalils Samirs. Viņš komentē 24. janvārī, tieši dienu pirms sacelšanās, iznākušo dokumentu „Islāma atjaunotne”, kas ir paspējis piesaistīt lielu sabiedrības uzmanību ne tikai Ēģiptē, bet visā arābu pasaulē. Dokumentu ir sastādījuši Ēģiptes islāma intelektuāļi ar mērķi reformēt pašreizējo, tā dēvēto „ārišķīgo” islāmu valstī. Autori pārmet, ka pēdējo 30 gadu laikā Ēģiptē lielāka uzmanība tiek pievērsta ārējam izskatam, nevis islāma garīgumam.

Tēvs Khalils aplūko dažus šī dokumenta punktus. 3. punktā tiek runāts par atšķirtību starp dzimumiem. Darba un mācību iestādēs abiem dzimumiem ir ļauts uzturēties kopā. Piemēra pēc jāmin, ka Saūda Arābijā universitātēs vienā telpā ar profesoru ļauts uzturēties tikai vīriešiem, bet sievietes atrodas blakus telpā un ar profesoru sazinās ar videoekrāna starpniecību.

6. dokumenta punktā tiek runāts par džihādu – islāma „svēto karu”. Reformatori uzsver, ka džihāds tiek vērsts pret musulmaņu zemju okupantiem. Tiek precizēts arī, ka nedrīkst nogalināt neapbruņotus ļaudis, bērnus, sirmgalvjus, sievietes, garīgās kārtas pārstāvjus. Tāpat nedrīkst uzbrukt lūgšanu namiem. Šādi džihāds tika izprasts jau kopš islāma dzimšanas. Bez tam „svētais karš” var noritēt tikai musulmaņu zemē un tā vienīgais mērķis ir ienaidnieka atvairīšana, nevis uzbrukums. Ēģiptes islāma reformatori nosoda terorismu džihāda vārdā, tai skaitā uzbrukumus Amerikas un Eiropas zemēs, kā arī vardarbības aktus, kas veikti baznīcās Aleksandrijā un Bagdādē.

7. punktā tiek runāts par ticības ārišķīgumu. Šeit teikts, ka ir jāatsakās no dažiem aizguvumiem, kas Ēģiptē ienāk no citām islāma zemēm, jo īpaši attiecībā uz apģērbu. Šī iemesla dēļ pēdējos gadu desmitos ir reģistrēti tūkstošiem gadījumu, kurās cietušas sievietes. „Ārišķīgums šodien ir izvērties par īstu reliģiju, bet patiesa sirds skaidrība un acu šķīstība netiek ņemtas vērā,” izsaka neapmierinātību dokumenta autori. Jezuītu tēvs Khalils Samirs piebilst, ka šie apgalvojumi ir ļoti tuvu Evaņģēlija mācībai. Reliģiskais turpina ielūkoties dokumentā, kurā liecināts arī, ka no kaimiņiem pārņemtās stingrās ģērbšanās manieres ir sašķēlušas ēģiptiešu ģimenes, sanaidojot savā starpā radus, jo sevišķi, vīriešus un sievietes.

Nozīmīgs punkts Ēģiptes ulemu dokumentā ir atšķirtība starp reliģiju un valsti. Tekstā tiek izmantots vārds „almaniyyah” – „laiciskums”. Tēvs Samirs atgādina, ka Tuvo Austrumu Baznīcas Sinodē bīskapi no šī vārda esot atteikušies, jo daudzi ar to izprot arī „ateismu”. Taču Ēģiptes islāma intelektuāļi dokumentā izmanto tieši šo vārdu, paskaidrojot, ka tas ir balstīts uz ideju par valsts un reliģijas šķirtību. „Laicisms”, teikts dokumentā, „nav jāuzlūko kā reliģijas pretinieks. Drīzāk tas ir aizsargs pret reliģijas politisko un komerciālo izmantošanu.” Tai pašā laikā apgalvots, ka „ir nepieņemami attālināt reliģiju no sabiedriskās dzīves”, bet ir jāļauj īstenoties „Dieva tiesībām” un „Dieva kalpa” (tas ir, cilvēka) tiesībām. Šis dokumenta punkts ir izsaucis asu reakciju lielā islāma kopienas daļā, jo laicisms joprojām tiek izprasts vienīgi kā „ateistiskais laicisms”.

Interesants pēc tēva Samira ieskatiem, ir arī dokumenta 9. punkts, kurā tiek prasīts attīrīt pirmo islāma gadsimtu mantojumu no salafisma, jeb no cilvēku izdomātiem mītiem, un no agresijas reliģijas vārdā. Dokumentā uzsvērts, ka visnozīmīgākās vērtības, kas pirms 14 gadu simteņiem ir atnestas līdz ar Korānu, ir brīvība, vienlīdzība, zināšanas, taisnība un zinātne. „Tieši uz šīm vērtībām ir jābalsta valstu attīstība un jāatsakās no salafisma, kas kalpo kā islāma sabiedrības bremzes,” teikts dokumentā. Tēvs Samirs skaidro, ka šie apgalvojumi tiešā veidā ir vērsti pret integrālisma praksi, kas apslāpē patiesā islāma garu ar dažām pārspīlētām prasībām apģērbā, ēšanā, izpratnē par šķīsto un nešķīsto, un citos cilvēku ieviestos likumos. Salafītus vada vēlēšanās atkārtot pravieša Muhameda laika garu. Tādējādi, daži uzskata, ka ir jāsēž nevis uz krēsla, bet tikai uz zemes, jo tā darīja Muhameds. Daži iedomājas, ka zobus drīkst tīrīt vienīgi ar miswak irbulīšiem, kas izgatavoti no kāda Saūda Arābijā augoša krūma, utt.

Diemžēl, spriežot vismaz pēc Internet komentāriem, lielākā sabiedrības daļa (apmēram 90%) Ēģiptē ir noskaņota pret šo dokumentu, kurā izskan aicinājums uz lielāku iekšējo reliģiozitāti un uz atteikšanos no dažām ārišķīgām formām. Tēvs Samirs Khalils Samirs stāsta, ka sabiedrība ir kritusi par upuri farizejiskumam. Arī daudzas institūcijas neatbalsta intelektuālos domātājus, kas uzsver uz garīgumu balstītas atjaunotnes nepieciešamību. Salafisms ir kļuvis par sava veida „opiju tautām”. Lielā mērā tas ir pamatā arī pašreizējiem sabiedrības nemieriem, kas plosās dažās Tuvo Austrumu un Ziemeļāfrikas zemēs. Cilvēku uzmanība vairāk ir pievērsta ārējām, otršķirīgajām reliģiskajām praksēm, tai pašā laikā aizmirstot par patiesu attīstību un labklājību. Tas ir izdevīgi politiskajām varām. Šīs varas patiesībā arī veicina salafismu, lai iedzīvotāji neinteresētos par politiku.

I. Šteinerte/VR