BenediktsXVI: Dieva Vārds atklāj patiesības spožumu

Kunga parādīšanās svētkos Svētā Pētera bazilikā Benedikts XVI vadīja Euharistijas svinības. Homīlijā uzstādīja vairākus ar mūsu dzīvi cieši saistītus svarīgus jautājumus: Kā mēs uzlūkojam Dievu? Varbūt kā sāncensi, kurš ierobežo mūsu brīvību? Vai gadījumā neesam pārāk akli un kurli? Vai spējam saskatīt Viņa zīmes pasaulē un sadzirdēt Viņa vārdus? Kā uztveram Svētos Rakstus? Vai nepieejam tiem tikai tādēļ, lai apmierinātu savu ziņkāri? Atbildot uz šiem jautājumiem, pāvests runāja par Epifānijas svētku nozīmi. Viņš skaidroja, kas bija Austrumu Gudrie, aplūkoja Heroda, Svēto Rakstu zinātāju, teologu un ekspertu tēlus, kā arī atklāja Bībelē aprakstītās zvaigznes nozīmi.

Kunga parādīšanās svētkos Baznīca turpina svinēt Jēzus dzimšanas noslēpumu. Dieva Dēls ieradās pasaulē, lai atpestītu visu cilvēci – norādīja pāvests. Viņš paskaidroja, ka Austrumu Gudrie nepētīja debesis, lai izzinātu nākotni un tādējādi gūtu sev kādu labumu. Tie meklēja kaut ko vairāk – patieso gaismu, kas izgaismo cilvēka dzīves ceļu. Viņi bija pārliecināti, ka radītajā pasaulē Dievs atstājis savu „parakstu”, ko cilvēks ir aicināts atšifrēt. Savukārt, Herods bija varas vīrs, kurš otrā saskatīja vienīgi savu sāncensi, pret kuru vajag cīnīties. Pat Dievs viņam likās esam sāncensis. Benedikts XVI atzina, ka bieži vien arī mēs esam līdzīgi Herodam. Mēs raugāmies uz Dievu kā sāncensi, jo domājam, ka Viņš ierobežo mūsu dzīvi un neļauj mums rīkoties pašiem pēc savas patikas. Taču šāds uzskats ir maldīgs. Kad skatāmies uz Dievu šādā veidā, paliekam nepiepildīti un neapmierināti, jo neļaujam, lai mūs vadītu tas, kurš ir visu lietu pamats – sacīja pāvests. Mums jāizmet no sava prāta un savas sirds sāncensības ideju – domu, ka atvēlēt vietu Dievam nozīmē sevi ierobežot. Mums jāpieņem pārliecība, ka Dievs ir visvarena mīlestība, kas neko mums neatņem, ka Viņš mūs neapdraud. Tieši pretēji, vienīgi Viņš var mums dot iespēju dzīvot pilnvērtīgi un piedzīvot patiesu prieku.

Ceļā uz Betlēmi Austrumu Gudrie sastapa ne tikai Herodu, bet arī Svēto Rakstu ekspertus – teologus un pētniekus. Viņi izcili pazina Bībeli, mīlēja vadīt citus, rādīt ceļu, bet paši uz priekšu negāja. Vai arī mūsos nemājo kārdinājums uzskatīt Svētos Rakstus drīzāk par studiju priekšmetu, diskusiju objektu, lai apmierinātu savu ziņkāri, nevis par Grāmatu, kas rāda ceļu uz patieso dzīvību? – jautāja pāvests. Viņš pasvītroja, ka esam aicināti apzināties Svēto Rakstu nozīmi. Tie ir patiesības vārds, kas atklāj patiesību par cilvēku un parāda, kādā veidā viņš var sevi pilnībā īstenot. Ja gribam savu dzīvi veidot uz klints, tad ik dienas jādzīvo saskaņā ar Bībelē norādīto patiesību.

Runājot par Betlēmes zvaigzni, Benedikts XVI skaidroja, ka Austrumu Gudrie meklēja Dieva pēdas, Viņa „parakstu” radītajā pasaulē. Viņi bija pārliecināti, ka radība vēstī par Radītāju. Bet, tā kā viņi bija gudri vīri, zināja arī to, ka ne jau ar kuru katru „teleskopu” var saskatīt Dievu. Viņi zināja, ka Dievu var atklāt ar ticību un prātu. Ar prātu tie meklēja lietu dziļāko jēgu un ar ticību tuvojās Dievam. Apzinājās, ka radītajā pasaulē atklājas Radītāja bezgalīgā gudrība un mīlestība. Pāvests norādīja, ka vienmēr esam aicināti meklēt lietu dziļāko jēgu. Esam aicināti saskatīt, ka tas, kurš radīja pasauli, kurš piedzima Betlēmes silītē un, kurš turpina būt mūsu vidū Euharistijā, ir tas pats dzīvais Dievs, kurš mūs nemitīgi uzrunā, mīl un vada uz mūžīgo dzīvi.

Austrumu Gudrie atrada Bērnu Jēzu nevis kādā greznā karaļa pilī, bet kūtiņā, vienkāršu ļaužu vidū. Benedikts XVI uzsvēra, ka Dieva kritēriji atšķiras no cilvēku kritērijiem. Dievs sevi atklāj nevis šīs pasaules varenībā un spēkā, bet gan savas mīlestības pazemībā. Šī mīlestība aicina mūs, lai mēs brīvi Viņu pieņemtu, lai ļautu Viņam sevi iekšēji pārveidot un tādējādi, lai satiktu Dievu, kurš ir Mīlestība. Noslēgumā pāvests atzina, ka radītās lietas mūs tuvina Dievam, taču neapgaismo pilnībā. Īstā zvaigzne ir Dieva Vārds, kas mums atklāj patiesību un izgaismo mūsu dzīves ceļu.

J. Evertovskis / VR