Priestera F. Lombardi pārdomas par dzimstošo dzīvību

„Lūgties un strādāt dzimstošās dzīvības labā” – atkārtojot pirmajās Adventa vesperēs izteikto pāvesta ierosinājumu, savas pārdomas rubrikā Octava Dies šoreiz sāk jezuītu tēvs Federiko Lombardi. „Advents ir gaidīšanas un atgriešanās laiks, lai jau kuro gadu pēc kārtas sagatavotos Dieva Dēla vienreizējā atnākšanas notikuma atcerei mūsu vidū,” raksta priesteris. Atcerēsimies Dievu, kas ir iemiesojies, Dievu mātes klēpī, Dievu bērnu, cilvēkiem tuvo Dievu.

„Kā gan vēl spēcīgāk var pateikt, ka mūsu cilvēciskā cieņa ir tik augsta? Ka esam mīlestības, cieņas un aizsardzības vērti jau sākot no brīža, kad esam „ieausti” mūsu māšu klēpī? Ka nekad neesam bijuši tikai „bioloģiskā materiāla kamols”? Vienmēr, jau no paša iesākuma, esam bijuši konkrēts projekts, kuram ir jāattīstās pretim prātam, brīvībai un mīlestībai, atvērtībai uz patieso, skaisto, labo, bezgalīgo. Mēs esam projekts, kurš izriet no noslēpumaini liela un cēla avota, kas spēj piešķirt sākumu un aicināt uz konkrētām mīlestības attiecībām,” raksta tēvs Lombardi. Viņš uzsver, ka bērnu smaids, sākot no brīža, kad tie ierauga pasaules gaismu, liek to nojaust. Šis smaids spēj aizraut, tas aicina mīlēt un pateikties, apbrīnot dāvanu, kas pārspēj visas cilvēciskās dāvanas.

Pāvests Benedikts VII, sākot Adventu, izteica nožēlu, ka „diemžēl, arī pēc piedzimšanas, bērni ir pakļauti pamešanai, badam, nožēlojamiem dzīves apstākļiem, slimībām, pieaugušo pārkāpumiem, vardarbībai un paverdzināšanai”. Svētais tēvs liek uzņemties atbildību visiem un katram: „Cieni, sargā, mīli un kalpo dzīvībai, katra cilvēka dzīvībai!”

„Kādu pasauli ierauga piedzimušais Jēzus?” Kādu pasauli sagatavojam katram bērnam? Ir jāmīl dzīvība, lai katrs bērns var pateikties par to, ka ir nācis pasaulē un lai viņš iemācītos mīlēt sevi, citus un Dievu,” savās nedēļas nogales pārdomās raksta tēvs Federiko Lombardi

I. Šteinerte/VR