"Reliģiskā brīvība – ceļš uz mieru". Benedikta XVI vēstījums Pasaules miera dienā

16. decembrī publicēts pāvesta vēstījums Pasaules miera dienā, kas tiks atzīmēta 1. janvārī. Teksta nosaukums ir „Reliģiskā brīvība – ceļš uz mieru”. Benedikts XVI izceļ faktu, ka „aizejošo gadu ir iezīmējušas vajāšanas, diskriminācija, briesmīgi vardarbības akti un reliģiskā neiecietība”. Pāvests piemin Irāku, jo īpaši uzbrukumu sīru-katoļu kopienas katedrālei Bagdādē, kā arī kristiešiem viņu mājās. Tāpat pāvesta uzmanībai nav izpalikušas atsevišķas vardarbības un neiecietības epizodes Āzijā, Āfrikā, Tuvajos Austrumos un Svētajā Zemē. Universālās Baznīcas gans atceras arī Tuvo Austrumu Bīskapu Sinodes iedrošinājumu šim reģionam.

„Dažviet pasaulē nav iespējams brīvi paust savu ticību, neriskējot ar dzīvību un personīgo brīvību. Citviet pastāv slēptākas aizspriedumu formas pret ticīgajiem un pret reliģisko simboliku. Kristieši šobrīd ir tie, kas visvairāk cieš no ticības vajāšanām,” raksta pāvests. Viņš paskaidro, ka liegt, vai ierobežot reliģisko brīvību, nomelnot tās sabiedrisko lomu, nozīmē kultivēt tikai daļēju skatījumu uz cilvēka personu, tas nozīmē arī veidot netaisnīgu un nepilnīgu sabiedrību, darīt neiespējamu autentisku un stabilu mieru visai cilvēku ģimenei. Cilvēka transcendentā cieņa ir būtiska jūdaiski-kristīgās gudrības vērtība, taču, pateicoties prātam, to var atzīt visi. Tā tiek atzīta kā universālais labums, kas ir nepieciešams tādas sabiedrības celšanai, kas ir orientēta uz cilvēka īstenošanos un uz viņa pilnību.

Atcerēsimies, ko pāvests teica žurnālistiem ceļā uz Portugāli šī gada 11. maijā: „Daudzkultūru situācijā, kurā atrodamies visi, var redzēt, ka tāda Eiropas kultūra, kas būtu tikai racionālistiska un kurai nebūtu transcendentās reliģiskās dimensijas, nespētu ienākt dialogā ar cilvēces lielajām kultūrām, jo tām visām piemīt šī cilvēciskās būtnes transcendentā reliģiskā dimensija. Tāpēc, iedomāties, ka varētu pastāvēt tikai prāts bez vēstures, pats par sevi, ir kļūdaini… Domāju, ka Eiropas uzdevums un misija šai situācijā ir šādu dialogu rast, proti, integrēt ticību un mūsdienu racionalitāti vienā antropoloģiskā vīzijā, kas cilvēku dara pilnīgu un ļauj savstarpēji sazināties cilvēciskajām kultūrām. Tāpēc es teiktu, ka sekulārisma (laicima) klātbūtne ir normāla, taču atšķirtība un antagonisms starp sekulārismu un ticību, nav normāls, un tas ir jāpārvar. Pašreizējā brīža lielais izaicinājums ir – lai sekulārisms un ticība satiktos un atrastu savu patieso identitāti. Tā ir Eiropas misija un visas cilvēces nepieciešamība šai mūsdienu vēsturē”.

Šādā pašā garā ir ieturēts arī Benedikta XVI vēstījums Pasaules miera dienā. Tajā izcelta reliģiskā dimensija ne tikai Eiropai, bet visai globalizētajai pasaulei un dažādām kultūrām un civilizācijām. Pastāv cieša saikne starp brīvību un cieņu. Reliģiskā brīvība atrodas morālās brīvības un cilvēku mierīgas sadzīves pamatā. Mierīgas sadzīves atslēga nav rodama relatīvismā. Relatīvisms, patiesībā izraisa šķelšanos un cilvēku cieņas pazemojumus.

Pāvests vēstījumā pieskaras arī ģimenei, atgādinot, ka tā ir pirmā vide harmonisku attiecību veidošanai visos līmeņos – cilvēciskajā, nacionālajā un starptautiskajā sadzīvē.

Tālāk vēstījumā Benedikts XVI uzsver, ka ir jānosoda ne tikai visas reliģiskā fanātisma un fundamentālisma formas, bet arī ienaids pret reliģiju, kas ierobežo ticīgo sabiedrisko lomu un viņu dalību pilsoniskajā un politiskajā dzīvē. Pāvests brīdina, ka tad, kad tiek uzsvērts sabiedriskās varas spēks, tai pašā laikā noliedzot sirdsapziņas, domas un ticības brīvību, sabiedrība tiek pakļauta politiskajiem un ideoloģiskajiem totalitārismiem.

Kā vienmēr, Benedikts XVI ir prasīgs arī pret pašiem kristiešiem, jo īpaši pret kristiešu ticības kvalitāti un uzvedību sabiedriskajā dzīvē. Viņš raksta, ka arī šodien, globalizētajā pasaulē, kristieši ir aicināti būt ne tikai par atbildīgiem civilās, ekonomiskās un politiskās dzīves subjektiem, bet arī liecināt par savu ticību un tuvākmīlestību, cīnīties par taisnību un cilvēka integrālu attīstību.

Pāvests piedāvā arī konkrētus soļus, kas nepieciešami, lai veicinātu reliģisko brīvību kā ceļu, kas ved uz mieru. Vispirms tas ir veselīgs dialogs starp civilajām un reliģiskajām institūcijām, reliģijas sabiedriskās dimensijas atzīšana, morālās patiesības ievērošana politikā un diplomātijā. „Tas nozīmē,” paskaidro Benedikts XVI, „rīkoties, pamatojoties uz faktiem, atteikties no tādām politiskajām ideoloģijām, kas noslāpē patiesību un cilvēcisko cieņu, bet tā vietā veicina pseidovērtības, aizbildinoties ar mieru, attīstību un cilvēktiesībām. Tas nozīmē arī nemitīgu ieguldījumu, lai pozitīvais likums tiktu balstīts uz dabiskā likuma principiem.”

Pāvests atzīmē, ka globalizētajā pasaulē, ko raksturo multietniskas un multikonfesionālas sabiedrības, lielās reliģijas var veidot nozīmīgu vienotības un miera faktoru. Tāpēc uz reliģiskajiem līderiem gulstas īpaša atbildība, lai veicinātu ticības brīvību un aizstāvētu reliģiskās minoritātes, kuras neapdraud vairākumu, bet tieši pretēji, rada dialoga un savstarpējas kultūras bagātināšanās iespējas.

Vēstījuma noslēgumā pāvests izsaka šādu novēlējumu: „lai Rietumi, jo īpaši Eiropā, pārtrauc ienaidu un aizspriedumus pret kristiešiem tikai tāpēc, ka viņi vēlas dzīvot saskaņā ar Evaņģēlijā izteiktajiem principiem. Lai Eiropa prot samierināties ar savām kristīgajām saknēm, kas ir tik būtiskas, lai saprastu lomu, kas tai ir piederējusi, pieder un varētu piederēt vēsturē. Tad tā spēs baudīt taisnības, saskaņas un miera augļus, un veikt dialogu ar visām tautām.”

I. Šteinerte / VR